Rokas augšā! Latvieši nāk!

Laiku pa laikam tur mitinājās Ļeņins, Trockis un Staļins. Osips Mandelštams rakstīja: «Pirms revolūcijas Pēterburga elpoja caur Somiju. Uz turieni varēja doties domāt par ko tādu, ko nevarēja līdz galam izdomāt Pēterburgā.» Viens no Latvijas goda konsuliem Somijā mūsdienās ir uzņēmējs Bobs Biodē (Bob Biaudet), kura meita Eva ir Somijas parlamenta deputāte. Biodē vecaistēvs, kapteinis un filozofijas doktors Henrijs Biodē bija pazīstams radikālis - aktīvists, kura darbība bija vērsta pret caru un kurš uzturēja kontaktus ar krievu un latviešu revolucionāriem. Ohrana nereti veica viņa dzīvoklī kratīšanas. Vienā tādā reizē opozīcijas vadītāja Konni Ziliakus (Konni Zilliacus) jaunās grāmatas visa tirāža bija paslēpta gultas matracī, bet meklētāju pūles nevainagojās panākumiem. Pēc tam, kad Biodē devās emigrācijā, ohrana viņu nodēvēja par Somijas visbīstamāko teroristu, kurš varētu apdraudēt arī ķeizara dzīvību. (Boba Biodē otru vecotēvu boļševiki nogalināja Padomju Savienībā 1930.gadā.) Henrija brāli studentu Gabrielu Biodē uz aizdomu pamata par sakariem ar teroristiem arestēja 1904.gadā. Tiesa, viņš bija staigājis pa Helsinkiem ar pistoli kabatā, gribēdams nogalināt ķeizara atsūtīto ģenerālgubernatoru Nikolaju Bobrikovu un citus ierēdņus. Nedaudz vēlāk Bobrikovu nošāva viņa draugs. Pats Gabriels tika atbrīvots un aizbēga uz ārzemēm. Vispazīstamākais politiskais kontrabandists ziemeļvalstīs bija jau pieminētais Konni Ziliakus, kurš uzturēja sakarus ar Krievijas partijām. 1905.gadā viņš bija piedalījies «aktīvās pretošanās partijas» dibināšanā. Šī partija plānoja bruņotu sacelšanos. Lai īstenotu šo plānu, tika nolemts, ka uz Pēterburgu un Helsinkiem jānogādā kuģa krava ar ieročiem. Naudu ieročiem, lai varētu darboties pret Krievijas valdību, iedeva japāņu izlūkdienests. Henrijam Biodē izdevās iegādāties lētus šaujamieročus - 15 500 šautenes, kas bija palikušas pāri Šveices armijai un 2,5 miljonus patronu, kā arī 2 500 revolveru un bez tam vēl sprāgstvielas. Šajā sakarā somi veda pārrunas ar Maksimu Gorkiju un Tēvu Gaponu, kurš bija izbēdzis no Pēterburgas. Daļu ieroču izdevās nogādāt somu krastā, bet kad 1905.gada septembrī kuģis uzskrēja uz zemūdens klints, tas tika uzspridzināts, un atlikušās šautenes nogrima dzelmē. Kuģa kapteinis bija brāļu Biodē draugs, kurš arī plānoja Bobrikova slepkavību. Uz saņemtā ziņojuma malas ķeizars uzrakstīja: «Nepatīkama lieta.» Pēc neveiksmes 1905.gada revolūcijā revolucionāri centās iegūt naudu «izpirkšanai» - piemēram, aplaupot bankas. Viens no aizraujošākajiem gadījumiem bija Krievijas valsts bankas kantora aplaupīšana Helsinku centrā. Tas notika pirmdienā, 1906.gada 26.februāra pēcpusdienā. Bobs Biodē stāsta, ka bankas aplaupītājus atsūtīja Roza Luksemburga un mērķis bija iegūt naudu ieročiem. Acīmredzot laupītāji neieradās Somijā pilnīgi slepeni. Pazīstmais somu senators Leo