Privātā dzīve visām gaumēm

Katrs cilvēks, kas grib afišēt savu personību, var atļauties izrādīties globālā tīmekļa plašumos. Tas ir salīdzinoši vienkārši, neprasa ne laiku, ne līdzekļus, pat nav jābūt apveltītam ar īpašām spējām. Nedaudz pārspīlējot, to var izdarīt pat zīdainis vai simtgadīga večiņa un pat šimpanze, jo neskaitāmas firmas gādā, lai šo procesu padarītu pēc iespējas vienkāršāku, visiem pieejamu. Privātpersonu interneta lapu skaits aug ik stundas, to tempi var sacensties ar Ķīnas demogrāfisko pieaugumu, lai gan precīzi noteikt to skaitu nav iespējams - internetā taču nav nekādas kontroles pār tās iemītniekiem un to izdarībām, ja vien tās nav pretrunā ar likumiem. ĢIMENE UN CITI ZVĒRI «Mani sauc xxxx, man ir 16 gadu. Lūk, bildes ar manu ģimeni un mājdzīvniekiem. Man vislabāk patīk nodarboties ar...» aptuveni šādiem vārdiem sākas vairums personīgo mājas lapu. Šāda veida lapas liek domāt, ka to autoriem nepiemīt oriģinālas idejas vai spējas, kas svešiem cilvēkiem varētu šķist uzmanības vērtas. Pilnīgi iespējams, ka tā nebūt nav, bet šī garlaicīgā un vienveidīgā attieksme pret savas lapas dizainu un saturu atstāj tieši tādu iespaidu. Neskaitāmās WWW lapās kā primārā informācija ir kārtējā pilsoņa X hobijs, piemēram, iecienītais sporta veids vai popmūzikas izpildītājs, kas kļūst par galveno iemeslu lapas izveidei. Līdzās attiecīgiem fotoattēliem tiek piedāvāts kāds teksts - pārdomas par konkrēto tēmu vai iespaidi, kas gūti, apmeklējot koncertu vai sporta spēli, kā arī paša lapas autora vēsture no dzimšanas līdz pat konkrētajam lapas atjaunošanas brīdim. To gan nevar salīdzināt ar dienasgrāmatu, jo pirmām kārtām dominē fakti un tikai tad emocijas, kas visbiežāk ir novecojušas, jo jaunieši reti papildina un atjauno savas lapas. Rodas iespaids, ka cilvēkiem, kas ikdienā saistīti ar datoriem (sistēmanalītiķi, interneta lapu meistari, programmētāji u.c.), ir vislielākais personālo mājas lapu skaits, taču tās visbiežāk ir vienveidīgas - biogrāfija, ģimenes foto un informācija par dažādiem datoru verķiem. Mākslinieciskā pašdarbība ir salīdzinoši retāka izpausme - varbūt lielākā daļa cilvēku, kas ar to nodarbojas, nelieto internetu vai arī iecerēto atrādīt virtuālajā vidē ir pārāk sarežģīti, vai nav motivācijas. Ne katram ir iespēja publicēt, piemēram, savas balss ierakstus, atrādīt dejošanas nodarbībās paveikto, reproducēt gleznas utt. Raksturīgi, ka ar personisko interneta lapu izveidi nodarbojas jaunieši vecumā no 14 līdz 25 gadiem, tātad tā vecuma grupa, kam vēlme izpausties spiežas uz āru visaktīvāk. Viņi vairs nepiedalās popielās, telefonspēlēs vai jauno talantu konkursos, bet gan paveikto izstāda internetā. Personisko WWW lapu izveide kļuvusi par modes lietu, tā ir kā vizītkarte, kas liecina par konkrētās personas statusu. Jo krutāka WWW lapa, jo autors cienījamāks. Lai arī tas šķiet aplami, tomēr šāda veida kritēriju sistēma darbojas arī virtuālajā pasaulē. Galvenās satura tendences norāda, ka lapa galvenokārt tendēta uz iepazīšanos, proti, autors cer sagaidīt reakciju no skatītāja, tādējādi ar to attīstot komunicēšanās procesu, kas bāzēts uz skatītāja un lapas autora kopīgām interesēm (ne velti katrs uzsver hobiju, kas palīdz piesaistīt līdzīgu aktivitāšu pārstāvjus). AR LAIMĪGĀM BEIGĀM Varbūt šķiet dīvaini, tomēr Latvijas jauniešu personālo mājas lapu skaits ir kupls - lielākajos Latvijas adrešu meklētājos (www.latnet.lv, www.search.lv, www.riga.lv u.c.) zem katra alfabēta burta slēpjas