Strenči bez smukuma

Viņam nevedās ne govju vai cūku ganīšana, ne kurpnieka,aptiekāra vai rakstveža palīga darbs. Vecā Kraukliene plātījarokas, nezinādama, kādā amatā lai iekārto savu neizdarīgo un vārgodēlu, kuram grasījās apritēt jau 18 gadi. Prātodama viņa atminējāsmuižnieka Boses ierosinājumu: "Šo puiku, Krauklien, dod mācītiespar fotogrāfu!" Toreiz mazais Jāča izpelnījās Bānūžu muižasīpašnieka uzslavas par varen asprātīgajām muižas ļaužu karikatūrāmun pantiņiem. Tā nu māte un dēls aizgāja aprunāties ar Strenčufotogrāfu Dāvi Spundi. Viņš jau bija dzirdējis par Kraukļu Jāņaspējām nokopēt portretus un labprāt piekrita ņemt viņu savāapgādībā. Zem līguma teksta visi trīs parakstījās. Jānis ganievēroja, ka meistars nav visai veikls rakstītājs, jo neuzmanībasdēļ līgumā bija viņu apzīmējis par mocekli. Viņš pie sevispasmaidīja - vai arī šeit būšu tikai moceklis? Jānis ļoti labiizjuta cilvēkus, sevišķi dāmu kaprīzes, bija labs retušētājs, unfoto darbnīcas apmeklētāju skaits auga augumā. Beidzot viņš nebijamoceklis, bet principāla slavēts, talantīgs māceklis. Drīz uzStrenču fotodarbnīcu darbā atnāca arī Ziemeļnieka jaunākais brālisKonrāds Krauklis. Šo trīs fotogrāfu vadībā darbnīca kļuva paruzticamāko Strenču dzīves dokumentētāju laika posmā no XX gadsimtasākumam līdz pat 70.gadiem. Kad firma Latio un Fotogrāfijas muzejsšā gada jūnijā sāka akciju, aicinot sabiedrību apzināt unFotogrāfijas muzejam piedāvāt veco foto aparatūru un fotogrāfijas,lai tādējādi pasargātu tās no bojāejas un nodotu publiskai izziņai,bijušās Strenču fotodarbnīcas arhīvu muzejam atdāvināt izlēma arīKonrāda Kraukļa bērni Gunta un Jānis Kraukļi. Tās ir vairāk nekā3000 fotoplates ar Dāvja Spundes, Jāņa Ziemeļnieka un KonrādaKraukļa radītajiem attēliem laika posmā no aptuveni 1908. līdz40.gadu sākumam. Jānim Ziemeļniekam un Dāvim Spundem jau bijušasizstādes Fotogrāfijas muzejā, Konrāda Kraukļa devums vēl miglātīts. Domājams, ka minētā arhīva šķetināšana atklās daudz jauna parfotogrāfiem un viņu darbu un nesīs vērtīgas kultūrvēsturiskasliecības. AA BEI STACKELN "Nu ko tu kā tāds žīds ar to maisudīdies. Nāc, tevi nofotografēšu," Ziemeļnieks aicināja Dāvi Spundi- bārdainu, vecā fufaikā tērptu, maza auguma vīru ar vēl netīrumuti - neatpazīstamu pretmetu tam švītīgajam kungam, kāds pirmsdiviem gadiem darbā pieņēma Ziemeļnieku. 1917.gada nogalē Spundetikko bija atgriezies no Rēveles, kur, brālēna aicināts, pamuka,lai netiktu iesaukts armijā. Viņš apsargāja ostas noliktavas, "bijapat iedots nagans, bet plintes viņam nepatika". Viņa prombūtneslaikā darbnīcu vadīja jauniņais Ziemeļnieks. Pats Strenču fotogrāfsSpunde bija mazs, šeptīgs vīrelis. Valkas apriņķī 1878.gadādzimušajam Spundem bija tikai četru klašu izglītība, bet noslieciuz radošu darbību viņš realizēja, pašrocīgi