Novākt no sejas inteliģenci. Aktieris Ģirts Krūmiņš
Apbrīnojami jūtīgs, atbildīgs, gudrs aktieris, kuram piemīt īpaši smalka humora izjūta. Viņš ir ārprātīgi prasīgs pret sevi, stiprs. Viņš mēģina kā labs mūziķis, kam regulāra vingrināšanās, katras izrādes smalkāko toņkrāsu meklēšana ir daļa ikdienas. Ģirts ir cilvēks ar lielo C, kurš, Dostojevska vārdiem sakot, "pat ja gribētu kādam atriebties, nespētu", jo ir pārāk labs. Pazīstu Ģirtu jau gandrīz
20 gadu un katru mēģinājumu sev jautāju, kā viņš to spēj? Mani nebeidz apburt viņa elastība, cilvēciskais siltums, domāšanas vieglums uz skatuves un tā mānīgā viltība, ar kādu viņš spēj noslēpt no visiem nežēlīgu darbu, — saka režisore Ilze Olingere. Ģirtam Krūmiņam pie viņas tikko beidzies mēģinājums. F.Dostojevska Piezīmes no pagrīdes. Krūmiņam galvenā loma — izbijis ierēdnis četrdesmitgadnieks, kurš nododas brīvības meklējumiem. Citi viņu sauc par neveiksminieku.
"Nē, viņš nav neveiksminieks, es viņu tā nesaucu." Kā tu sauc pats sevi? "Esmu veiksminieks — es uzskatu," Krūmiņš nešaubās. "Ir sagadījies, ka es daru to, kas man patīk."
Agrā jaunībā vēl bijis brīdis, kad Ģirta Krūmiņa liktenis varēja pavērsties par labu medicīnai un ķirurģijai. Izaudzis no Pļaviņu dabasbērna, vēlāk viņš mēdzis operēt veikala vistas. Arī epizode izrādē Latviešu mīlestība, kurā Krūmiņa varonis rāda savai viešņai uzburbušo, jo bērnībā sašpricēto dīvānu, ir autobiogrāfiska. Vēl bijis brīdis, kad Krūmiņš, Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas audzēknis, varēja profesionāli sākt studēt mūziku. To aktieris uzskata par augstāko no mākslām. "Mūzika tik dziļi pieslēdzas emocijām. Teātrī viss ir tik sarežģīti…" Mājās aktieris gan neko neklausās, neskanot pat radio, jo gribas klusumu, taču viņa muzikālās dāvanas bieži vien tiek izmantotas izrādēs. Krūmiņa dzīves maršruts — Pļaviņas—kinoaktieru studija Rīgā—Daugavpils teātris — nu jau 15 gadus pārliecinoši ir apstājies Jaunajā Rīgas teātrī. "Esmu nonācis īstajā vietā," Ģirts Krūmiņš nešaubās.
NEMĀK RUNĀT, BET PASAKA
"Tik grūti, tik grūti, tik forši, tik forši," noguris pēc mēģinājuma, bet laimīgi pacilāts, aktieris runā savā nodabā un lūdz vēl laiciņu cigaretei. Krūmiņš nepieder mākslinieku tipam, kas, tīdamies dūmu mutuļos un dziļdomīgās pauzēs, gribētu stundām filozofēt par dzīves jēgu un izgaršot savas iekšējās laboratorijas nianses. Interviju SestDienai aktieris stoiski iztur kā neizbēgamu pienākumu, kā skolas bērns rātni salicis rokas uz ceļiem. Beigās aktieris atvieglojumā nopūšas un priecājas, ka "viss gājis kā pa sviestu". Bet nākamajā dienā filmēties videorullītī Dienai.lv Krūmiņš ierodas vārda tiešā nozīmē pelēki zaļš, purpina pie sevis kaut ko par zondi un zobārstu un netēlojot ķer pie sirds. Briesmīgi dauzoties. Pēc pusstundas — preses izrāde. Nu negrib visi XXI gadsimta cilvēki publicitāti.
