Starp Latviju un Baltkrieviju ir Piedruja, vieta pie Drujas

Tagad upes abos krastos sasveicinās divu valstu karogi - Latvijas sarkanbaltsarkanais un baltkrievu baltsarkanbaltais, taču dažam Piedrujas iedzīvotājam gan karogu dažādība, gan valodu atšķirības un arī pati robeža šķiet lieka greznība. Vietējo ļaužu apziņā Piedruja joprojām ir vieta pie Drujas starp divām valstīm, kur daudzi mūsdienu jauninājumi ir sveši, tāpat kā nav iedzīvojušies ielu un apkārtējo sādžu latviskotie nosaukumi. Pagasta vecākais Jānis Upmalis cer, ka Piedruju beidzot saulītē cels svētdien Piedrujā sākušies Daugavas svētki, kas šeit rīkoti ar Latvijas Kultūras fonda un Baltkrievijas Kultūras fonda svētību. Tad Daugavas vidū uz prāmja satiekas Piedrujas iedzīvotāji ar viesu delegāciju no Drujas, bet vakarā pāri upei uz viņā krastā skatāmo Baltkrieviju skanēs dziesmas latviešu un baltkrievu valodā, Daugavas krastā tiks atklāts Viļņa Titāna veidotais piemiņas akmens ar Daugavas nosaukumiem dažādās valodās. Pēc dažu Piedrujas iedzīvotāju domām, svētki būs apliecinājums joprojām pastāvošajai saiknei starp divām kultūrām, kas kopš plostu laišanas sākuma pastāvējusi gadsimtiem. Piederīgs Latvijai Bijušais pārcēlājs, tagad pensionārs Staņislavs Ozerskis Piedrujā nodzīvojis visu mūžu, pieredzējis gan Latvijas brīvvalsts laikus, gan krievu un vācu ienākšanu dzimtajā pagastā, tomēr, kā pats apliecina, savā sirdī joprojām palicis tas pats sīkzemnieka dēls. Par pārcēlāju uz prāmja S.Ozerskis strādājis pēdējos padomju varas gados, kad vēl nekādas robežas nebija. «Brauca te visādi ļautiņi, veda uz visām pusēm maizi un citu pārtiku. Kad robežu aiztaisīja, sākumā bija visādi «kreisie gājieni» - gluži kā Latvijas laikos - tad arī robeža bija ciet, bet mūsējie no turienes veda linus, bet uz to pusi atkal sāli. Mūslaikos pēc robežas slēgšanas daudzi pa naktīm ar laivām veda šņabi un spirtu, bet baltkrievi - šokolādes, arī spirtu, kas tur laikam bija dārgāks. Šķērsot robežu nemaz nebija grūti, vajadzēja tikai sazināties ar cilvēkiem otrā pusē, drēbes varēja sasiet pauniņā un klusītēm braukt pāri. Nekāda dižā kontrole toreiz vēl nebija. Gadījās, ka čigāni naktīs gribēja uz to pusi pārvest zagtos zirgus. Man māja ir netālu no upes. Kā tikai naktī mani bungoja augšā, tā jau zināju, kas par lietu. Viņi reizēm man arī samaksāja, un es izpalīdzēju. Zināju, ka tie zirgi bija zagti, bet - kas man - žēl vai?» Tēvam kādreiz piederējuši 11 hektāri zemes, bet ģimene arī bijusi liela, visiem zemes nepieticis, tāpēc gandrīz visi seši dēli gājuši peļņā uz Vidzemi. Sirmais pārcēlājs atzīst, ka tā, kā tagad, Ulmaņlaikos gan neesot bijis. Toreiz Piedrujā trūcis zemes, visa bijusi izdota saimniekiem. «Tagad aizbraucu uz tēva zemēm - taisni sirds sāp, kā viss aizaudzis. Man pašam vairs nav spēka - jau 78 gadi uz muguras.» S.Ozerskis domā - kaut kas jādara, lai tā zeme neaizaug, citādi neizdzīvosim: «Es pats varu dzīvot, šņabi iedzeru, bet mēru zinu. Baznīcā eju, krustu pārmetu un Dievu pielūdzu, lai nāk Latvijai labāki laiki. Tikai kam to robežu vajadzēja? Daudziem cilvēkiem ir radi Baltkrievijā, tāpat tāspuses ļaudīm ir radi šeit. Gribas kaut uz kapiem puķes nolikt. Tagad vajadzīgas caurlaides un citādi papīri, lai varētu satikties,» sūrojas S.Ozerskis. S.Ozerskis joprojām sevi uzskata par Latvijas iedzīvotāju, kas piederīgs mūsu valstij, un lai nevienam par to nerastos šaubas, rāda savu Latvijas pasi. Robeža tagad ir sakārtotāka Piedrujas iedzīvotāju dzīvi ietekmē gan apziņa, ka šeit ir nomale, gan robežas tuvums. Piedrujā, tāpat kā citos pierobežas pagastos, gandrīz katram ir savs stāsts par robežas šķērsošanu un kontrabandu. Tādus zina arī pagasta vecākais J.Upmalis, kura dzimtā vieta gan esot kāds cits Latgales pagasts. Viņam arī pašam ir radi Baltkrievijas pusē. J.Upmalis uzskata, ka robeža tagad ir sakārtotāka. Pašam