Pēdējo mežabrāļu atgriešanās

Kopš tās dienas 1995.gada 9.maijā viņš vairs nav bezvēsts pazudušais, īsā laikā paspējis kļūt par populāru personu Preiļos, Latvijā un pat ārzemēs. Tagad J.Pīnups saņēmis Latvijas pilsoņa pasi un vada savas dienas tāpat kā vairākums laucinieku. Esmu laimīgs cilvēks, - tā Dienai apgalvo Jānis Pīnups. 1944.gada beigās viņš dezertēja no padomju armijas un slepus atgriezās mājās. Tur viņam palikšanas tomēr nebija. Viņš labi zināja, kāds sods sagaida dezertierus, tādēļ uzskatīja par labāku pazust meža biezoknī, būt par mirušu saviem bijušajiem draugiem, arī radiem, kuriem par dezertiera slēpšanu tolaik draudēja vismaz ilgāka «ekskursija» pie baltajiem lāčiem. «Dievs mani no visa ir pasargājis, viņš man palīdzēja izvairīties no vajātājiem, kad es bēgu no armijas. Es zinu, kas notika ar bēdzējiem. Divus tādus dezertierus mūsu acu priekšā nošāva. Bet es nebēgu pa krūmiem vai tīrumiem, tikai pa ceļiem. Lai dievs svētī tos Kokneses zemniekus, kas man iedeva civilo apģērbu, kad biju līdz turienei ticis no Madlienas,» atceras J.Pīnups un piebilst: «Visa tā karošana man likās bezjēdzīga, tāpat tas, ka mūs dzina tieši virsū vācu tankiem. Par laimi, man šajā karā nebija jāšauj nevienu reizi. Cilvēku nogalināt es nespētu, es pat vistu nokaut nevaru. Tāpat, kad mežā slēpos, vairākas reizes mani gandrīz atklāja, tomēr izdevās paglābties. Tas tāpēc, ka es ik dienu skaitīju lūgšanas. Tagad es katru svētdienu eju baznīcā.» Savas pagrīdes gados viņš ģimenei varēja palīdzēt vien ar tām siena vai malkas nastām, ko pats bija sagādājis un nakts tumsā no meža uz savas muguras izstiepis. Tagad atmiņas par mežā pavadīto pusgadsimtu, šķiet, sāk bālēt, tāpat kā tās vietas mežā, kur savulaik atradušās J.Pīnupa vasaras un ziemas nometnes. Vecie bunkuri nu nojaukti, tāpat kā vecā būda J.Pīnupa mājas pagalmā, kas agrāk tik bieži devusi viņam patvērumu no nevēlamām acīm. Nu J.Pīnups atzīst, ka īstenībā toreiz juties pavisam laimīgs un arī tagad par dzīvi nesūdzas. Tomēr viņš nav parasts pensionārs vai represētais. Likumā neparedzētās personas Divu gadu laikā kopš pagrīdes gaitu beigšanas J.Pīnups nosūtījis vairākas vēstules uz LR Labklājības ministriju ar lūgumu atzīt viņu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, kam pienāktos aprēķināt pensijas apdrošināšanas stāžu trīskāršā apmērā. Notikusi arī tiesāšanās, taču ne lūgumi, ne tiesas procesi neko nav līdzējuši - mūsu valsts pensiju likumā Jānis Pīnups un viņam līdzīgie gluži vienkārši nav paredzēti. Pašlaik bijušais mežabrālis saņem vien 25 latu lielu sociālo pabalstu mēnesī. Kā stāsta J.Pīnups, tiesa viņam prasījusi sagādāt Valsts arhīva izziņas par mežā pavadīto laiku vai arī sagādāt lieciniekus par to, ka 50 savas dzīves gadus pavadījis mežā. «Kur es varu ņemt tos lieciniekus, ja visi mani jaunības draugi jau miruši, bet pārējie par manu atrašanās vietu neko