Redzot aktieri šādā stāvoklī, kļūst skaidrs, kā vienam no Latvijas talantīgākajiem un savdabīgākajiem aktieriem, 15 gadu strādājot Jaunajā Rīgas teātrī, radot gandrīz 50 teātra lomu un vairākas spilgtas kinolomas (Bermonts Rīgas sargos, Velns Saldajā indes garšā u.c.), izdevies palikt JRT ansambļa "nezināmajai kārtij".
Aktrise Guna Zariņa: "Viņš galīgi nav cilvēks, kas mācētu runāt. Mēs viņu mūžīgi par to izsmejam. Ja viņu nepazīsti, nav pat īsti ticības, ka viņam ir kāda baigā doma. Viņš nemāk runāt, viņam mūžīgi kaut kas ķeras…" Laikam tāpēc, ka tik labs aktieris. Tajā pašā laikā aktrise atceras gadījumu, kad Krūmiņš ar vienu precīzu vārdu palīdzējis viņai uzķert ilgi meklēto lomas kodolu. Iestudējot Tenesija Viljamsa Stikla zvērnīcu, žurnāliste vaicājusi, kas ir Viljamsa sāls, un Krūmiņš pateicis: "Tur ir tādas illlgas…" Zariņa: "Man pēkšņi viss saslēdzās."
Par Ģirtu viņa varētu runāt stundām. Esot līdzīga asinsrite. Kopīgi apēsts gan sāls, gan cukurs, gan vēl viss kas cits. Izrādē Garā dzīve, ar kuru apbraukts gandrīz apkārt zemeslodei, abi ir vecīšu pāris, kuri viens bez otra vairs nevar. Bēru uzvalku biznesā pie šujmašīnas viens ir rokas, otras — kājas. Kā Bobčinskis un Dobčinskis no Revidenta — smejas Zariņa: "Tā ir ne ar ko nesalīdzināma tuvība… Krūmam nepiemīt ne vismazākā aktieriskā maucība, t.i., vēlēšanās izpatikt. Superaktieris. Viņā visa atskaite ir absolūti iekšā. Tā nekad nebūs ne kritikā, ne skatītājos, tā var nebūt pat režisorā. Tā ir nepārvērtējama īpašība. Šajā ziņā viņš ir visvīrišķīgākais aktieris, kādu es pazīstu."
SPĒLĒ GARŠĪGI
Ģirts pabeidzis smēķēt un sēžas "zobārsta krēslā": "Biju atmetis, tagad atkal ar Dostojevski atsāku," aktieris pastaipa vaļīgo bikšu jostu. Krūmiņš smejas, ka mokas ar Dostojevski viņam iekritušas Lieldienu gavēņa vietā, kuru, protams, neesot ievērojis. Visu pavasari viņš esot īdējis pēc klasikas: "Labi, mēs paši rakstījām Latviešu mīlestībai dialogus, bet es taču neesmu Dostojevskis. Tas taču ir skaidrs." Kad Ilze Olingere iedevusi izlasīt Piezīmes no pagrīdes, aktieris momentā sapratis, ka tas ir viņa un viņš grib to taisīt. Viņš bijis noilgojies pēc klasikas. Režisore: "Joprojām lielākā dāvana man kā aktrisei Daugavpils studiju laikā bija Ģirta uzaicinājums spēlēt viņa un "vecākā kursa" Mopasāna fragmentā. Tāds milzu koleģiālās uzticības garants! Ceru, tagad kaut necik spēju to kompensēt..." Krūmiņš uzskaita savu līdzšinējo saskari ar Dostojevski: "Kas tad man ir bijis? Muzikants Velnos Daugavpilī pie Krilova un Ļebjadkins Idiotā pie Kairiša. Tādi krikumi. Un viss. Ārprāts. Man ir jau 43 gadi. Šausmas!"
Par "krikumiem" aktieris pieticīgi dēvē divas spilgtas raksturlomas. "Krūmiņš spēlē garšīgi," saka aktieris Vilis Daudziņš. "Viņam ļoti patīk spilgti tipāži, bet tur nekad nav nekāda spiediena. Viņš ļoti organiski spēj viņus piedzemdēt. Viņš ir skops aktieris," — tā Zariņa, pēkšņi iesmejoties. "Un vēl viņš ļoti labi pats prot grimēties. Viņš tādus ķēmus māk sev uzzīmēt uz sejas. Ļebjadkinam viņš nokrāsoja sarkanu degunu, un sanāca tāds muļķis, tāds muļķis!"