vēl labā atmiņā ir, kā pavisam pirms nedaudz gadiem baltkrievi braukuši uz Latviju. «Reiz tādā pakrēslī eju gar Daugavu. Pēkšņi man sauc no upes un prasa: «Hei, kur te ir piestātne?» Es viņiem saku: «Ja brauksiet vēl uz mūsu pusi, tur jums būs tāda piestātne, ka lai Dievs nedod!» Tieši tuvumā bija robežpārejas punkts. «Tagad kontrole ir daudz stingrāka. Visām laivām jābūt uzskaitītām, bet robežapsardze cenšas panākt, lai visas Piedrujas laivas atrodas vienuviet, tad būšot vieglāk kontrolēt. Nekāda peldēšanās vai makšķerēšana naktī uz Daugavas te nav iespējama. Var jau būt, ka dažās vietās kāds tomēr tiek pāri upei, bet visur jau klāt nevar izstāvēt,» stāsta pagasta vecākais. Par Piedrujas lepnumu tagad atkal kļuvis motorizētais prāmis un, kā stāsta J.Upmalis, tas ir vienīgais pārcelšanas punkts, kas atrodas privātīpašumā. Veco, jau sarūsējušo prāmi tagadējās pārceltuves īpašnieks pārvilcis pāri ceļam, un savu pēdējo atdusas vietu šis transportlīdzeklis atradis tuvējos krūmos. J.Upmalis stāsta, ka gada laikā pašvaldība izsniegusi tikai nedaudzas caurlaides vietējo iedzīvotāju braucienam uz Baltkrieviju. Taču šādus dokumentus saskaņā ar starpvalstu vienošanos drīkst izmantot dažu Latvijas un pavisam nedaudzu Baltkrievijas pagastu iedzīvotāji, bet ne rīdzinieki, Krāslavas vai Minskas iedzīvotāji. Piedruja ir nomale Tāpat kā agrāk, Latvijas brīvvalsts laikos, Piedruja ir valsts nomale, uzskata J.Upmalis. Te dzīvo ap 800 iedzīvotāju, no kuriem vairākums ir baltkrievi un krievi, arī vietējie latvieši lielākoties ieprecējušies jauktajās ģimenēs, tādēļ Piedrujā esot tikai kādas divas trīs «tīras» latviešu ģimenes. Ulmaņlaikos, kad liela uzmanība veltīta Latgales latviskošanai, skolā mācības notikušas tikai latviešu valodā, ko nevar teikt par mūsdienām. «Agrāk Piedrujā vien bija piecas skolas - tai skaitā poļu, lietuviešu un ebreju. Tagad mūsu skolā, kur mācās 100 audzēkņu, ir tikai viena klase, kurā mācības notiek latviešu valodā. Tā kā saskaņā ar likumu skolās vismaz divi priekšmeti jāmācās latviski, mācām latviešu valodu. Otrs priekšmets, kas notiek valsts valodā, ir fizkultūra,» stāsta Piedrujas pamatskolas direktors Edvīns Utināns. Viņš pats ir biologs, bet trijos mēnešos pārkvalificējies par latviešu valodas skolotāju. Šogad skolu beigs 11 audzēkņi. Skolā ir vienīgais Piedrujas vēstures muzejs, kurā gan vairāk atrodami dati par pašas skolas pagātni, bet tie, kas no Piedrujas aizgājuši, tikai retumis atgriežas dzimtajā pagastā, kurā ir 130 bezdarbnieku un šķietami nekādu nākotnes perspektīvu, kopš 1992.gadā likvidējusies kopsaimniecība. Līdz šim Piedrujā galvenais iztikas avots ir lauksaimniecība, kas zemniekiem ienes lielākais Ls 100 piena naudas mēnesī. Strādājošie te ir arī robežsargi, kas dežurē robežpārejas punktā pie prāmja, kā arī skolotāji, kas brauc galvenokārt no Krāslavas un nodokļus maksā tur. Piedrujā ir viens Turības veikals, kas gan vairāk liecina par mazturību un turas galvenokārt uz alkohola tirdzniecību, viens privātveikals un tikpat kā nav kooperatīvu. Tāpēc Vladislava Pitkēviča prāmja uzņēmums līdz šim ir ievērojamākais Piedrujā. «Latviešiem Piedrujā pietrūkst latviskas vides. Šeit nevaram uztvert valsts televīzijas pirmo programmu, nerunājot par citām, tāpēc visi, arī tie, kas nevēlētos, skatās Baltkrievijas televīziju. Nedzirdam arī valsts radio, vienīgi programmu Alise plus no Daugavpils, pārsvarā krievu valodā,» stāsta J.Upmalis. Latviešu tradīcijas un valodu piedrujiešiem neaizmirst palīdz nedaudzās avīzes, kas pienāk pagastā - daži eksemplāri Ezerzemes, Dienas un Neatkarīgās Rīta Avīzes. Garīgo dzīvi Piedrujā nodrošina vietējā katoļu baznīca, kuras draudze skaitāma vairākos simtos cilvēku, kā arī pareizticīgo dievnams ar desmit cilvēku lielu draudzi. Abas baznīcas viena uz otru noskatās no diviem blakus esošiem pakalniem.