apgūstot fotografēšanasprasmi. Savu darbnīcu Jērcēnu ielas muižiņas tipa ēkā bijaierīkojis jau īsi pēc gadsimtu mijas (ēka nodega vāciešu atkāpšanāslaikā 1944.gadā). Līdzās ierastajam pasūtījuma foto viņšfotografēja tā laika zīmes: drosmīgos Gaujas plostniekus, tuvējokokzāģētavu, 1910.gadā atvērtās klīnikas gara slimniekiempersonālu, Gaujas ieleju un tuvējās apkārtnes tiltus, industriālosobjektus, pat 1912.gada saules aptumsumu. "Tāds izteiciens kā "laipaliek vēsturē" bija viņam raksturīgs." Viņš bildējis tik daudz undažādus cilvēkus, ka, liekas, viņam padomā bija tāds pats projekts,pie kāda tolaik strādāja slavenais vācu fotogrāfs Augusts Zanders -XX gadsimta ļaudis. Kad tiekamies kādā Blaumaņa ielas kafejnīcā,Jānis Krauklis rāda Spundes fotogrāfiju ar uzrakstu Aa beiStackeln, 1908 (Gauja pie Stenčiem - vācu val.). Attēlā redzamstiem laikiem ļoti moderns tilts. Stāstnieks atzīst, ka Strenčuainava nav diez ko daudz mainījusies. Lai arī šai fotogrāfijainepiemīt sentimentāls smukums, savulaik daudzi to iegādājapastkartītei un Spundem tas bija savs ienākumu avots. Iekrājumiļāva 1915.gadā pat uzcelt pašam savu māju ar lielu darbnīcu arstikla jumtu otrajā stāvā. Zeltainās krāsas ēka tur stāv vēlšodien. FOTOGRĀFIJA UN PANTI Ziemeļnieka laiks Strenču fotodarbnīcākā Spundes līdzgaitniekam bija īss - no 1915. līdz 1919.gadam. Betfotografēšana bija vienīgais darbs, kas Ziemeļniekam sagādājaprieku. "Tas bija kā teātrī. Nāca zaldāti, nāca dāmas, viņš pratacilvēkus nostādīt, neapvainojās par viņu izteicieniem un kaprīzēm,"stāsta J.Krauklis. Viņš un māsa G.Kraukle par šiem laikiem stāstatik dzīvi, ka liekas - viņi paši tur bijuši klāt. Nē, tikai vērīgiuzklausījuši aculiecinieku stāstījumu, iepazinušies ar tiemdaudzajiem atmiņu rakstiem, kuros pieminēta šī fotodarbnīca. Tolaiktur viesojās daudzas sabiedriski aktīvas personības: JānisJaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, Hermanis Bendiks, vēlākais Atpūtasžurnālists Jānis Kārkliņš, fotogrāfs Vilis Rīdzenieks u.c.Ziemeļnieks viņus fotografēja un tika iedrošināts aizsūtīt savudzeju preses izdevumiem. 1916.gadā Dzimtenes Vēstnesis publicējaviņa dzejas. Nosliece klejot brīvā dabā un gremdēties savā pasaulēarvien pieņēmās spēkā, līdz 1919.gadā Ziemeļnieks ļāva seviaizvilināt uz Rīgu. "Ai, ko tad viņš tur daudz fotografēja! Viņšjau ar tiem pantiem ņēmās," labvēlīgi ar roku atmezdama bilstG.Kraukle, kad apmeklēju viņu Strenčos. Viņa, 9x13 lielo fotoplatipret gaismu turot, pūlas saskatīt, vai tur attēlotais jaunskungs arraga brillītēm nav pats Ziemeļnieks. Nē, neesot, tas būs KārkliņuJānis - tas pats, kurš vēlāk emigrācijā Zviedrijā sarakstījagrāmatu, diez ko vēlīgi par Ziemeļnieku neizsakoties. Viņamskaudusi dzejnieka vieglā spalva. Rīga, nelaimīga mīlestība,hroniskas kaites