Sabiles leļļu nams

Ciemos atbraukusī vecākā meita jau krēslā, ap vienpadsmitiem, izdomājusi: uztaisīsim Jāni paši. Tukšā laukumā līdzās pelēkajai Rīgas ielas divstāvu mājai, kur dzīvo Dainas ģimene, uz koka mieta uzsprausts kundziņš vīra uzvalkā un žaketē. Rumpim tumīgumu piešķīrusi tepat sapļautā zāle. Vajadzīga arī Līga, izlēmis līgotāju konsīlijs. Kad svētki bija beigušies, Dainai sirds neļāvusi par pasākuma naglu kļuvušās lelles nopostīt. Pēc dažām dienām viņa tāpat joka pēc notupinājusi tām līdzās arī bērniņu, tad otru, trešo... "Jāņu nakts bijusi auglīga," smējušies kaimiņi, bet tūristi, kuru Kurzemes Šveicē vasarās netrūkst, nākuši fotografēties. Daina aizrāvusies ar leļļu ideju. Ziemu sagaidījusi jau 135 eksemplāru liela kolonija. Šajā pirmajā Dainas pensijas vasarā to piemeklējis demogrāfiskais sprādziens. Lupatu liliputu skaits gandrīz dubultojies! Attiecīgi pieaugusi arī garāmbraucēju interese. Dainas objekts kļuvis tikpat populārs kā Sabiles vīna dārzs, kura pakājē atrodas improvizētā leļļu pilsētiņa. PAT DZINTARS ČĪČA 259 baltas trikotāžas sejiņas, humpalu drēbēs tērpti augumi, stīvi izslietas kājas un rokas. "Punktiņš, punktiņš, komatiņš" manierē ar eļļas krāsām iezīmētas acis, deguns, mute. Leļļu laukuma saimniece tepat augļiem pilnas ābeles paēnā radio atskaņota latviešu šlāgera ritmā cilā šuvekli. Sagriezta sporta krekla gabali noderēs kārtējai lelles galvai. Daina ir tieviņa, stiegraina, vienkārša, padzīvojusi sieviete. Blūzīte, džinsi, botas - viss pavalkāts, bet spodri balts. Tumši brūnais iedegums un tikko samanāms, grūti nomazgājams melnums zem īsi apgrieztajiem nagiem vēsta par lauku darbos pavadītu vasaru. Pirmo reizi esmu Dainu sazvanījusi sēņojam mežā, otro - strādājot tepat pie lellēm. Pēc spēcīgas lietus gāzes pašas darinājumi jāžāvē, jātīra, jāpārģērbj. "Galvas vispār bieži jāmaina. Viņas paliek tādas pelēkas," Daina tāpat ar roku diedz apaļu siluetu. Leļļu sejiņas vairs nenotekot kā pagājušajā vasarā, kad iesācēja šajā žanrā tās izkrāsoja ar marķieri. Tagad toties cieš svārku malas un bikšu gali, ko brūnus ietonē ekskursantu nostaigātā zeme. Cepures un krekli izbalo saulē. "Bakstrīt vienīgais palicis no vecajām," Daina rāda kādas lelles virzienā. Krekliņš ar grupas Backstreet Boys simboliku, apģērba gabali ar bērnu un jauniešu elka Leonardo di Kaprio, troļļu Muminu ģimenītes, Bārbijas un lelles Doras attēliem - "otro roku" kičs īpatni saspēlējas ar Sabiles šķūnīšos uzraktu padomju klasiku. Viena lelle raksta uz mašīnas, otra darbina pašas Dainas veco veļasmašīnu Rīga-8. "Rādžs Daugava ar ir," palepojas sieviete. "Un mana vecā moča kaska," viņa rāda uz sarkanu ķiveri citas lelles galvā. "Tagad man zaļa ar tādu purniņu ir." Kāds kaimiņš par alus pudeli atdevis retro bērnu