Kāpēc Ģirtam Krūmiņam kā cilvēkam vajag to elli, ko nes aktiera profesija? Visas tās šaubas, pārdzīvojumus? Kāpēc no brīva prāta ielaist sevī kaut kādus svešus fantomus? "Nu, ne jau vienmēr ir tādas mokas. Ir arī tādas lomas, kurās jau divas nedēļas pirms pirmizrādes ir zināms, kā viss būs. Tās pāriet kā lietus mākonis," saka Krūmiņš. Piezīmes no pagrīdes noteikti nebūs tas gadījums. Aktieris jau tagad zina, ka ar šo lomu nekādas skaidrības nebūs nekad. Kamēr vien izrāde tiks spēlēta. "Man patīk sarežģītas lomas, kurām ir telpa riņķī," Krūmiņš priecājas, ka līdz šim viņam nav bijis pamata sūdzēties par nopietnu lomu trūkumu. "Laikam jau katrs piesaista to, ko vēlas… Es pēc dabas neesmu šausmīgi drosmīgs. Man patīk tā baiļu sajūtas pārvarēšana, ka vienkārši nav citas izejas. Kad ir jālec un jādara. Man tas liekas baigi vērtīgi," aktieris neslēpj, ka agrāk brīnījies, kāpēc vecie aktieri saka, ka pirms izrādes vajag kaut vai stundiņu nosnausties. Tagad pats sapratis, ka aktierim spēki jātaupa. "Aktierim jābūt ļoti jūtīgam, bet ar stipriem nerviem," skan Krūmiņa atrastā formula. Vēl tajā iederas pārāk neplosīt sevi, nešaustīt pēc sliktām izrādēm, nenodzerties. "Es drīzāk sāktu dzert, strādājot kādā bankā vai ofisā," Krūmiņš lauž mītu par talantīgu aktieru psihes problēmām. "Nu, ieej un izej," par mūžīgo žurnālistu brīnīšanos — nu kā gan iespējams ieiet tēlā un iziet no tā — lietišķi saka aktieris.
"Esi redzējusi Izabellu Ipēru filmā Gabriela?" ievaicājas Krūmiņš. "Tā ir viena no manām mīļākajām aktrisēm. Un Betu Deivisu zini?" Tā viņš gribētu spēlēt savu jauno lomu. Kā Ipēra filmā Gabriela. Galēji lakoniski. Aktieris ir sapratis paradoksu: "Nedrīkst spēlēt visu to "dostojevščinu" pa tiešo. Lasot visiem galvā ir priekšstats, kas ir Dostojevskis. Visa tā noskaņa, atmosfēra… Bet uz skatuves tas ir jārāda pavisam savādāk, no cita gala." Krūmiņš jūsmo par lielajiem aktieriem. Brandu Dailes teātrī savā laikā esot skatījies vairāk nekā trīs reizes, arī Barbarus ar Lilitu Bērziņu. Mūsu sarunai aktieris atradis visklusāko grimētavu. Atļaujamies apsēsties pie Vijas Artmanes galdiņa. Uz jautājumu, vai viņam nepietrūkst aizgājušā aktieru elkdievības laikmeta, kas pabaro aktiera godkāri, Krūmiņš atbild: "Manu godkāri pabaro tas, ka man ir darbs. Man ar to pilnīgi pietiek."
ARISTOKRĀTS
Ne gluži stikla cilvēks, ne pianists Glens Gulds, kurš pat vasarā staigā ar mēteli un cimdiem rokās, tomēr arī Ģirtam Krūmiņam neiespējama šķiet doma pēc smagā mēģinājuma un stoiski pārciestās intervijas iziet ielas burzmā. "Braukšu mājās ar taksi!" aktieris atvieglojumā paziņo. Diena galā, un viņš beidzot nonāks savā teritorijā — mājās pie filmām, kur jūtas vislabāk. Aktieris neslēpj, ka nesenajās viesizrādēs ar Latviešu mīlestību Maskavā lieku reizi nav izgājis no viesnīcas.