nezināja, viņiem biju vienkārši miris. Tagad mani saukā gan par bandītu, kas izklaidējies, slepkavojot cilvēkus, gan par fašistu, bet nekāda darba stāža man, protams, nav. Tāpēc varu teikt, ka mēs ar māsu dzīvojam diezgan trūcīgi,» saka J.Pīnups. «Vecuma pensijas piešķiršanai jums jāpierāda apdrošināšanas stāžs, ne mazāks par 10 gadiem,» teikts Labklājības ministrijas Administratīvā departamenta atbildē J.Pīnupam 1997.gada 14.janvārī. Šajā dokumentā minēts, ka 1996.gadā pieņemts likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusu, kur paredzēts, ka personai, kas šajā kustībā darbojusies, par šo laiku apdrošināšanas stāžs ieskaitāms trīskāršā apmērā. Taču šo statusu piešķir pašvaldība, ja cilvēks darbošanos pretošanās kustībā apliecina ar Valsts arhīva dokumentiem, ar tiesas spriedumu, totalitāro režīmu izvērtēšanas komisijas atzinumu. Līdzīgu atbildi 11.novembrī J.Pīnups saņēmis no Labklājības ministrijas Administratīvā departamenta. Tā kā nevienu no šiem dokumentiem J.Pīnups uzrādīt nav spējis un par viņa darbību nav ziņu arhīvā, J.Pīnups ne uz kādu pensiju pēc pašreizējās likumdošanas pretendēt nav tiesīgs. «Ne sava prieka pēc es gāju mežā. Gribēju pasargāt savus radiniekus, lai viņiem nevarētu piesieties padomju varas iestādes un čeka. Tagad iznāk, ka taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka pensiju neesmu nopelnījis, jo neesmu strādājis kolhozā. Es varētu sacīt vienīgi to - kas šādu dzīvi nav izbaudījis, nezina, ko nozīmē atteikties no elementārām ērtībām, dzīvot 50 gadus bez dokumentiem, mūžīgās bailēs, ka tikai kāds neatrod. Kas ir labāk - šāda dzīve vai darbs kolhozā -, atstāju šo cilvēku izlemšanai. Tagad zinu, ka valsts, kuras dēļ es nevarēju cīnīties ne vācu, ne krievu pusē, atkal mani represē,» uzskata Jānis Pīnups. «Var pārmest, ka Pīnups neatdeva visu savu dzīvi un veselību kolhozam, tāpēc pensiju nav pelnījis. Tomēr viņš ir un paliek likteņa un kara represētais - ne jau sava prieka pēc tai mežā gāja,» atzīst Pelēču pagasta vecākais Jānis Podskočijs. «Tie, kas tos likumus sacerēja, laikam cerēja, ka ar tādiem kā es nevajadzēs noņemties. Bet man ir laba veselība, un es ar dievpalīgu ceru vēl ilgi nodzīvot,» saka likumvarai tik neērtais Jānis Pīnups. Taču viņš nebūt nav vienīgais ārpus likuma palikušais cilvēks. Turpat Preiļu rajona Sīļukalna pagasta Teilānu sādžā mīt Antons Teilāns, kurš šobrīd pārkāpis astotā gadu desmita slieksni. Viņa pagrīdes laiks ildzis 33 gadus - no 1944.gada novembra līdz 1977.gada 19.oktobrim, kad viņu uzgāja čekas darbinieki. Īstā un neīstā bēgšana «Man vēl nebija pilni 19, kad mani iesauca padomju armijā. Tas bija 1944.gada augustā. Mūs veda Rīgas virzienā. Sākumā mēs ar draugiem atpalikām no savas daļas, tāpēc mūs jau noturēja par dezertieriem. Pēc tam panācām citu armijas daļu. Tur virsnieks bija tāds liberāls, viņš atļāva nakšņot zemnieku mājās. Gandrīz