un atkarība no opija Ziemeļnieku nobeidza -1930.gada jūlijā nepilnu 33 gadu vecumā viņš mira no narkotikupārdozēšanas. Opiju lietot dzejnieks sāka jau Strenčos, kad taslīdzēja pret nieru un vēdera sāpēm, bet kļuva atkarīgs, vēlākizpelnīdamies pirmā latviešu narkomāna apzīmējumu. LAI IR RIKTĪGI!LAI IR MŪŽĪGI! Kā savulaik Koris (jaunākais brālis Konrāds) bijaZiemeļniekam nācis palīgā govis ganīt, tā viņš Strenču darbnīcāieradās arī 1917.gadā. Māte viņu bija aizsūtījusi uz Rīgu apgūtdārznieka iemaņas, bet šim arī fiziskais darbs nebija tuvs. Visumūžu viņam rozes asociējās ar mēslu smaku. "Kādā 1917.gada dienāviņam klāt pienāk dārznieks un saka: "Kori, tavi draugi Petrogradāvinnējuši." Sākumā šis nav sapratis, kas tie pa draugiem. Betsaimnieks jau bija ievērojis jaunā puikas interesi par kreisoidejām." Tas bijis labs iemesls atmest šo darbu. Pēc divu dienugājiena Konrāds sasniedzis Strenčus. Ziemeļnieka mudināts, Spundepiekritis ņemt mazo par mācekli. Kad Ziemeļnieks aizgāja uz Rīgu,Konrāds kļuva par uzticamāko Spundes līdzgaitnieku, 30.gadu sākumāatpirka darbnīcu un turpināja darbu arī pēc vecā meistara nāves1960.gadā. Konrāda Kraukļa bērnus Spunde mīlēja kā savus, tādēļJ.Krauklis un G.Kraukle onkuli atminas ļoti sirsnīgi. Spundegribēja mācekļiem rādīt labu piemēru, tādēļ visam pamatīgigatavojās. Reiz tuvojās kādas kāzas, kas solīja labu peļņu."Sagatavotas lielās plates, ķimikālijas, melns deķītis kamerasapklāšanai, vēl viens loga aizklāšanai, vēl trešais - ja nu durvīsdaudz šķirbu. Sarunāts zirgs. Ratos lādē visu vajadzīgo un vēlkatrai lietai pa rezervei. Vedējs jau nikns par tik ilgukravāšanos. Beidzot Spunde aizbrauc, Konrāds vakarā dodas piemiera. Vienos naktī kāds sparīgi dauza pie durvīm: Spunde aizelsiesatskrējis ar aizlienētu velosipēdu - aizmirsies pats galvenais.Fotoaparāts!" Sējuši lielo aparātu ar virvēm uz bagāžnieka. "Šādiatgadījumi viņam bija tipiski," smej J.Krauklis, "tajā pašā laikāviņš mudināja: "Lai ir riktīgi! Lai ir mūžīgi!" Tur, kur bija labiar vienu naglu, viņš iesita trīs un dēlīti saplēsa." Spunde aktīvipiedalījās izstādēs Rīgā, draudzējās ar tolaik ievērojamo fotogrāfuVili Rīdzenieku un 1929.gadā kopā fotografēja Zviedrijas karaļaGustava V viesošanos Rīga. Spunde eksperimentēja, veidojot tamlaikam raksturīgos dūmakainos sieviešu fotouzņēmumus. "Uz kādu noskaistākajām sievietēm mēdza norādīt, ka tā esot viņa brūte."Kautrīgās dabas dēļ viņam ar sievietēm attiecības neveidojās.J.Krauklis atminas, ka visi gardi smējušies, kad Spunde stāstījispar vienīgo reizi, kad viņš gulējis ar sievietēm. Kara laikā Rēvelēdaudzi cilvēki, saspiesti kā reņģes, pārlaidušu nakti kādā stacijasēkā. Spunde - mazs, vājš vīrelis - gulējis iespiests starp divāmresnām dāmām. Uzdzīve Strenču darbnīcā nenotika, jo tur strādājaaizrautīgi