Mekelins (Leo Mechelin) savās atmiņās stāsta par to, kādu satraukumu Somijā izraisīja «800 bīstamu igauņu un latviešu anarhistu» ierašanās 1906.gada februārī. Rakstot par viņiem, senators lieto vārdu «rĻda smittan» (sarkanais mēris) un apvaino viņus zagšanā, laupīšanā un slepkavībās. Bankas laupītāju grupā bija 20 latviešu. Ierodoties Somijā, viņi vēl nezināja, kāds būs viņu uzdevums. Gaidīdami viņi dirnēja lētos restorānos un pelnīja naudu, cērtot malku vai arī pārnēsādami ostā ceļasomas un kastes. Grupu vadīja Jānis Luters jeb Bobis. Viņa tuvākis biedrs bija Jēpis, Jēkabs Dubelšteins, kurš jau Latvijā bija nodarbojies ar banku aplaupīšanu. Janvārī Rīgā krievu ierēdņi bija arestējuši Bobi, jo pie viņa atrada pagrīdes spiestuvi. Jēpis ar biedriem uzbruka Rīgas galvenajai policijai un atbrīvoja Bobi un pārējos, «tikai pavicinot pistoli». Ja bija nepieciešams, Bobis prata pārveidot savu tēlu: reiz, risinādams Briselē sarunas par ieroču iegādāšanu, viņš uzstājās kā «vienas Dienvidamerikas valsts kara atašejs». Toreiz tika iepirkta liela ieroču krava, ko ar tvaikoni nogādāja Somijā. Viens no cilvēkiem, kurš bija līdzi Helsinkos, bet pēc tam «aizmirsts» padomju laikā izdotajās grāmatās, bija Rīgas Politehniskā institūta students Jānis Straujāns, alias Jan Jakovlevič Master jeb Eduard Master, jeb Denis Oks, jeb Kazimirs Kuršinskis (Kuršanskis). Šo pseidonīmu viņš bija aizņēmies no Tukuma rūpnīcas īpašnieka dēla Kazimira Kuršinska, kuru pēc 1905.gada revolūcijas cara soda ekspedīcija bija pakārusi pie Stendes stacijas (aiz pārskatīšanās). To pašu pseidonīmu lietoja Straujāna draugs Latvijas ebrejs Nikolajs Gordons -tieši tas vīrietis, kuru vajadzēja pakārt. Helsinkos latvieši saņēma palīdzību Valtera Sjēberga - Henrija Biodē sievastēva - alkohola veikalā, kas bija viens no pagrīdes darbības centriem. Daļa no latviešiem dzīvoja netālu no bankas, dzīvoklī, ko viņiem izīrēja Pekonena kundze. Šajā vietā tagad atrodas Igaunijas vēstniecība (30.gados turpat kaimiņos dzīvoja Marija Emma Šūle, Dobelē dzimusī oficiante, kuru Padomju Savienība nosūtīja uz Somiju vadīt aģentu tīklu un kuru Helsinkos arestēja). Jaunākie no latviešiem bija tikai 18 gadus veci. Grupā bija studenti un skolotāji, to starpā brāļi Čokes - Gustavs, Jānis un Kārlis un mazliet vairāk nekā 20 gadu vecā oficiante Emma Gailīte, kura bija iemīlējusies vienā no brāļiem. Vēl varētu minēt Rīgas strādnieku Kārli Jansonu jeb Kapteini, jeb Jūrnieku, Kristiānu Treimani, J. Lencmani un kalēju Pēteri Saliņu no Cēsīm. Grupā bija arī kāds vīrietis vārdā Treitmanis un acīmredzot igaunis Ratseps. Vēlākās somu publikācijas liecina, ka abi bijuši Pēterburgas ohranas (vienam par otru nezinot) iesūtīti aģenti-provokatori. Viņu rīcībā bija revolveri un sprāgstvielas. Ar padomiem un citādā veidā latviešiem palīdzēja soms Kārlo Luoto (Kaarlo Luoto), kurš patiesībā bija augsts slepenpolicijas ierēdnis. Laupīšanas