katru nakti kāds pazuda. Pēc nedēļas no mūsu vada bija palikusi tikai puse. Tad citi, vecākie, teica, kāpēc lai arī mēs nebēgtu? Tas, ko armijā pieredzējām, nav izstāstāms. Visu laiku bijām zem klajas debess. Nezinu, no kā bija ņemts mans formas tērps - oda pēc sviedriem un pēc līķiem. Pat pilotkas zvaigznīte bija izgriezta no amerikāņu šprotu bundžas. Ēst deva plānu zupu bļodiņās, kas arī bija salīmētas no amerikāņu konservu bundžām. Ūdeni ņēma no grāvjiem, no Daugavas. Tas oda pēc degvielas. Zābakus nebija kur žāvēt, tie puva kopā ar mūsu kājām. Salām nežēlīgi un mirām badu,» atceras A.Teilāns. «Kad bija tā pirmā, neīstā bēgšana, es aizsūtīju uz mājām pirmo vēstuli. Taču tad vēl nezināju, kas būs turpmāk. Otrreiz mēs, četri cilvēki, izbēgām 1944.gada 11.novembrī. Jau iepriekš bijām sarunājuši, ka liksim lapās. Kopā ar mani bēga Antons Lācis no Gaigalavas, Staņislavs Locis no Baltinavas un vēl viens. Bēgām pa krūmiem un apvedceļiem. Toreiz bija auksts, lietus mirgoja gandrīz visu laiku. Šineļi bija piemirkuši, zābaki tāpat. Dažreiz pārgulējām kādā siena kaudzē, citreiz kādā šķūnī vai mājas bēniņos. Taču nevienu nakti ne acu neaizvērām, tādā aukstumā gulēt nevar. Pa ceļam mums piebiedrojās vēl trīs cilvēki, tādi paši bēgļi. Tā mēs gājām līdz Līvāniem. Tur sadalījāmies, katrs aizgāja uz savu māju pusi, vēl man līdzi nāca tie trīs, ko satikām pa ceļam. Mājās es tiku naktī 28.novembrī, ceļā bija pavadītas 17 dienas.» Viņš slēpies šķūnī, pagrabā vai siena pantā. Sākumā māte izraususi sienā tādu alu, ko no ārpuses nosedza ar sienu. Izskatījies, ka tur neviena nebūtu. «Nekādus trokšņa darbus - malkas skaldīšanu vai citus darīt nevarēju. Kāds būtu izdzirdējis. Tā es saules gaismu neredzēju 33 gadus, tikai naktī ielavījos mājā un paklausījos Amerikas balsi. Visu laiku bija sajūta, ka tūlīt karš atkal ies vaļā un nāks citi laiki.» 1977.gadā mājās iebrauca sveši cilvēki. «Es gribēju dzirdēt, ko viņi runā, iegāju priekšnamā. Bet čekists bija sēdējis pie pašām durvīm un dzirdējis troksni. Viņš mani pamanīja. Taču arī līdz tam laikam kāds kaimiņš bija mani redzējis un nostučījis čekai. Tā mani atrada, aizveda arī uz čeku bet pēc tam neko nedarīja. Ilgs laiks kopš tās dezertēšanas bija pagājis,» stāsta A.Teilāns. Pēc pagrīdes viņš vēl 12 gadus nostrādājis meliorācijā. «Dzīvodams aukstumā un netīrībā kara laikā un bēgot, esmu tā norūdījies, ka, piemēram, cimdi man arī tagad nav vajadzīgi,» atzīst A.Teilāns. Viņš tagad saņem minimālo pensiju, kas atbilst darba stāžam. Arī A.Teilāns pērn iesniedzis tiesā prasību piešķirt viņam nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Taču, par spīti viņa liecinieku liecībām, šāds statuss viņam atteikts, jo arhīvā ziņu par laika posmu pēc 1944.gada neesot, turklāt šāds statuss pienākoties tikai personām, kas pašas bijušas iesaistītas bruņotā pretošanās kustībā pret padomju režīmu vai