profesionāļi. "Darba laiks īsti neeksistēja - kadcilvēks atnāca, tad arī viņu bildēja. K.Krauklis cēlās četros norīta, izgatavoja bildes, līdz sešiem tās žāvēja. Pēc tam apgriezamaliņas. Deviņos nāca kundes. Konrādam patika veikt visādusuzlabojumus, lai mazāk darbību jāveic, lai vairāk ietaupās papīrs."Fotogrāfi lietoja dažādus aparātus, izbraucienos tas bija dārgaisun tolaik modernais Leica ar izbīdāmo plēšu. Šīm fotogrāfijām irlieliska kvalitāte, jo tās nav jāpalielina. Konrāds Krauklisdarbnīcā iepazinās ar savu nākošo dzīvesbiedri Elzu. Viņapiestrādāja pa retušētāju. Kad viņš aizgāja pensijā, Elza turpinājafotogrāfa darbu, būdama visā apkaimē izslavēta kāzu fotogrāfe.Dažreiz nedēļas nogalē uz darbnīcu sabrauca pat 15 kāzu pārusvītas. ZALDĀTI ĻAUJ IZDZĪVOT 30.gadu beigās jestrā Strenčufotodarbnīcas dzīve pierimās - Spunde novecoja, Ziemeļnieks bijamiris, daudzi jaunie aizbrauca uz Rīgu. Pa radio līdz vemšanaidaudzināja Kārli Ulmani. Nāca karš. Spunde un Konrāds turpinājafotografēt: krievus, kas atnāca un aizgāja, vāciešus, kas atnāca unaizgāja, krievus, kas atnāca... "Spundem boļševiki nepatika, betviņš nebija agresīvs. Ne ar vienu no varām viņam nebija problēmu,neviens nemēģināja Spundi nosūdzēt, aizdomas neradīja nedz viņaiespējamā ebreju izcelsme, ne tas, ka viņš bijis aizsargs." Kraukļuģimene 1941.gadā gan domāja doties līdzi sarkanajiem. Konrādsaizgāja paskatīties, kā notiek gatavošanās. "Dzird, ka kāds navieradies uz prombraukšanu. Kāds cits ziņo, ka tas pārdomājis unnebrauks. "Kā nebrauks?! Piespiedīsim!"Šādus vārdus padzirdējis,Konrāds saprata, ka labi nebūs. Aizgāja mājās, kur sieva un mazāGunta jau sēdēja uz čemodāniem, un teica: "Kravājiet čemodānuslaukā. Nekur mēs nebrauksim." Kad ienāca vācieši, Konrādu uz brīdiaizturēja un ievietoja Valmieras cietumā. Viņu palaida vaļā pretparakstu, bet viņš, vienalga, spītējās - zāģēja pagalmā malku,apsējis sarkanu lakatiņu. Vāciešiem ienākot, uzreiz tika nošauti270 Strenču slimnīcas pacienti un 13 ebreju ārsti. Šāva latviešipaši. Konrādu izsauca uz Gaujas malu netālu no šaušanas vietas, kur"pēc darba" bija šī komanda jānobildē. Fotogrāfs gāja trīcošāmrokām, šāvēji likušies gluži kā zvēri - ar gailošām acīm, vēlpiedzērušies, atstutējušies pret savām bisēm. Viens no viņiem,uzvārdā Orleāns, pēc tam 25 gadus pavadīja Sibīrijā, atgrieziesstrādāja tās pašas slimnīcas morgā, kuras pacientus savulaik bijaapšāvis. "Karavīri bieži nāca fotografēties, virsnieki - reti, untās bildes promejot vācieši paņēma līdzi. Arī krievi." Krievuarmija Strenčos uzturējās septiņus gadus. Pēc kara cenrādis noMaskavas vēl nebija atsūtīts. "Krievi ienāk un brīnās, ka tik zemascenas. Elza Kraukle, to dzirdēdama, uzskrūvē tās divreiz augstākas.Atbrauc Konrāds mājās un skatās, ka sievai vesels čemodāns