ratiņus, cits - pedāļminamo auto. Krāsotājs, pavārs, šuvējas, frizieris, ārsts, arī vesels muzikantu orķestris. Daina, kuras strādīgo mūžu ir slavējusi manis nejauši uzrunātā Sabiles amatnieku centra vadītāja, lupatu draugus nav varējusi atstāt bez nodarbes. Diviem vīreļiem ticis pat koka steķis un zāģis, ar kuru Daina kopā ar dzīvesbiedru savulaik apstaigājusi pusi Sabiles, sastrādādami cilvēkiem malku. Vēl pagājušogad, jau ar modernāku tehniku, sazāģēti vairāk nekā 100 steri kurināmā. Uz viņas krāsotājas pakalpojumiem kādreiz gaidījusi rinda. Gadiem ilgi sagādniekiem nodotas sēnes un ogas. Daina strādājusi arī par auklīti bērnudārzā un par sētnieci. "Te jau tāds pats darbs kā sētniekam: kopt un tīrīt!" viņa skatās uz leļļu galeriju. "Tagad tādi prasti cilvēki kā es par sētniekiem vairs nestrādā - ir bijušie skolotāji, veikalnieki," viņa noteic. Dainas šābrīža misiju nebūt nevar uzskatīt par tehnisku darbu. Uz Mātes dienu viņa izveidojusi leļļu grupu ar diviem bērniem un sievieti, kam šie mazuļi dod ziedus, Ziemassvētkos ap egli skrējuši lupatu rūķi, nesenajos Sabiles vīna svētkos leļļu laukumā bijis improvizēts degustācijas galdiņš ar veikala vīnogām un vīnu. Jāseko arī sezonām: ziemā Dainas "bērni" sildījušies kombinezonos un fufaikās, no kurām bijis jātīra sniegs, tagad, protams, tērpti viegli un vasarīgi. Dažs nomainījis jau četras kārtas. Daina ir pastāvīga kliente abos Sabiles humpalu veikalos. Arī pildāmais materiāls salmi sagādāts centralizēti, par atvešanu vajadzējis atdot veselus 25 latus, viņa piezīmē. Gadās, ka lelles ir sagāztas, gadās, ka kādu no tām garāmbraucēji nozog. "Melnais ar ģitāru," Daina joprojām nevar aizmirst vienu no pieciem "aizgājušajiem". "Izmaksāja man sešus latus, bet pēc trīs dienām vairs nebija. Blakus bija domāts Čīčiņš, dziedātājs. Puika vēl pats atnāca, melnajai parūkai nogrieza matus, kā gribēja, keponu piemeklēja. Sony mikrofonu ieliku rokās. Tas ar aizgāja." Kādurīt vairāk nekā astoņdesmit lelles gulējušas zemē, tās balstošie nomaļu koki - šprikas, kā saka Daina, nolauzti. "Nepadevos, par spīti vēl vairāk taisīju klāt. Ja kapos nolauzīs pieminekļus, vai netaisīs jaunus?" Pagājušajā vasarā par sēnēm un ogām nopelnītā nauda iztērēta leļļu štātēm, šogad kapitālu apģērbu maiņai dod redzamā vietā noliktā ziedojumu lādīte. Nedaudzie drēbju dāvinājumi drīzāk bijuši kuriozi. No glauna auto izkāpis vīrs stāstījis, ka pārrevidējis drēbju skapi: viņam griboties, lai kāda no lellēm valkātu to, ko viņš. Izstaipīts džemperis, tumši krekli - nu galīgi ne pēc Dainas gaumes. Viņai patīk, ka lelles ir ģērbtas gaiši, tīri un priecīgi. Pagājušajā sestdienā piebraukuši kāzinieki: sieva no Talsiem, vīrs - vācietis. Vedēji teikuši, ka jaunais pāris grib kaut ko atstāt lellēm. Atvestajā