Solveiga un Pērs Gints cauri laikiem

Romantiķis Jānis Grots 1936.gadā uzraksta vēstules Solveigai (Vēstule manai Solveigai, Aicinājums Solveigai, Varavīksna un vakarblāzma, Pēdējā vēstule), turklāt leģenda apgalvo, ka vēstules tapušas vienā naktī. Tām savukārt seko Elzas Ķezberes Vēstules Pēram Gintam (1937). Iespējams, dzejas noskaņu ietekmējusi senatnīgi skaistā Gulbenes pils, kurā vēstuļu sacerēšanas laikā dzīvoja dzejniece. Tā tapa savdabīgs mīlestības stāsts - dialogs vēstulēs par Pēru Gintu «no sapņotāju ģints» un uzticīgo, gaišo un maigo Solveigu. Šo dzejnieku dialogu atkal var iepazīt grāmatā Pienāks reiz tikšanās mums..., kas kopkrājuma formā izdots pirmoreiz (sastādītājs un faktoloģiski bagātā pēcvārda - esejas autors literatūrvēsturnieks Jānis Zālītis). Tieši vēstuļu forma uzrunā lasītāju, provocējot emocijas - mīlas prieku, ilgošanos pēc tās un smeldzīgu nepiepildāmības izjūtu. Abu dzejnieku rindas spēj radīt līdzpārdzīvojumu, kaut ne J.Grotam (viņam tai laikā ir 35 gadi), ne E.Ķezberei (viņai tikai 25 gadi) vēstuļu tapšanas laikā nav aiz muguras nedz Pēra Ginta, nedz Solveigas mūžs. J.Grota vēstules ir kā Balss - Es tik pa sapņiem iekritu purvā - / Netici viņiem!, kuras Atbalss ir E.Ķezberes Pēram rakstītās rindas - Tev tic mana sirds, / Nebeidz mīlēt un žēlot. Atbalsojas atsevišķas rindas un dzejas tēli (daļa no tiem sakņojas H.Ibsena drāmas poētikā), tomēr katrs no dzejniekiem nes savu šīs mīlestības (pasaules) izjūtu. Pēra Ginta minhauzeniskajiem sapņojumiem atbilst J.Grota dzejai raksturīgais melodiskums, kas rada irealitātes un reizē ticamības izjūtu, it kā tā būtu «spēle ar dzīvi». Vienlaikus J.Grota Pērs Gints šķiet paškritiskāks un ievainojamāks - Bet nu es tev rakstu, / Pievēris acīm augšējo plakstu, /../, Mitrums tur zogas... (var skeptiski oponēt - gļēvāks, kā jau latviešu Pērs Gints?) kā H.Ibsena varonis. Tomēr viņš nav nosodāms, kaut sniedz Solveigai grūtu un skumju mīlestību un laimi. E.Ķezberes vēstules ir gan mīlestības apliecinājums, gan arī nostalģija par to Solveigu, kādu Pērs Gints jaunībā ieraudzījis. Taču pagātnes un tagadnes, sapņu un realitātes, jūtu un prāta vienotībā nav drūmas noskaņas - Gadi un skumjas ir dzēsti / Mūžā, kad sapņos Tev tuvu / es jutos. E.Ķezberes dzeju caurvij tā gaišā smeldze, kas sabalsojas ar E.Grīga Solveigas dziesmas skaņām. Turklāt E.Ķezberes vēstulēs Solveiga apliecina Pēram viņa dzīves vērtību: viņa dzīve nav sīpols bez kodola, jo, kaut viņš bijis nežēlīgs, kaut melis, kaut žēlojams, Pērs Gints ir saglabājis savu «es». Tāpat kā grāmatas nosaukumā nozīmīgais «pienāks reiz», arī J.Grota un E.Ķezberes interpretācijā tas ir stāsts par cerību satikties un par to, ka mīlestība ir mūžīga, kamēr «dvēselē ilgas kā ziedus vēl nesam».