pilns arkrievu rubļiem. "Ārprāts! Tevi taču cietumā ieliks!" - "Nekāneieliks, tā vajag šeptēties!" Kad netālajā Sedā sabrauca krievuviesstrādnieki, tie lipa ap fotomāju kā naktstauriņi. Sievasraudādamas nāca lūgties, lai arī viņu bildes ieliek skatlogā, vaiarī cēla skandālu, ka viņas bilde nav nolikta līdzās īstajamcilvēkam. Vakaros krievi mēroja sešus kilometrus pa dzelzceļastigu, lai paskatītos uz sevi skatlogā. Nāca ar akordeoniem, nācaprāvā pulkā, nāca ne reizi vien. "Mājinieki satraukti skatās palogiem - kas tas par troksni? Nē, viņi miermīlīgi pavadīja vakarupie savām bildēm - ēda, dzēra, dziedāja, dejoja. Tā vairākus gadus:kā jauns skatlogs, tā šie atkal klāt." STĀSTS DOD VĒRTĪBU PēcSpundes nāves stikloto darbnīcu pārbūvēja par vienkāršu dzīvojamoplatību ar bēniņiem. Tolaik daudz fotomateriālu aizgāja zūdībā -neviens tos īpašā vērtē neturēja. J.Krauklis atminas, kā pats,puišelis būdams, dedzināja fotofilmas, jo "tās labi kūpēja". ElzaKraukle ne ar vienu "mocekli" līgumu neparakstīja, tādēļ pēc viņasnāves 1985.gadā darbnīca palika tukša un par esošo arhīvu neviensnerūpējās. Kāda krievu žurnāliste, kas piedalījās arhīva nodošanāFotogrāfijas muzejam, jautāja tā direktoram Vilnim Auziņam, cikliela vērtība šiem fotoattēliem varētu būt starptautiskajā tirgū."Visdrīzāk nekāda," viņš atbildēja. Otra žurnāliste reaģēja: "Nukaņešna! Kamu v Angļije iņķeresna naša psihuška v dvacatajigoda?!"* Bet Latvijas kultūrvēsturei šie attēli sniedz daudzvērtīgas informācijas. Uz to arī aicina Latio un Fotogrāfijasmuzeja rīkotā akcija - nenovērtēt par zemu bēniņos vai šķūnīšosdusošās senās fotogrāfijas. Tiesa, lai tās atdzīvinātu, tāspavadošie stāsti ir ļoti svarīgi. Piemēram, J.Krauklis rāda pavisamvienkāršu fotogrāfiju, kurā 1954.gadā Spunde pozē kopā ar kāduAlbertu Roziņu, sauktu par Rozenu. Izrādās, viņš pēcrevolūcijasbardaka laikā bija ticis līdz PSRS izglītības ministra AnatolijaLunačarska vietnieka postenim. "Arī viņš aizrāvās ar fotogrāfiju.Tik daudz fotografēja un sakrāja naudu, ka sāka celt vasarnīcuSočos. Boļševiki viņu brīdināja, bet pēc tam paņēma ciet un uzSibīriju prom. Viņš teicās sēdējis kopā ar lidotāja Kārļa Alkšņavectēvu, viņam ordeņi bija ar visu drēbi izrauti, večukspratināšanās pagalam sasists, bet viņš vēl ņurdējis: "Nekas, viņitagad mūs, bet pēc tam mēs viņus." Tomēr, lai arī stāstu netrūkst,Kraukļu ģimenes atdāvinātās fotoplates vēl tikpat kā neaiztiktasdus Fotogrāfijas muzejā, jo to adekvātai apstrādei un izpētei vajagvairāk speciālistu, telpu, izejmateriālu un laika. Tas patsattiecas uz vēl vairākām akcijas laikā iegūtām kolekcijām.Fotogrāfijas muzejs cer, ka Latio iniciatīva sniegsies arī tālāk,nodrošinot šo potenciālo vērtību nonākšanu pie sabiedrības. *Protams, kuram gan Anglijā interesē mūsu 20.gadu trakomāja