maisiņā Daina uzgājusi puķainas, piekrunkotas sieviešu ūziņas, gaisīgu blūzīti, tumši zilas vīriešu atlasa pidžambikses. "Vai tik tas nebija domāts mičošanai un šie uztraukumā ko nesajauca," sabilniecei joprojām nemierīgs prāts. SAPNIS PAR RADIO Pilsētiņa ir maza, cilvēki cits par citu šķiet visu zinām. Tiek pienestas baumas, ka Daina ziedojumos ievācot simt latu dienā, kāds viņu redzējis mainām naudu veikalā. Mani Dainas peļņa neinteresē. Kopā ar viņu sēžot aiz leļļu ekspozīcijas, esmu pārsteigta un uzjautrināta par apmeklētāju plūsmu, cilvēku grimasēm un izdarībām. Pirmdienā, kad manis sastaptā vācu tūristu grupa pašvaldības pārraudzīto Sabiles vīna kalnu var aplūkot tikai caur žogu, pie 24 stundas diennaktī pieejamajām Dainas lellēm apstājas mašīnas ar vietējām un ārzemnieku ģimenēm, pat veseli tūristu autobusi. Sabiles lupatu lelles tiek fotografētas tikpat aizrautīgi kā Neatkarības statuja Ņujorkā vai Tādž Mahala mauzolejs Indijā. Latviski nerunājoša sieviete smaida pa visu seju un paceļ uz augšu īkšķi daudznozīmīgā žestā, Ludzas deju kopas dalībnieces un rēzekniešu kompānija pienāk, lai iepazītos. "Cik brīnišķīgi!" pie Dainas vēršas sirma kundze. "Kā jūs pati to saucat?""Sabiles pilsēta nodēvēja par Leļļu ieleju," atbild notikuma vaininiece. Tūristiem attālinoties, viņa man lepni stāsta: vienu dienu te bijusi japāņu grupa, gids viņai latviešu valodā pārtulkojis, ka kāds no šiem cilvēkiem Dainas lelles redzējis Japānas televīzijā. Citi viesi tās atraduši Vācijā izdotā katalogā. Daina komplimentus pieņem rezervēti. Nebūtu apjautājusies, tā arī neuzzinātu, ka pagalma stūrī paslēpies oriģinālais koka rotaļu laukums - mašīna, mājiņa, smilšukaste, šūpoles - ir viņas taisīts un katru gadu tiek pārkrāsots. Agrāk tur spēlējušies pašu trīs bērni un adoptētais puisēns, tagad kāds no 14 mazbērniem, kaimiņu atvases. Uz soliņa sēdošais Dainas dzīvesbiedrs gan atņem sveicienu, bet fotogrāfijā nelien. Viņa sieva leļļu pilsētiņas publiskās sejas pienākumus pilda ar atbildību. Skatoties redakcijas fotogrāfa objektīvā, Daina tik nosaka: "Tas man Dieva sods. Senāk pašai savs ģīmis tā nepatika! Visas bildes, kur esmu, iznīcināju. Tagad šos divus gadus tik - klik, klik, klik!""Kur iesiet peldēties? Pie rumbas tik neejiet, tur ir sekls," viņa iesaka fotogrāfam Uldim Briedim, kurš pēc padarīta darba grib izlaist apli Abavas ūdeņos. "Man dziļums patīk, ieskrienos un ar galvu plak, plak. Droši vien traks skats, tāda vecene lec! Vīrišķīgi darbi man tāpat patīk, Baltkrievijā kādreiz stikloju logus." Arī ģimenes motociklu, veco Dņepru 11, izrādās, stūrē mana sarunu biedre. "Iet pa mežu kā velns," viņa palielās. "Žēl tik, ka šogad nemaz nav iznācis izbraukt, tehniskā apskate nav izieta laika trūkuma dēļ. Gailenes man baigi patīk