Sava laika debesskrāpis

Nams Mārstaļu ielā 21 ir iekļauts valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā, tajā iekļauta arī ēkas fasādes dekoratīvā apdare, interjera dekoratīvā apdare un vējrādis. No lieltirgotāja par muižnieku Dannenšterna nams nosaukts tā pirmā īpašnieka Ernsta Metsues fon Dannenšterna vārdā, kurš šo gruntsgabalu nopirka 1693.gadā un lika uzbūvēt sev reprezentablu dzīvojamo ēku. Domā, ka Dannenšterns nolēmis šeit būvēt māju ne tikai tāpēc, ka gruntsgabals atrodas tuvu Daugavai, netālu no vietas, kur kādreiz bija Rīgas pirmā osta, bet arī tāpēc, ka viņa sievastēvs, rātskungs Johans fon Reiterns, jau pirms dažiem gadiem - no 1683. līdz 1685.gadam - Mārstaļu ielā bija uzcēlis greznu dzīvojamo māju. Ernsts Metsue Rīgā bija ieceļojis no Amsterdamas. Kopš 1692.gada viņam piederējusi Fosa sala Daugavā pretim Viesturdārzam, koku zāģētava, vēlāk kuģu būvētava un desmits kuģu. Muižnieku kārtā ar vārdu Ernsts Metsue fon Dannenšterns viņu 1699.gadā iecēlis Zviedrijas karalis. 1710.gadā Dannenšterns kļuvis par Rīgas licenču virsinspektoru. Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieki Andrejs Holcmanis un Gunārs Armanis zināja stāstīt, ka ar šo ēku saistās leģendas - arī par Pēteri I. 1711.gadā cars Pēteris I, kas ciemojās Rīgā, izmantodams savas uzvarētāja tiesības, esot izjaucis kāzas, kas notika šajā namā, atdodams līgavu vienam no saviem oficieriem. Kāds vēlāko laiku preses izdevums rakstīja: «Tanī dienā kāds no cara oficieriem pie tā ieradies ārkārtīgi drūmā izskatā. Kad Pēteris I jautājis, kas tam visam par iemeslu, jaunais oficiers baidījies izteikt savas bēdas. Kad cars pavēlējis, tad beidzot nabaga zēns arī izstāstījis, ka esot ārkārtīgi iemīlējies kādā daiļā dāmā. «Nu tad ņem viņu un esi laimīgs,» teicis Pēteris I. «Viņa nav krieviete, bet vāciete, un viņai pašlaik kāzas ar kādu vācieti,» atbildējis oficieris. «Tā! Nu tad tā jau ir pavisam cita lieta,» noteicis cars un tūdaļ pavēlējis pasniegt savu cepuri. Viņam sekojuši vēl citi augstmaņi, un tie devušies uz kāzu namu, kur pašlaik notikusi laulību ceremonija. Līgava tiešām bijusi skaista, bet nepratusi ne vārda krieviski. Cars licis uz vietas ataicināt krievu popu un līgavu salaulāt ar jauno oficieri. Pops arī salaulājis, un jaunais pāris, no cara apdāvināts, aizbraucis prom.» Pēc gadu desmitiem pie Dannenšterna nama durvīm pieklauvējis jauns cilvēks, kurš, ielaists namā, nokritis uz ceļiem un pateicies Dievam. Viņa vecāki esot laulāti šajā namā un viņu kopdzīve bijusi reti laimīga. Piecu stāvu bēniņi Dannenšterna nams, kas ir viens no ievērojamākajiem baroka arhitektūras paraugiem, sastāv no trim korpusiem. Galvenais korpuss ir divstāvu mūra ēka ar atikas stāvu (tā sauc stāvu virs galvenās dzegas), pagrabu un jumtā izbūvētiem pieciem (!) bēniņu stāviem, kas izmantoti kā noliktavas. Šo bēniņu stāvu dēļ Dannenšterna namu var uzskatīt par sava laika debesskrāpi. Lai gan būvmeistara vārds nav zināms, domā, ka tas bijis Ruperts Bindenšū, kurš cēlis arī Reiterna namu. Pēc Dannenšterna nāves 1721.gadā namu esot mantojis viņa dēls, kurš tēvu pārdzīvojis tikai par trim gadiem. Tā kā neviens no ģimenes locekļiem māju vairs neapdzīvojis un arī nemaksājis nodokļus, tad 1734.gadā tā nonākusi izsolē. Vairāksolīšanā namu ieguvuši Dannenšterna mazdēli Johans un Heinrihs. 