Rasma Prande 1926.21.VI-1998.5.XII

Tur jau lielākā un skaistākā daļa no leģendas ar vārdu Rīgas kinostudija. Viņa aizgāja mūžībā Kinostudijas jubilejas izstādes atklāšanas vakarā. 72 gadi? To viegli aprēķinās un tam noticēs garāmgājējs. Tikai ne mēs, kas zinājām Šarla prasmi turēt savus gadus grožos. Turēt tā, ka pat pāri 50 viņā kā traki samīlējās jaunekļi. Viņa savaldīja savus gadus ar sievišķīgo pievilcību un atvērtību skaistumam un gudrībai, jo pati bija no Dabas ar to apveltīta. Rasmas tēvs Alberts Prande bija literāts. Viņa Latviešu rakstniecība portrejās paliks mūsu kultūrā uz mūžīgiem laikiem. Alberts Prande bija arī Nacionālās operas direktors. Tad iztēlojieties, kādas slavenības glāstīja mazās Rasmas galvu, kādos klēpjos viņa tika ucināta un kādi diži gari viņai svētību devuši! Rasmas krusttēvs bija Jānis Jaunsudrabiņš. Kas sagrāva šo idilli, mēs zinām. Bija bēgļu gaitas, izpostītā Vāczeme, zonas un atgriešanās Latvijā. Rīgas kinostudijā Rasma ienāca līdz ar filmu Salna pavasarī. Tas bija 1955.gads. Sievišķīgais šarms, gara aristokrātisms, mākslinieciskā gaume viņu ātri vien vērta par vienu no labākajām grima māksliniecēm Rīgas kinostudijā. Par viņu karojām un kārojām kā pēc laba scenārija un labiem aktieriem. Studijas grimētavas ar laiku pārvērtās par filmēšanas grupas sirdsvietām. Tur sākās dzīvības puksti - darbs ar cilvēku, ar aktieri. Nemitīgi tur iegriezās režisori, operatori, mākslinieki. Tur risinājās strīdi par izteiksmes līdzekļiem, un, ja sirdsvietā valdīja tāda būtne kā Šarls, bija drošības un paļāvības sajūta. Pie Šarla... Ne daudzi zina, aiz ko tāds nosaukums kafejnīcai Kino 52. Tanī mājā tieši virs kino Lāčplēsis dzīvoja Rasma Prande un mākslinieks Pauls Duškins. Un ja mums kādam bariņam bijušos laikos gadījās kaut kur pasēdēt un kaut ko iebaudīt, bet tālāk to neļāva dažādi laikmeta nosacījumi, tad bieži, itin bieži kāpām augšā «pie Šarla». Nedomājiet, ka viņa mīlēja iemest vai pulcināja sev apkārt dzērājus. Nē un simtkārt nē! Viņa saprata tos, kas ilgojās «pēc kaut kā cēla, nezināma». Tiem, kas lasīs šīs rindas, gribu atgādināt filmas, kuras saglabās mums viņas darbu. To ir daudz. Tuvu četrdesmit. Starp tām: Atbalss, Es visu atceros, Ričard!, Šūpoles, Kara ceļa mantinieki, Šauj manā vietā!, Ceplis, Pieskāriens, Ezera sonāte, Puika, Teātris, Lietus blūzs, Akmeņainais ceļš, Viktorija, Fronte tēva pagalmā... Laikam jau tanī dienā, kad Kinostudijas 50 gadu izstāde savāca vienkopus visus mākslai atdotos gadus, viņas sirdij tas kaut ko nozīmēja. Pārnākot mājās, tā apstājās. Pirms tam Rasma vēl iegriezās savā vārdā nosauktajā kafejnīcā. Pasēdēja, atcerējās un tad uzkāpa savā dzīvoklī - kā uzkāptu debesīs. Lai mūžīga gaisma Tev tur mirdz, mūsu Rasma, mūsu Šarl! Draugu, kolēģu un pielūdzēju vārdā - Jānis Streičs Izvadīšana sestdien, 12.decembrī, plkst.12 no I Meža kapu kapličas