PAREIZIE CILVĒKI

Sak, suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Taču, kaut arī pagaidām vēl lielākā daļa pilsoņu rītos vēl miega aizķepētām acīm ielien savos dienišķajos džinsos, īpaši neaizdomājoties par tajos izmantotā kokvilnas auduma izcelsmi, krāsvielām, balinātājiem un citām ražošanas procesa niansēm, situācija ir būtiski mainījusies. Sociālā atbildība un ekoloģisks dizains ir šābrīža modes industrijas goda lieta. Dzīvesveida sastāvdaļa, kas aptver visu iespējamo, sākot no ekoloģiskas pārtikas, dizaina un beidzot ar ekoloģiskām viesnīcām. Kā populārāko no laikmeta tendencēm to nesen minējis arī ietekmīgais industrijas laikraksts WWD. Ja agrāk šķita, ka būt zaļam nozīmē no kaut kā atteikties, tagad zaļums tiek piedāvāts kā jauna, konkurētspējīga pieredze. Izvēlēties zaļu dzīvesveidu ir stils. KOKVILNAS GRĒKI Tiesa, dziļākajā būtībā ekomode gan nav nekas jauns. Zaļais dzīvesveids virmojis gaisā jau no hipiju laikiem un gozējies aktualitāšu saulītē arī pagājušā gadsimta 90.gados. Par reveransu ekomodei tikusi uzskatīta gan pēdējos gados populārā vintage tendence, gan neskaitāmie skandāli par trešās pasaules lētā darbaspēka un bērnu izmantošanu rietumu civilizācijas patērētājkultūras iegribu apmierināšanai. Taču vismaz modes pasaulē pēdējā laika lielākais pavērsiens zaļā karoga virzienā saistīts ar audumu industriju. Sen pierādīts, taču līdz šim visai ērti noklusēts, ka kokvilna, kas tradicionāli tiek uzskatīta par videi draudzīgu un ekoloģisku materiālu, rada tai daudz vairāk problēmu nekā, piemēram, neilons un poliesters (kaut arī tie, ņemot vērā izcelsmi, protams, nav bez grēka). Pavisam vienkārša kokvilnas T krekla radīšanai nepieciešami 500 litri ūdens un 40 grami pesticīdu, piedevām vēl virkne ķimikāliju krāsošanas procesā. Kokvilnas industrijā izmanto aptuveni ceturto daļu no kopējā pasaules pesticīdu patēriņa, un, ņemot vērā modes biznesa nepiesātināmo apetīti un arvien lielākus ražošanas apjomus, to daudzumam pēdējās desmitgadēs bijusi tendence tikai pieaugt. Astoņdesmit procentu kokvilnas ražotņu atrodas Ķīnā, Indijā, Krievijā un ASV, pārējās - Āfrikā un Ēģiptē. Un vidēji 20 000 cilvēku katru gadu mirst no tās ražošanas radītajām sekām veselībai, kaitīgajām vielām nokļūstot ūdenī un atmosfērā. Nu jau labu laiku viens no industrijas zaļajiem ielāpiem, kas kaut drusku līdzējis piesegt šmuci, bijusi organiskā kokvilna, kas tiek iegūta no mākslīgi nestimulētas kokvilnas, audzēta, neizmantojot pesticīdus, un krāsota ar dabiskas augu valsts krāsvielām. Taču līdz ar to tā nenoliedzami ir dārgāka. To īpaša luksusa statusā, savās kolekcijās izmanto arī vairāki pazīstami modes nami. Salīdzinoši nesen ekoloģisko materiālu klāstam pievienojušies vēl divi - ingeo, audums, kas tiek iegūts no kukurūzas cietes un sajūtās ir tikpat komfortabls, pat maigāks nekā kokvilna. Pats produkts ir ilglaicīgs (jo kukurūza ātri aug), audums ir viegli kopjams un, kas patīkami, mazgājams veļas mašīnā. Vienīgais mīnuss - ar gludināšanu gan jābūt uzmanīgiem, jo pārlieka karstuma ietekmē audums var mainīt faktūru un pat sakust. Tiesa, zvērināti zaļie gan piebildīs, ka, lai arī izslavēts ar ekoloģiskajām īpašībām, īsti organisks šis materiāls tomēr nav, jo tekstila industrijā izmantotā kukurūza ir ģenētiski radīta. BAMBUSA KĀZU KLEITA Otrs ir bambusa audums, kam piemīt dabisks, zīdam līdzvērtīgs spīdums. Arī tā ieguves resursi ir ilglaicīgi un ātri atjaunojas - nav nepieciešami ne pesticīdi, ne citas ķimikālijas. Bambusa šķiedru komplimentārajai buķetei pievienojas arī dabiskas antibakteriālas īpašības un zvaigžņu PR. Viens no modes industrijas