dienā pie bankas dežurēja somu sarkangvardi. Treitmanim un Ratsepam bija radies iespaids, ka Krievijas Iekšlietu ministrija neiebilda pret bankas aplaupīšanu un ka vislabāk šim darbam būtu piemēroti latvieši, «jo viņi ir pieredzējušāki, pēc dabas pārgalvīgāki un izlēmīgāki nekā citi revolucionāri». Provokācijas mērķis bija parādīt, ka somi nespēj uzturēt kārtību un ka ne paši krievi, ne arī viņu manta Somijā nav drošībā. No bankas līdz krievu kazarmām bija tikai kādi 300 metri, un uz tām veda arī trauksmes līnija, tā ka laupītājus noteikti vajadzēja notvert. Treitmaņa uzdevums jucekļa brīdī bija nemanīti nospiest trauksmes pogu. Banka par to visu netika informēta. Laupīšanas dienā pa Esplanādi tirgus virzienā savā parastajā apgaitā soļoja Helsinku policijas leitnants Bruno Jalanders. Viņš pamanīja jaunu ārzemnieku grupu, bet nepievērsa tiem uzmanību. Latvieši redzēja, ka policists aiziet, un zināja, ka viņš atgriezīsies tikai pēc stundas. Vācu un krievu valodā runājošie vīrieši iegāja bankā un vēlējās samainīt naudu. Kāds gaidīja pie durvīm, cits vēlējās piezvanīt pa telefonu. Kad zālē jau bija ienākuši kādi desmit latvieši, bankas darbiniekos pamodās aizdomas. Piepeši jaunie vīrieši izrāva revolverus, un Luters iesaucās: «Krievijas revolucionārās komitejas vārdā - rokas augšā!» Citos pētījumos teikts, ka sauciens skanējis: «Rokas augšā! Revolūcijas vārdā uzlieku kasei arestu!» Trauksmes vadi jau bija pārgriezti. Laupītāji nošāva un sadūra bankas sargu, kurš centās piekļūt durvīm, lai paņemtu savu zobenu, un ievainoja bankas kontrolieri. Šāvējs acīmredzot bija Treitmanis. Runā, ka Jansons viņam esot uzkliedzis: «Vai pavēli nezini?» Bankas darbiniece Elsa Zilliakusa izlēca pa logu un aizbēga. Pārējos darbiniekus un vienu klienti laupīšanas brīdī ieslēdza citā istabā. «Kungi! Tas ir nelikumīgi!» viņi stostījās, bet kad latvieši pagrieza pret viņiem ieroču stobrus, ierēdņi sāka lūgties žēlastību un stāstīja, cik viņiem lielas ģimenes. Pie durvīm revolucionāri novietoja «bumbu», kas uzsprāgšot, ja kāds mēģinās atvērt durvis. Viņi iztukšoja kasi un sadalīja laupījumu. Bankai viņi atstāja kvīti par «ekspropriāciju» un solīja vēlāk publicēt savā avīzē precīzu konfiscētās naudas summu, lai pašai bankai nebūtu jānoņemas ar skaidrošanu. Šī summa bija 175 463 rubļi un 68 kapeikas, kā arī 459 000 marku. Policists Jalanders pamanīja, kā no bankas izskrēja 15 vīrieši «ar ausainēm uz ausīm». Iegājis bankā, viņš ieraudzīja mirušo sargu, kā arī atbrīvoja ieslēgtos un sasietos ierēdņus, kaut arī tie brīdināja neatvērt durvis. «Elles mašīna» izrādījās vienkārša sardīņu konservu burka. Var tikai nojaust, kāda patiesībā bija Jalandera loma. Pēc šī laupīšanas gadījuma noskaidrošanas Jalanders kļuva par Helsinku policijas priekšnieka vietnieku un vēstures pētnieki ir atklājuši, ka tajā laikā viņš palīdzēja kontrabandistiem. Reizēm Jalanders bez pārbaudes