lasīt. Ja kāds sacītu: "Braucam gailenēs!" netaisītu lelli, brauktu.""Vīrs sēž moča blakusvāģī?" minu. "Jā," Daina māj ar galvu. "Aiz muguras viņam bail. Kad es piedodu gāzi, lec kā traks!""Kam jūs taisāt tās lelles? Bērniem, pieaugušajiem, pati sev?" apjautājos. "Taisu sev pašai. Man patīk," atbild Daina. "Arī cilvēkiem patīk. Pārsvarā visi smaidīgi pienāk un aiziet. Vienreiz gan divas sievietes iesprauda rokas sānos un novaikstījās. Es jau saprotu - katram sava gaume. Es, piemēram, to Pedvāles mākslu nesaprotu," viņa raugās virzienā, kur no šejienes neredzami otrpus Abavai slejas Ojāra Feldberga vides objekti. "Viņš Talsu tirgū esot akmeņus tirgojis, lai cilvēki stāda zemē. Vot, to es gribētu redzēt! Vai akmeņi aug? Laikam jau aug. Vajag, lai visi tam noticētu!" Spēju vien brīnīties, kā šajā sievietē savienojas naivums un dzīves pieredze, pieticība un lepnums. Pāris stundu sarunā neesmu tikusi neko tuvāk viņas dvēselei. Tikai, kad redakcijas šoferis jau aicinoši iegriež automašīnu sētsvidū, atveras slūžas. Augušai pēc kara bez tēva piecu bērnu ģimenē, Dainai, izrādās, pašai nekad nav piederējusi neviena īsta lelle. Ar sajūsmu viņa atceras kāda večuka uzdāvinātu pašdarinātu papīra ķēmu, kas, raustīts aiz diega, izkāris mēli. Ar sāpēm piemin fizkultūras stundas, uz kurām nevarēja iet, jo nebija treniņtērpa. Izstāsta, kā pēc desmit vidusskolas klasēm devās uz Rīgu, lai mācītos kulinārijas skolā. Kā, skolu nepabeigusi, atgriezās mājās: nebija naudas, lielajā pilsētā nebija ko ēst. Tante Čiekurkalnā, pie kuras radiniece ar kurkstošu vēderu kājām bija atnākusi no Anrī Barabisa (tagad Aristīda Briāna) ielas, uzcienājusi ar vīnogām. "Par ko jūs sapņojat?" gribu pārtraukt skarbo stāstu. Daina mirkli padomā: "Kādreiz, kad bērni vēl mazi bija, aizbraucām pie vīra vecākiem uz Smilteni. Viņiem bija dzīvoklis jaunajā mājā. Iegāju tualetē, tur tik labi, silts...Tad es sapņoju: kaut man būtu jaunajā mājā dzīvoklis un tualete iekšā, un istabā stāvētu radio. Tagad es zinu, ka man nekad jaunajā mājā dzīvokļa nebūs. Taču man ir radio, un man ir ierakstītas 13 karaoke kasetes ar dziesmām. Kad es vairs nebūšu, bērni varēs klausīties. Arī pie lellēm es visu laiku spēlēju mūziku. Kaimiņi teikuši: ja te nespēlē mūzika, tad liekas, ka kaut kā nav - tā kā kapsētā." Ļoti reālistisks Dainas sapnis ir līdz šim rudenim uztaisīt tik daudz jaunu leļļu, lai to skaits sasniegtu 300. Par Leļļu ielejas ilglaicīgumu ilūziju nav. Zeme, uz kuras tā ierīkota, nepieder viņas ģimenei. Ja īpašnieks izdomās šeit ko sākt vai paprasīs cienījamu nomas maksu, bode būs jāslēdz ciet. "Ko tad darīs? Ņems un sadedzinās," Sabiles fenomena autore atbild ātri un tieši. "Tas tāpat kā ar bērniem - izaug un aiziet. No šiem būs vieglāk šķirties nekā no īstajiem.".