veicinājušas bruņotu pretošanos, izplatījušas nelegālas avīzes vai proklamācijas. Antons Teilāns, tāpat kā viņa likteņbiedrs Jānis Pīnups, nevienu cilvēku nav nošāvis, bruņotās akcijās nav iesaistījies. Viņš tikai mēģinājis pasargāt savus tuviniekus no represijām. Cieš arī tuvinieki A.Teilāns, tāpat kā J.Pīnups, mitinās kopā ar māsu pašceltā namiņā, apkopj nelielo saimniecību, taču ne vienai, ne otrai bijušā mežabrāļa māsai tā arī nav izdevies nodibināt savu ģimeni. Tāpat kā Jāņa Pīnupa māsa, arī Antoņina Teilāne neuzdrīkstējās ievest mājā savu nākamo vīru. Kā atzīst Antoņina, šie 33 gadi pagājuši vienā sasprindzinājumā. Abu mežabrāļu ģimenes pārdzīvojušas tādas pašas izbailes kā viņu slēpjamie. «Kad brālis pazuda, mūsu mājās ielauzās bruņoti vīri, izdzina mammu uz klaja lauka, prasīja, kur ir brālis. Paldies Dievam, viņu nenošāva. Nekad neaizmirsīšu, kā tonakt skrēju mammai pakaļ un raudāju,» stāsta A.Teilāna māsa Antoņina, kurai tajā laikā nebija vairāk par desmit gadiem. Pīnupu mājiņā joprojām nav ne elektrības, ne telefona - no tā atteikusies māsa, kurai tagad, vecuma galā, ir tikai viena vēlēšanās - lai cilvēki liek mierā viņu un brāli. Līdzīgs liktenis - tūkstošiem Jānim Pīnupam un Antonam Teilānam līdzīgu likteni pieredzējuši daudzie dezertieri. Vienalga, vai bēguši no vācu vai padomju armijas, viņi svešajam režīmam pretojās bez neviena šāviena, toties ar gadu desmitiem ilgu, apbrīnas vērtu pacietību. «Pēc čekas oficiālajiem datiem, Latvijā 1945.gadā mežos aizgāja un slēpās vairāk nekā 20 000 cilvēku, vēl pāris tūkstošu bija tādu, kas slēpās no represijām pagrabos, šķūņos un citās vietās individuāli. Daļa paslēptuves atstāja paši, piemēram, 1965.gadā no paslēptuves Lubānas klānos iznāca Mičuļu ģimene, kas tur bija slēpusies kopš kara beigām. Pagrabos slēpās tūkstošiem cilvēku, tā bija masveida parādība. Arī 1949.gadā partizānos aizgāja ap 200 cilvēku. Tajā gadā padomju varas slepenie dienesti realizēja slepeno operāciju Priboj. Arī «pateicoties» šai operācijai, no Baltijas valstīm uz Sibīriju tika izvesti ap 94 000 cilvēku, ap 72% no tiem - sievietes un bērni,» stāsta vēsturnieks Henriks Strods. Viņaprāt, Labklājības ministrija nebūt nav tā institūcija, kurai jānodarbojas ar J.Pīnupa vai A.Teilāna un viņiem līdzīgo reabilitēšanu. Šos cilvēkus par pretošanās kustības dalībniekiem var atzīt, piemēram, represēto apvienība un Nacionālo Latvijas partizānu biedrība, ja viņi meklētu atbalstu šajās organizācijās. Ziņas par šādiem cilvēkiem varētu meklēt arī LR prokuratūras Speciālo dienestu un reabilitācijas prokuratūrā. Varbūt kādu informāciju par šādiem cilvēkiem, kas dezertēja no padomju armijas, varētu atrast bijušās PSRS Aizsardzības ministrijas arhīvā Podoļskā, iesaka vēsturnieks. Taču, kā secināja H.Strods, varbūt nāktos drīzāk pieņemt kādu likumdošanas aktu, kas cilvēkus ar šādu likteni beidzot ļautu reabilitēt.