izlaida no Helsinku ostas kuģus, kas bija «pilni ar revolucionāriem». (Vēlāk Jalanders tika paaugstināts par ģenerāli, strādāja par Dienvidsomijas gubernatoru un Somijas aisardzības ministru.) Runāja, ka četri laupītāji devušies ar vilcienu no Helsinkiem uz Keravu. Nonākuši galapunktā, vīrieši stacijā nošāva krievu žandarmu. Pēc pakaļdzīšanās un apšaudes Jalandera vadītie policisti siena šķūnī arestēja vienu somu un divus «pavisam jaunus» latviešus -brāļus Kārli un Gustavu Čokes. Pie viņiem atrada daļu naudas. Somu policija atteicās atdot gūstekņus satracināto krievu žandarmu rokās. No citas puses pienāca ziņas, ka Helsinku stacijā sapulcējušies cilvēki, kuri gribot atbrīvot latviešus. Tāpēc brāļi Čokes tika vesti uz cietumu pa apkārtceļu, nevis cauri Helsinku stacijai. Iekšlietu ministrija Pēterburgā saņēma telegrammu, kas ziņoja, ka «iespējami tautas nemieri, kuru apmērus grūti paredzēt.» Trešais brālis, «strādnieks Jānis Čoke no Rīgas pilsētas Vidzemes guberņas» pēc bankas aplaupīšanas kopā ar Ratsepu un Treitmani devās uz Helsinku vīna restorānu, kura īpašniece bija ohranas aģente. Ohranas otra aģente, «īpaši skaista un inteliģenta somiete» stāstīja, ka nervozie latvieši esot dzēruši ļoti daudz šampanieša, bet nebija reibuši. Viņiem bijis daudz naudas, un viņi izšķērdīgi maksājuši oficiantei. Par 50 marku dzērienu viņi samaksājuši 100 marku un otru simtu atstājuši dzeramnaudai. Čoke jutās pārsteigts par biedru uzvedību - bija taču norunāts, ka salaupīto naudu tērēs tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumā. Visu vakaru abi neizlaida Čoki no acīm. Kādā brīdī viņš iegāja tualetē, izlēca pa logu un aizbēga. Ieradās policija un «arestēja» divus pārējos. Čoke, Saliņš un Emma Gailītis aizkļuva līdz Tamperei, kur viņi nejauši sastapās. Nauda tika noslēpta vietējā sociāldemokrātu laikraksta redakcijā. Jāni Čoki arestēja nākamajā dienā Tamperes stacijā. Viņš atstāja rāmu iespaidu, bet kad somu policists sāka viņu pratināt krieviski, Čoke, būdams pārliecināts, ka vīrietis ir krievs, viņu nogalināja. Tas tika izdarīts, pārgriežot policista rīkli ar somu dunci, kas nejauši bija palicis pie Čokes. Paņēmis mirušā revolveri, viņš nošāva vēl otru policistu, bet trešo ievainoja ar dunci. Tad viņš nocietinājās vienā no policijas kabinetiem un pa logu raidīja saucienus pēc palīdzības. Tirgus laukumā sapulcējušies cilvēki skatījās ieinteresēti, bet pasīvi. Visu laiku šaudīdamies, Čoke noturējās vairāk nekā trīs stundas - viņš nošāva vienu ugunsdzēsēju un ievainoja vairākus cilvēkus. Čoki saņēma gūstā pēc tam, kad ugunsdzēsēji virzīja pret istabu aukstu ūdens strūklu un viņam izbeidzās munīcija. Tikai pratināšanas brīdī Čoke uzzināja, ka viņš bija cīnījies pret somu un nevis pret krievu ierēdņiem. (1906.gada pavasarī Krievijas sociāldemokrātu konferencē, kurā piedalījās ar latviešu partija, tika nolemts, ka Somijā vairs netiks organizētas