1741.gadā viņi ēku pārdevuši brāļiem Heinriham un Gothardam Bērensiem fon Rautenšildiem, kas sākuši nama pārbūvi. Ēku centušies «uzlabot» arī nākamie īpašnieki: Georgs Vilhelms fon Šrēders (īpašnieks no 1799. līdz 1805.gadam) un Ēlerts Nikolauss Pfābs (īpašnieks no 1832.gada). Pfābu dzimtai Dannenšterna nams esot piederējis arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Viņi to izīrējuši, lai mājā iekārtotu čemodānu darbnīcu un veikalu. 1939.gadā pēdējie Pfābu ģimenes pārstāvji izceļojuši uz Vāciju un celtne kļuvusi par valsts īpašumu. Ilgā atdzimšana Māju vairākkārt piemeklējušas ugunsnelaimes, no elektromotoru darbības sienās radās plaisas. Pēc Otrā pasaules kara ēkā tika ievietoti īrnieki - pirmajā stāvā Lattorgreklamas kartonāžas darbnīca, kas gatavoja kastes tortēm, otrajā stāvā - kāds projektēšanas kantoris. Minētās iestādes šo namu apsaimniekoja līdz pat 1979.gadam, lai gan 1966.gadā Rīgas pilsētas vadība un 1967.gadā Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu nodot šo namu Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam tā filiāles izveidei. Tā kā celtnes uzturēšanai iedalīja tikai nelielus finansu līdzekļus, lielāki restaurācijas un izpētes darbi nebija paveicami. Nozīmīgāka arheoloģiskā un arhitektoniskā izpēte sākās pēc 1979.gada, kad namu beidzot pārņēma muzejs. Arheologi tikai šā viena nama teritorijā atrada aptuveni 2000 dažādu priekšmetu - daudz vairāk nekā citos Vecrīgas objektos. Lai gan restaurācijas speciālisti izstrādāja Dannenšterna nama atjaunošanas projektus, tos ilgu laiku naudas trūkuma dēļ nebija iespējams realizēt, līdz Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs atrada domubiedrus Latvijas Jūras lietu ministrijā, Jūrniecības savienībā, Ostu pārvaldē, Latvijas Jūras akadēmijā. Latvijas kuģniecība pirmā sāka nama atjaunošanu atbalstīt materiāli, kļūstot par restaurācijas ģenerālsponsoru. Patlaban tā ieguldījusi vairākus miljonus latu, cerot, ka namā atradīsies gan muzejs, gan arī Jūrnieku saieta nams. Ministru kabinets gan nolēmis ēku nodot Valsts Nekustamā īpašuma aģentūras valdījumā. Iespējams, ka poļu firma PKZ, kas 1993.gadā uzvarēja konkursā par tiesībām restaurēt Dannenšterna namu, darbus būtu jau pabeigusi, taču ugunsgrēka dēļ tie ieilga. Ideāla vieta muzejam Vēstures un kuģniecības muzeja speciālisti uzskata, ka Dannenšterna nams būtu ideāla vieta, lai tajā iekārtotu Latvijas Kuģniecības vēstures muzeju. Tāpat domā arī Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieki. Rīgas kuģniecības vēstures nodaļas vadītāja Ilze Bernsone uzsvēra, ka vairumā pasaules valstu darbojas nacionālie kuģniecības muzeji. Vienlaikus tās esot vietas, kur pulcēties jūrniecības darbiniekiem. Latvijai sava atsevišķa jūrniecības vēstures muzeja joprojām nav. Vairākos mūsu muzejos tiek vākti un pētīti sava novada jūrniecības materiāli, taču Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļa ir vienīgā, kuras darbība aptver Latvijas kuģniecības vēsturi. Jūrniecības nodaļa (tagadējā Latvijas kuģniecības vēstures nodaļa) Rīgas pilsētas Vēsturiskajā muzejā izveidota 1939.gadā. Patlaban tajā glabājas 25 000 vienību: fotogrāfijas, dokumenti, kuģu detaļas un piederumi, navigācijas instrumenti u.c. Visa šī bagātība nav aplūkojama telpu trūkuma dēļ. Ja šogad izdotos pabeigt restaurāciju, varētu veidot muzeju, kurā tiktu izvietota pastāvīga kuģniecības vēstures ekspozīcija. Būtu jauki, ja atrastos telpas arī sākotnēji iecerētajam jūrnieku namam. Dannenšterna namā sāktos jauna dzīve.