Rīgas bagātība - ap 100 dižkoku

Vistuvāk centram ir kanālmalas ļoti lielais melnalksnis, kā arī pie Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa dižskābardis. Šogad dižkoku apkopšanai plānotos līdzekļus nācies izmantot lielās vasaras vētras postījumu novēršanai, stāsta Ineta Plikša, Rīgas domes vides departamenta pilsētvides pārvaldes dabas aizsardzības nodaļas vadītāja. Pērn tika veikta 15 visvairāk apdraudēto Rīgas dižkoku apkopšana - visiem dižkokiem tika uzstādītas informatīvās zīmes, izzāģēti to sausie zari, novāktas veļas virves no to zariem, iztīrīti dižkoku dobumi un aiztaisīti ar restītēm, kā arī nomīdītajā zemē veikta mulčēšana. Lucavsalas dižliepai tika noņemti prožektori un āķi, kas bija piestiprināti pie koka stumbra. I.Plikša arī uzskata, ka esošais 16 valsts nozīmes dižkoku saraksts varētu būt izvērtējams un kļūt lielāks. Dižkoku aizsardzība notikusi jau muižniecības laikā, kad vecie koki sastīpoti, lai nenolūztu, un cara laiku fotogrāfijas rāda skaistas, ap dižkokiem ierīkotas sētiņas, piemēram, upurozolam pie Siguldas baznīcas, stāsta Dabas retumu krātuves vadītājs Guntis Eniņš. Ozolu dobumu aizmūrēšana ar akmeņiem vai ķieģeļiem notika vēl pirms 15 gadiem, lai glābtu no ļaundariem iemīļotās dedzināšanas. Tomēr šis paņēmiens nodarīja vairāk ļaunuma. Kad Gaujas Nacionālā parka Kalnasikšņu ozola stāvoklis pasliktinājās, lai ozolā nodrošinātu ventilāciju un to glābtu no trupēšanas procesiem, ķieģeļi tika izņemti. Latvijas Zaļās partijas un būvfirmas RBS SKALS kopīgi sāktais eksperiments, no iznīcības draudiem glābjot vecāko Pārdaugavas koku - trīssimt gadu veco Ēbelmuižas dižozolu, vainagojās panākumiem. Tur tika izmantota Latvijā pirmoreiz īstenota un no Vācijas aizgūta metode - dobumu «aizlāpīšana» ar metāla loksnēm, kas vietumis bija pat piecus metrus augstas, un sētiņas uzstādīšana. Gaisa piesārņojums Rīgā dižkokus apdraud aktuālāk nekā citviet, uzskata J.Smaļinskis. Dižkoku dobumi ir pievilcīga vide dedzinātājiem, savukārt pa to stumbriem alu cilvēka manierē vēl mūsdienās ticis mests arī ar cirvjiem un nažiem. Arī suņu vešana pie dižkokiem un kanalizāciju un ceļu rakšana to apkārtnē negatīvi ietekmē milzeņus. Tāpat arī koks, kā jebkurš organisms, noveco un mūža otrajā pusē pārcieš sēņu slimības. Var arī izrādīties, ka kokam koks ir lielākais ienaidnieks. Liela daļa dižkoku koncentrējusies ap Ķīšezeru un Juglas ezeru, kur tos arī apdraud apēnošana no citu koku puses. Arī G.Eniņš atzīst, ka «dižkoki nevar uzaugt mežā, taču, ja mežs tos sasniedzis - tie var tur atrasties». Par dižkoku nevarot kļūt jebkurš koks, to nosaka gan ģenētiskais kods, gan apstākļi. Tādēļ apmēram divkārša vainaga zemes projekcija no uzmācīgiem kokiem būtu jāatbrīvo. Atšķirībā no Igaunijas Latvijā pie dižkokiem nav arī novietoti zibensnovedēji - pastāv viedoklis, ka dižozoli atrodas āderu krustpunktos un zemes strāvas piesaista debesu strāvas, stāsta G.Eniņš.