laupīšanas, un 1907.gadā arī daži eserieši Pēterburgā paziņoja, ka Somijā aizliegs mantas konfiskāciju.) Turku pilsētas apgabala tiesa notiesāja viņu par laupīšanu un tīšu slepkavošanu. Arī Saliņš tika arestēts, bet Emma Gailītis pati pieteicās policijā. Tamperē atrada nelielu daļu naudas. Policija bija ārkārtīgi satraukta: lielākā daļa laupītāju vēl joprojām atradās brīvībā. Helsinkos valdīja gandrīz vai ārkārtēja situācija. Nikolajs II rakstīja: «Ceru, ka veikti pasākumi, lai noziedzniekus atrastu.» Kapteinis Jansons viens pats klīda pa Helsinkiem. Viņš nomainīja drēbes, izlikās par angli un drīz vien ar viltotiem dokumentiem cauri Zviedrijai aizbēga uz Vāciju. Pēc tam viņi abi ar Luteru kļuva par emigrantu vadoņiem un sūtīja uz Latviju ieročus. Luters kopā ar Ļitvinovu iepirka ieročus Rietumeiropā. 1930.gados viņš acīmredzot krita par upuri Staļina tīrīšanām. Dažas dienas pēc bankas aplaupīšanas Straujāns-Masters, apmetis līkumu cauri Ziemeļsomijai, ieradās Zviedrijā. Tajā pašā laikā no Somijas Zviedrijā ieplūda arī citi revolucionāri, un, sākot ar 25.februāri, viņus savā lielajā vasarnīcā Stokholmas tuvumā uzņēma Hinke Bergegrens. Par šo vīrieti kāds bija teicis, ka viņš ir «vienīgais prātīgais cilvēks visā Zviedrijā - un tomēr traks!» Hinke Bergegrens nodibināja Krievu bēgļu komiteju, kas no zviedru strādniekiem vāca naudu nabadzīgajiem emigrantiem. Latvieši tika novietoti atsevišķi no citiem vasarnīcas augšējā stāvā, «jo neviens nesaprata viņu valodu». Vasarnīcā iekļuva krievu policijas aģents Gustavs Paju. Tur dzīvoja arī latvietis Jānis Bērziņš, kurš vēlāk Padomju Savienībā ieņēma nozīmīgus posteņus, bet gāja bojā tīrīšanu laikā. Staļinu un Ļeņinu Bergegrens novietoja citā Stokholmas malā. Bergegrena vasarnīcas karoga mastā plīvoja sarkans standarts, kuru varēja saskatīt jau no tālienes. Zviedru laikraksti izturējās kritiski pret to, ka latvieši drīkstēja uzturēties Zviedrijā pēc bankas aplaupīšanas. Pārbaudīdama vasarnīcu, policija konstatēja, ka tur apmetušies desmitiem baltiešu un ebreju bēgļu. Pratināšanā viņi visi noliedza sasaisti ar bankas aplaupīšanu. 1907.gadā Straujāns piepeši atgriezās Krievijā, kur viņu gaidīja nāves spriedums. Pēc mēneša, 26.jūnijā, viņš kopā ar Semjonu Terpetrosjanu, ņemot palīgā sprāgstbumbas, pašā Tbilisi centrā no pasta ratiem nolaupīja lielu maisu ar naudaszīmēm, kas bija atsūtītas no Pēterburgas valsts bankas. Abi tika arestēti. Straujānu arestēja zviedru policija, kad viņš pēc pusgada atgriezās Stokholmā. Ohrana bija atzīmējusi Tbilisī nolaupīto naudaszīmju numurus, un Straujāns Stokholmā centies šīs naudaszīmes samainīt. Revolucionāri noīrēja vasarnīcu Somijā. Vņi ar mikroskopa un otiņas palīdzību mēģināja pārlabot numurus. Pirms tiesas Straujāns policijai neteica neviena vārda. Viņam piesprieda cietumsodu, bet, no otras puses, piešķīra Zviedrijā politisku patvērumu. Krievija bija lūgusi izdot viņu