"Ģirts ir trausls. Gan pēc fiziskās, gan psihiskās uzbūves. Smalks cilvēks," saka kolēģis Vilis Daudziņš. Arī viņš, tāpat kā Ilze Olingere, Krūmiņu pazīst gandrīz 20 gadu, kad visi kopā 90.gados kā studenti veidoja latviešu teātra vēsturē leģendāro Daugavpils teātra fenomenu. Abi Jaunajā Rīgas teātrī ir grima galdiņa kaimiņi, kā Garās dzīves "ģimene" izbraukājuši puspasaules, saāķētiem "saldo" īru brālīšu naida/mīlas attiecībās, abiem paiet laiks Vientulīgajos rietumos, tomēr Daudziņam nenāk ne prātā domāt, ka viņš labi pazīst Ģirtu Krūmiņu. "Par Ģirtu ir ļoti grūti runāt, jo viņam ir ļoti šaurs draugu loks. Manuprāt, viņš nelaiž klāt cilvēkus. Viņš ir noslēpumains. Jā, ja varētu pacelt vāciņu un paskatīties, kas darās viņa galvā… Pirmo reizi es Ģirtu ieraudzīju Daugavpilī, Sporta ielas kopmītnēs. Tur bija liela telpa, kurā visi, kas tur dzīvoja, varēja šad tad rīkot ballītes. Viņš sēdēja pie sienas uz grīdas. Pirmais iespaids man par viņu bja, ka viņš ir pilnīgs aristokrāts. Pārējie viņa kursabiedri — Āris Jaksis, Vigo Roga, Andris Makovskis — kaut kādā veidā uzturēja sajūtu, ka viņi ir tikko no armijas un ir baigie veči, bet Ģirts, kurš arī bija tikko no armijas, pilnīgi noteikti darīja visu, lai izdzēstu šo faktu savā dzīvē un neviens to nevarētu pamanīt," Daudziņa studiju dienu atmiņās Ģirts Krūmiņš saistās ar grāmatām. Tagad tās izkonkurējuši filmu DVD. Guna Zariņa stāsta, ka Krūmiņš bieži viņai atnesot noskatīties kādu filmu, kas nāk tieši īstajā brīdī: "Viņš visu laiku ir procesā. Nav daudz aktieru, kas tik daudz domā par savu profesiju. Vārda labajā nozīmē. Krūmiņš nevis dzīvo teātrī, bet teātris viņam visur iet līdzi."
Daudziņš smejas, ka Krūmiņa dabiskā inteliģence bijusi tā, kas, iestudējot Vientulīgos rietumus, likusi Alvim Hermanim teikt: "Vilim ar to "žlobisko" sejas izteiksmi viss būtu kārtībā, bet tev, Ģirt, gan vajadzētu no sejas novākt to inteliģenci." Kādas izjūtas pārņem, ieraugot lomu sarakstā, ka būs jāspēlē kopā ar Krūmiņu? Daudziņš: "Tas ir prieks. Ar Ģirtu spēlēt ir ļoti patīkami. Viņš var būt arī spītīgs. Izteikt veselu čupu argumentu, tad apklust un darīt pa savam." Krūmiņš: "Man nepatīk pavēles: dari tā. Man tāpat jāatrod kaut kas savs." Aktieris neslēpj, ka neviena sistēma, pat vislabākā, viņam nevar palīdzēt. Pamats tik un tā ir Ģirta Krūmiņa sistēma. Zariņa: "Ģirtam vienmēr ir idejas. Tādā ziņā ar viņu spēlēt ir droši. Kādreiz tas var būt pilnīgs sviests, bet tik un tā izved no strupceļa." Piemēram, Garajā dzīvē Krūmiņš ar lielu aizrautību gribējis izspēlēt ideju, ka komunālajā vannas istabā dzīvo krokodils. "Un tad viņš nokož kāju, aaaāāā!" smejas aktrise.