ekoloģiski gardākajiem kumosiem savulaik bija aktrises Renē Zelvēgeres došanās pie altāra bambusa kāzu kleitā. Ja līdz šim ekoloģiskos materiālus savās kolekcijās vairāk izmantoja šaurā lokā zināmi nišas zīmoli, kuru nosaukumi (Enamore, Duchy Orginals, People Tree u.c.) plašākai publikai neko neizteica, nu jau organiskā kokvilna, kukurūzas un bambusa audumi rotā arī tādu globālu modes pīlāru kā Armāni un Versačes kolekcijas. No kukurūzas ražotais ingeo audums tiek izmantots gan Versace Sport kolekcijā, gan īpašā Armāni džinsu līnijā. Pēdējā tā estētiskais veidols - modeļu klāsts un dizaina nianses - nebūt neatšķiras no klasiskās džinsu līnijas. Ar sociālpolitiskām ekstravagancēm slavenā britu dizainere Katrīna Hamneta pat nesen prezentējusi jaunu līniju Katharine E. Hamnett, kuras moto ir sociāli atbildīgs apģērbs luksusa nišā. Tas esot bijis viņas sapnis jau vairāk nekā divdesmit gadu, taču īstenot to izdevies tikai šodien. "Savās kolekcijās turpmāk vairs nenodarbošos ar tradicionāla apģērba ražošanu, jo tā tapšanas procesā iesaistīta pesticīdiem pārbarota kokvilna, hroms ādas krāsošanai un tik toksiska viela kā hlors balināšanai, nerunājot nemaz par lēto darbaspēku trešās pasaules valstīs. Apģērbs, kuru tagad radu, minimāli iespaido dabu - es vēlos, lai mani produkti būtu ētiski," kādā intervijā apgalvo Hamneta. Arī savai pulksteņu kolekcijai viņa izmantojot tikai sociāli atbildīgi iegūtu zeltu no īpašām ražotnēm Kolumbijā un to ādas siksniņas ir krāsotas ar augu valsts krāsvielām. Sociālās atbildības karogs kļuvis aktuāls arī Merilinas Monro labāko draudzeņu - briljantu industrijā. Kaut ar dimantu ieguvi saistītie pilsoņu kari Āfrikā ir sens stāsts, aktualitātes uguni tam piešķīrusi filma Asiņainais dimants, kas uzņemta Mozambikā ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā un stāsta par dzīšanos pēc ļoti reta rozā dimanta ar visām no tā izrietošajām, luksusa akmentiņu cienītājiem nebūt ne tik glaimojošajam sekām. Debiju kinoteātros filma piedzīvos decembrī, tieši industrijas pļaujas laikā. Luksusa koncerns LVMH jau apsolījis, ka turpmāk katrai viņu briljantu rotaslietai tiks pievienota pase, kas apstiprinās, ka cilvēces vēsturē bieži fatālas kaislības izraisošie akmentiņi nav nākuši no valsts, kas iesaistīta pilsoņu karā, kā arī to apstrādē netiek izmantots bērnu darbaspēks. Vienlaikus luksusa modes varenie neaizmirst uzspodrināt spalvas, piebilstot, ka, akcentējot kauna traipus, tiek noklusēts labais, proti, briljantu industrijas kontā ir arī slavējami darbi. Piemēram, to varot uzskatīt par visas Botsvānas ekonomikas māti - barotāju, dimantu rūpnieku labo darbu sarakstā ierindojot arī palīdzību slimniekiem un slimnīcu un skolu celtniecību. Taču ekoloģisko zīmolu nišā spožākos publicitātes laurus nenoliedzami plūc Bono un viņa sievas Ali Hjūsonas prezentētā, kopā ar Ņujorkas dizaineru Roganu Gregoriju tapusī līnija Edun, kurai ir ne tikai stilīgs dizains, bet arī prominenta klientūra. Kā arī amerikāņu dizaineres Lindas Lodermilkas luksusa ekokolekcijas no sojas un kukurūzas audumiem. Žurnāla Time stila un dizaina pielikumā viņa apgalvo, ka dēvējot savu klientu par metronaturālistu. Piebilstot, ka daba ir daudz daudzveidīgāka, nekā jebkas, ko cilvēks spēj radīt. Radot tērpus, viņa vēloties, lai to īpašnieki un nēsātāji to sajustu arī ikdienā. Ekoloģiskā dizaina līnijas ir arī tādu pazīstamu modes universālveikalu kā Selfridges, Barneys un Saks Fifth Avenue kolekcijās. Britu zīmola Marks&Spencer īpašnieki maijā paziņoja, ka kļuvuši par pirmo masu ražotāju, kas savos veikalos (no jūlija) pārdos džinsus un apakšveļu no kokvilnas