un daudzus citus. Straujānam lika atstāt Zviedriju, un viņš devās uz Centrāleiropu. Vēlāk viņš kļuva par rakstnieku, žurnālistu, padomju diplomātu un Kominternes aģentu. Straujāns tika nogalināts 1939.gadā. Bankas ēka, kas joprojām stāv Helsinku tirgus laukuma malā, bija pazīstama kā Černiševa māja, jo tā saucās tirgotājs, kurš tur bija dzīvojis XIX. gadsimtā. Zviedrija nopirka šo namu 1921.gadā, un tagad tur darbojas Zviedrijas vēstniecība. Šāda veida «konfiskācijas» Somijā plānoja elegantais aristokrāts inženieris Leonīds Krasins, kurš bija boļševiku cīņas tehniskās grupas vadītājs un speciālists naudaszīmju un pasu viltošanas jomā. Viņa draugs, komponists un pianists Nikolajs Bureņins Somijā organizēja labdarbības koncertus nabadzīgajiem krievu emigrantiem. Tikai retais zināja, ka zem Bureņina mākslinieka un aristokrāta maskas slēpās ieroču un sprāgstvielu speciālists, kura muižu pie pašas robežas izmantoja kontrabandisti. Sakarā ar ieroču iepirkšanu Bureņins devās uz pārrunām Rīgā. Bureņina grupas slepenā tikšanās vieta Helsinkos bija Sjēberga alkohola veikals. Daudzus gadus vēlāk Bureņins kļuva par Maskavas operas direktoru. Bureņins atceras, kā pēc bankas aplaupīšanas Luteram maskēšanās nolūkos tika nokrāsoti mati. Sākumā krāsošana nebija izdevusies - mati kļuvuši zaļi. Sjēbergs nogādāja Bobu uz Tamperi, kur viņš slēpās zem skatuves tieši kāda labdarības koncerta laikā. Runā, ka Bureņins bijis bankas aplaupīšanas iniciators un vadītājs. Cik zināms, tieši viņam koncerta laikā Tamperē nodeva laupījumu. Mekelins savās atmiņās raksta, ka nauda tika nogādāta Fallaham-Finkelšteinam un tālāk Ļevam Bronšteinam-Trockim, kurš gaidīja savā vasarnīcā Karēlijā, kā arī uz Pēterburgu. Un vēl viena versija: Ļeņina un Krupskajas draudzene Jeļena Stasova esot aizvedusi daļu naudas Pērterburgas boļševikiem. Ir zināms, ka par šo naudu iepirka ieročus. Pēc tam, kad tika atklāta Krasiņina un Bureņina darbība, par pagrīdes vadītāju Ziemeļos kļuva Pēterburgas metālstrādnieks Aleksandrs Šļapņikovs. Kāds somu politiķis izteicies, ka Šļapņikovs bija brīnumains cilvēks un nemaz neatgādināja krievu: «darbīgs, uzticams, mierīgs, saprātīgs.» Šļapņikovs nomira Staļina nometnē 1943.gadā. 1907.gada pavasarī Somijas Karēlijā Hāpalas ciemā tika atrasta darbnīca, kur boļševiki gatavoja bumbas. Tur somu policija arestēja «vienu studentu, divus zemniekus un trīs buržujus». Viņi tika notiesāti par valsts nodevību. Viens no arestētajiem bija zemnieks no Kurzemes Jānis Dobrovičs, īstajā vārdā Ādams Ostels. Viņu notiesāja ar 100 marku soda naudu par nepareiza vārda uzdošanu un uz diviem gadiem karcerī. 