ap 25 adresēm. Ņemot vērā valsts salīdzinoši zemo datorizācijas līmeni, tas šķiet gana daudz. Lai arī pseidonīmu lietošana internetā ir parasta lieta, tomēr visbiežāk personība no savas identitātes nekaunas. Noteikt, vai sniegtie fakti ir patiesi, gan nav iespējams. Piemēram, kāda meitene, dēvēta par Avenīti, publicējusi savu biogrāfiju un iemīļotāko interneta lapu kolekciju. Viņa atļaujas paslavēt sevi un pastāstīt par savu «nikneimu»: «Reiz dzīvoja maza, jauka meitenīte, viņu sauca Inesīte. Viņa piedzima 1976.gada kādā jaukā maija dienā. Kā visi mazi bērni viņa bija jauka, smaidīga un dzīves nenogurdināta...» Priecīgais tonis kaut nedaudz viņu atšķir no pārējiem, kas izvēlas pasniegt sausu biogrāfisku informāciju un bālus foto iz ģimenes arhīva vai bildes, kas paredzētas dokumentiem (tipiska parādība starp datorcilvēkiem, kuru ģīmetnes vien uzdzen žēlumu). Vesela virkne Latvijas transseksuāļu izveidojuši savas WWW lapas, piemēram, Inga Saule (http://ieva05.lanet.lv/~ss70009/), Ieva Bruņeniece (http://i.am/ieva), Jekaterina Ivanova (http://www.geocities.com/FashionAvenue /Salon/3144/) - visas izbijuši vīrieši, kas pašreiz bez jebkādiem kompleksiem runā par sava dzimuma maiņu. Latvijas krievs Nikolajs Olegovičs apraksta savas gaitas ārzemēs - kā nejauši Amerikā sastapis nākamo līgavu Katelīnu, kā apprecējies un pašlaik laimīgi dzīvo, kādi ir viņu nākotnes plāni. Humora izjūtas (lai kāda tā būtu) netrūkst nevienam. Grūti atrast kaut pāris lapu, kurās nebūtu banālu ķiņķēziņu, komisku fotoattēlu, cinisku jociņu vai tradicionālo animēto bildīšu. Stila izjūtas trūkums papildina minimālo informācijas derīguma koeficientu un gaumes aprobežotību. Tomēr atsevišķu indivīdu draudzīgi humoristiskā, žargonvārdu pārsātinātā pieeja sevi attaisnojusi. Piemēram, kāds puisis, dēvēts par Lāci (http://www.ass.lv/laacz/), nebūt nejūsmo par saviem sasniegumiem un izskatu, bet gan ironiski pasmīkņā par paša dzīvi, pasniedzot to kā jautru stāstu, tādējādi piedomājot, lai arī svešam skatītājam lapas apskate nekļūtu garlaicīga. Vēl varētu pieminēt Leonardu (http://www.parks.lv/home/leonards), kurš savā mājas lapā stāsta, kā bijis cilvēktiesību aizsardzības grupas Temīda vadītājs, kā iesaistījies LNNK un kādu laiku vadījis laikrakstu Latvietis Latvijā. LAI BŪTU SKAISTI Jaunieši, kuriem trūkst ideju, kā aizpildīt iegūto vietu uz servera, uzrāda dažādas citu interneta lapu adreses, parasti saistībā ar datoriem (piemēram, kur par brīvu var iegūt kādu datorprogrammu). Šajā bezgaumībā ir ieviesušās savas tradīcijas, kas tiek ievērotas. Piemēram, pēc iespējas vairāk informācijas savietot vienā Html lapā, izkārtojot to vienā vertikālā slejā (gluži kā mašīnrakstā); aizpildīt visus iespējamos tukšumus ar aizgūtām animētām bildītēm. ASV interneta dizaina kritiķis Džekobs Nīlsens publicēja 10 izplatītākās kļūdas WWW dizaina izveidē, un minētie veidi tika uzskatīti par visizplatītākajiem līdzās haotiskai linku krāsu izvēlei un novecojušai informācijai. Ar kaut ko līdzīgu - lapu brāķēšanu - nodarbojas arī apvienība http://www.webpagesthatsuck.com/, bet, kaut vai spriežot pēc tās nosaukuma, savus spriedumus izsaka nedaudz skarbāk. Reti kurš aizdomājies, ka, plašākai sabiedrībai nesaistošu informāciju pasniedzot kā interesantu priekšnesumu, tas var pretendēt uz ko vairāk par paštīksmināšanos, nevajadzīgu izrādīšanos. Galu galā pašizpausmei nav jēgas, ja nav skatītāja. Un skatītājus var pievilināt un saglabāt, rādot to, ko redzēt vēlas viņi.