ar Fairtrade sertifikātu. Šā gada sākumā kompānija jau startēja ar ekoloģisku kokvilnas T kreklu un zeķu līniju. Šajos produktos izmantotā kokvilna tiek ražota Senegālā un Mali, turklāt programma paredz, ka daļa līdzekļu tiks investēta jaunu skolu un veselības centru attīstībā. Marks&Spencer nesen pat tika pasūtījis īpašu pētījumu bitu aģentūrai Yougov, kura rezultāti gan mazliet izklausās pēc rozā sapņiem, proti, 78% procenti Marks&Spencer pircēju vēloties zināt, kā un kur viņiem piedāvātās lietas ražotas un kādi ir apstākļi rūpnīcās, kur tās top. Dažs pat, ņemot vērā viņa rīcībā esošo ne pārāk glaimojošo informāciju par kādu no zīmoliem, esot gatavs likt iekārotās drēbes atpakaļ uz pakaramā... Viena no plašākajām Marks&Spencer publicitātes akcijām ir janvārī sāktā Look behind the label kampaņa, kas stāstīja par produktu izcelsmi. Marks&Spencer apgalvo, ka 2012.gadā piecdesmit procentu viņu kolekcijās izmantotās kokvilnas būšot organiskas izcelsmes. Cits britu masu modes tīkls Topshop sācis sadarbību ar ekoloģiskās modes zīmolu People Tree. Sākotnēji tai bija vienreizējas akcijas nolūks, taču, ņemot vērā People Tree līnijas necerēto popularitāti, šķiet, tās varētu būt arī ilglaicīgākas laulības. Pašlaik Topshop Londonas bērnu modes veikalā nopērkams arī People Tree bērnu apģērbs. Kaut līdz šim zināms šauram lokam, People Tree tirgū ir vismaz desmit gadus, izceļas ar pietiekami stilīgu dizainu un ir viens no pirmajiem zīmoliem, kas sāka ražot apģērbu ar Fairtrade kokvilnas sertifikātu. Piecdesmit procentu People Tree kolekciju radītas no organiska un sertificēta kokvilnas auduma. Vasaras kolekcijā cita starpā ir svārki, kuru izšuvums ir roku darbs, tapis nelielos sieviešu kooperatīvos Bangladešā. Visi kolekcijā rodamie apģērba priekšmeti krāsoti tikai ar dabiskām krāsvielām. Cita masu modes ķēde Oasis lepojas ar džinsiem un trikotāžu, ko rotā Future Organic zīmols. Lieki piebilst - visos no minētajiem gadījumiem šo kompāniju reputācija ir tikai pieaugusi. JAUTĀJUMI SEV PAŠAM Starp citu, galvenokārt tieši no masu ražotājiem atkarīgs, vai ekoloģiskā mode (dzīvesstils) kļūs par XXI gadsimta cilvēces normu un stila lietu. Neviens no ražotājiem vienlaikus arī neslēpj, ka, propagandējot apzinīgo ražošanu, tie tomēr nenodarbojas ar labdarību - kā jebkurā biznesā galvenā ambīcija ir peļņa. Un, kaut mazliet ciniski, ekoloģisko dzīvesstilu var nodēvēt arī par daļu no mūsdienu mārketinga - sak, lai nokļūtu uz kādu no dizaina ceļvežos reklamētajām ekoloģiskajām viesnīcām Marokā vai Malaizijā, jums nāksies lidot. Bet lidmašīnas, kā zināms, piesārņo apkārtējo vidi. Taču pozitīvākais šajā tendencē ir tas, ka tā mudina aizdomāties. Īpaši ņemot vērā, ka gan modes, gan skaistumkopšanas industrijā pēdējo gadu filozofija bijusi līdzīga tai, ko plastmasas rotaļlietas potē mazuļiem - nopērc mani un, kad apnīk, pērc atkal jaunu. Kā intervijā dizaina žurnālam Intrafamous apgalvo sociāli atbildīgā dizaina fonda Well-Tech (tehnoloģija labsajūtai) dibinātāji, iegādājoties jaunu produktu, būtiski sev uzdot kaut tikai dažus no šiem jautājumiem. Vai šis produkts tiešām man ir nepieciešams, varbūt es varu bez tā iztikt? Vai tas ir pietiekami nopietns produkts, kalpos ilgi un būs funkcionāls arī ilgtermiņā? Vai tas patiešām uzlabos manu dzīves kvalitāti un kādā veidā? Vai tas ir radīts cilvēka cienīgos apstākļos un tā tapšanā netiek izmantoti videi nedraudzīgi materiāli? Turklāt tas attiecas uz visu, sākot no apģērba, pārtikas un beidzot ar viesnīcām, dizaina priekšmetiem, automašīnām, arhitektūru. To, ko mēs patērējam un arī elpojam. Ar visām no tā izrietošajām sekām.