NENORMĀLA RŪPĪBA
Ar ko Ģirts Krūmiņš atšķiras no citiem labiem aktieriem? Pēteris Krilovs, vispirms aktiera pasniedzējs kinoaktieru studijā, pēc tam kursa vadītājs 90.gados vienā no leģendārajiem Daugavpils teātra kursiem: "Viņam raksturīga kaut kāda nenormāla rūpība." Krilovs atceras, ar kādu fanātisku rūpību Krūmiņš pirms diplomdarba lomas izrādē Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa desmitiem reižu pārbaudījis un čubinājis Bendžijam vajadzīgos rekvizītus: salveti vai bļodiņu. Nedod dies, ja kaut kas tika samainīts. "Man priekšmeti ir drausmīgi svarīgi. Kabatlakats (atceramies viņa iznācienu ar kabatlakatu Dziesmu svētku ainā Latviešu mīlestībā — U.A.) vai burciņa ar zaptsūdeni, vai sērkociņi…" saka aktieris, mazliet apmulsis, jo iestudējumā Piezīmes no pagrīdes pēdējos gados JRT estētikai neierasti uzaicināts "īsts scenogrāfs" (un vēl kāds!) Andris Freibergs un "īsta kostīmu māksliniece" Anna Heinrihsone. "Mēs jau visu laiku mēģinājām paši savās drēbēs, ko savācām, to savācām, mums neko nešūn." Jāpierod.
Visi kā viens, kam vaicāju par Ģirta Krūmiņa cilvēcisko un aktierisko būtību, kā ļoti svarīgu min viņa smalko humora izjūtu. "Sadzīvē viņš nav nekāds jokupēteris. Drīzāk pat sentimentāli sērīgs. Bet lomās viņam piemīt brīnišķīga humora daba," novērojis Pēteris Krilovs. "Tas piemita visam viņa kursam. Nekad neesmu tā smējies kā Daugavpilī, ne pirms, ne pēc tam. Lai arī tie drīzāk bija raudamgabali, tie tapa vienā rēkšanā."
"Daugavpils tagad liekas ļoti romantiska. Kā aizbraucu prom, vairs tur neesmu bijis. Vairāk nemaz negribas atgriezties tajā laikā. Labi jau tur bija," Krūmiņam nepatīk pagātnes pārrakņāšana.
KAS IR SKAISTS?
Izrādei Piezīmes no pagrīdes kā apakšvirsraksts likts "Veltījums visam skaistajam un cēlajam". Kā to tulkot? "Nu, tas tā," no Latviešu mīlestības folklorizējušos frāzi, viltīgi smaidot, izmet Krūmiņš, "humoram, kontrastam." Ko viņš pats savā dzīvē sauc par skaistu? Aktieris ievaidas. Pārāk eksaltēts jautājums? Vai viņš nemēdz domāt tādās kategorijās? Krūmiņš: "Nē, es domāju, domāju… Man kaut kas skaists liekas pilnīgi ikdienišķas lietas. Ka es no rīta varu piecelties un mierīgi paēst brokastis. Izlasīt avīzi. Kārtīgi izstaigāties ar suni. Tas man liekas vienkārši skaisti. Vai arī tagad. Arī tas ārprātīgais mēģinājumu process ar visu stresu — man tas liekas skaists."
Esam jau atvadījušies, kad Ģirts, izpīpējis vēl vienu cigareti, negaidīti norunā pēdējo gadu viesizrāžu maratonam veltītu monologu: "Agrāk es krāmēju čemodānu nedēļu agrāk. Tagad visu sametu pēdējā brīdī. Es nu jau varētu rakstīt grāmatu par viesnīcu iekārtojumu. Vienmēr pirmais izlieku dvieļus, izbīdu savādāk mēbeles, lai kaut cik būtu māju sajūta. Ceļojumi izsūc. Tas ritenis ir drausmīgs. Kādam tas varbūt var likties sapnis, kamēr nekļūst par murgu. Tāpēc man patīk, ka ir mazā Latvija, kurā atgriezties…"
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.