1907.gadā no Pēterburgas pienāca pavēle arestēt Tehtaankatu ielā 8 (nams atrodas pretīm tagadējai Krievijas vēstniecībai) dzīvojošo «zemnieku no Vecpiebalgas Kārli Skalbi», kurš Latvijā esot izdevis pretvalstisku avīzi. Viņš bija emigrējis no Latvijas pēc 1905.gada revolūcijas un ilgu laiku pavadīja Somijā, kas viņam ļoti patika. Helsinku viesnīcā viņš bija sastapies arī Maksimu Gorkiju. Kāds iedeva krieviem nepareizu informāciju, ka Skalbe jau devies Pēterburgas virzienā un neviens nezinot viņa atrašanās vietu. Ar somu palīdzību Skalbe paspēja izbēgt uz Zviedriju. Iesākoties revolūcijai, Somijā bija dislocēti pāri par 100 000 Krievijas armijas karavīru, starp tiem arī latvieši. Līdz 1917.gadam Somijā dienēja arī Krišjānis Berķis, kurš vēlāk kļuva par ģenerāli, Latvijas karaspēka virspavēlnieku un kara ministru. Viņš bija precējies ar somieti. 1917.gadā karavīru vidū izplatījās brīvības (svaboda) idejas. Viņi organizēja politiskas sanāksmes, arestēja un nošāva virsniekus. Somijas pilsētās tika nodibinātas strādnieku un karavīru padomes. Somijai iegūstot neatkarību un sākoties pilsoņu karam 1917-1918.gadā, valstī vēl bija daudzi krievu armijas karavīri un virsnieki. Daudzi izturējās pasīvi un «baltie» viņus atbruņoja, bet citi sāka balstīt pilsoņu kara «sarkanos». Somu baltie viņus ienīda un dēvēja par «rusiem». Līdz ar simtiem krievu tika nogalināti arī latvieši. Pazīstamais somu labējais politiķis un rakstnieks Arturs Vuorimā stāsta, ka nokļuvis latviešu gūstā Simo ciemā Ziemeļsomijā. Viņš bija pamanījis, ka visi krievi nebija vienprātīgi. «Bet latvieši bija tie ļaunākie.» Kad sarkanie piesprieda Vuorimā nāves spriedumu, citi atteicās viņu nošaut, bet latvieši un viņu virsnieki paziņoja, ka izpildīšot spriedumu. Notiesātais izglābies pēdējā mirklī. «Jāatzīstas, ka pēc tam neesmu spējis mīlēt latviešus.» Visvairāk zināms par latviešu strēlnieku cīņām Mentuharju frontē 1918.gadā. Pretējā pusē cīnījās arī baltais skolēns Urho Kekonens, kurš vēlāk kļuva par Somijas prezidentu. Somu sarkanos pārņēma depresija. 1918.gadā Mentuharju viņi kā algotņus savervēja latviešu «izlases vienību» - 206 vīrus no Tukuma bataljona. Stāsta, ka latvieši, kuri «bija pazīstami kā pašaizliedzīgi revolucionāri», dienā saņēma 100 marku katrs vīrs. Viņi cīnījās varonīgi un dziļā sniegā izrāvās priekšā, pazaudēdami daudzus kritušos. Reiz viņi saņēma gūstā 7 baltsomus, kurus nodeva somu sarkanajiem. Gūstekņi tūlīt tika nošauti. «Tas uz mums atstāja satriecošu iespaidu», stāstīja latvieši. Akadēmiķis Mati Kūsi ir uzrakstījis grāmatu par Mentuharju kaujām. Tajā viņš apvaino «rusus» laupīšanā, spīdzināšanā un slepkavībās. Kad latvieši nokļuva durkļu cīņā un zaudēja 28 vīrus, viņi sakravāja mantas, aizveda projām savu bruņuvilcienu un lielgabalus un 1918.gadā pameta Somiju. 1919.gada ziemā, Igaunijas brīvības cīņu dalībnieki (baltie) somi iebruka latviešu puses Valkā un ieguva Alūksni. Vadonis, igaunis Hanss Kalms izšķīrās par nežēlīgu karu: viņš pavēlēja «gūstekņus neņemt un žīdus netaupīt.» Grāmatā par Somijas brīvības cīņām ir rakstīts: «Latviešu sarkanie strēlnieki Vidzemē gan cīnījās ļoti varonīgi, bet mēs tiem bijām pārāk ciets kumoss.»