NATO jāmācās no PSRS kļūdām Afganistānā

Tagad arī NATO koalīcijas spēkiem nākas risināt līdzīgas problēmas kā PSRS karaspēkam pirms 20 gadiem: cīnīties pret apņēmīgi noskaņotiem kaujiniekiem, vienlaikus mēģinot iegūt vietējo iedzīvotāju uzticību. Afganistānas kara veterāni spriež, ka NATO spēkiem vajadzētu mācīties no padomju armijas kļūdām.Veltīgs upuris? PSRS karaspēks Afganistānā cieta lielus zaudējumus, jo kara gados gāja bojā gandrīz 15 000 padomju karavīru. Bijušais padomju armijas virsnieks Dainis Turlais, kurš 1989.gadā plānoja 40.armijas izvešanas operāciju, sarunā ar Dienu atzīst, ka kritušo bija daudz, tomēr atgādina, ka ASV karaspēka zaudējumi Vjetnamas karā bija daudz lielāki. Salīdzināti šie abi kariem tiek bieži, jo aukstā kara gados tieši Vjetnamā un Afganistānā tika izcīnītas niknākās kaujas starp ASV un PSRS sludinātās ideoloģijas atbalstītājiem. Daudziem kara dalībniekiem šķiet, ka viņu upuris bija veltīgs. "Šim karam nebija nekādas jēgas. Ko mēs sasniedzām? Neko. Karš aiz sevis atstāja tikai līķus, mūsu kritušos biedrus, viņu mātes un atraitnes," intervijā AP secina Afganistānas kara veterāns Oļegs Samoilovs. Kara mācība Afganistānas tauta karā cieta daudz vairāk nekā PSRS armijas karavīri. Karā gāja bojā vairāk nekā miljons afgāņu, pieci miljoni bija spiesti doties bēgļu gaitās. Karadarbības sekas ir jūtamas vēl šodien, it sevišķi rajonos, kur Taleban kaujinieki turpina cīņu pret NATO spēkiem. Drošības analītiķi apšauba NATO izredzes apspiest Taleban pretestību, jo padomju armijai ar daudz lielāku spēku neizdevās sakaut afgāņu kaujiniekus. PSRS armijas ģenerālis Boriss Gromovs spriež, ka Afganistānā guvis vērtīgu mācību — politiskas problēmas nevar atrisināt ar militāru spēku. Atis Lejiņš, kurš Afganistānas kara laikā devās pie modžahediem, ir pārliecināts, ka ASV nedrīkst atkārtot 90.gadu sākuma kļūdas, kad Afganistāna tika pamesta likteņa varā. "Tas viņiem atnāca atpakaļ kā bumerangs. Tagad nedrīkst atkāpties, jo sekas būs vēl briesmīgākas." Rietumvalstu karaspēks Afganistānā darbojas jau vairāk nekā septiņus gadus, bet cerēto progresu Afganistānas attīstībā nav izdevies sasniegt. Varbūt afgāņiem to nemaz nevajag. Afganistānas kara veterāns Dmitrijs Popovs radiostacijai Amerikas balss raksturo daudzu afgāņu domāšanas veidu: "Daudzi gribējuši mūs iekarot, uzspiest savu ticību vai kultūru, bet mums tas nav vajadzīgs. Mēs gribam apstrādāt zemi ar vērsi. Mums nevajag jūsu traktorus." *** Mūsu parāds Afganistānai Atis Lejiņš, kara laikā darbojies modžahedu pusē Šis karš bija afgāņu tautas brīvības cīņa, jo afgāņi negribēja komunistus. Arī mēs Latvijā esam ļoti parādā Afganistānai. Ja nebūtu uzvarējuši modžahedi, es šaubos, vai PSRS režīms būtu tik ātri sabrucis. Tagad mūsu karavīri ir Afganistānā tāpēc, ka mums vajadzīgs ASV atbalsts. Latvijas vēsturē mums nekad nav bijis tik ietekmīgs sabiedrotais. Tas ir brīnums, pie kā mums jāturas. Kas attiecas uz Afganistānas nākotni, es domāju, ka augstos mērķus par demokrātiju agri vai vēlu atmetīs. Dainis Turlais, vadīja PSRS karaspēka atkāpšanos PSRS politiskie mērķi, ko izvirzīja 1979.gadā, netika sasniegti. Taču padomju armija izpildīja militāros mērķus. Zināt, ir tāds teiciens: "Ar durkļiem var izdarīt daudz, bet uz durkļiem nevar ilgi sēdēt." Valstīm, kas ieved karaspēku Afganistānā, nākas uzturēt ne tikai savus karavīrus, bet arī afgāņus, jo Afganistānai nav savas ekonomikas. Afganistānu arī šobrīd nevar uzskatīt par valsti, jo tā nav spējīga pildīt virkni valsts funkciju. *** 10 gadu karš 1979.gadā PSRS karaspēks iebruka Afganistānā, lai aizstāvētu Maskavai draudzīgo valdību. Afganistāna kļuva par galveno aukstā kara fronti, jo ASV aktīvi atbalstīja afgāņu kaujiniekus (modžahedus) cīņā pret PSRS karaspēku. Desmit gadu ilgais karš novājināja padomju armiju, kas zaudēja ap 15 000 karavīriem. Afganistānas karā piedalījās arī 3640 karavīru no Latvijas, 54 gāja bojā, 177 tika ievainoti.