Svaigas elpas malks latviešu literatūrā

" Šos vārdus, manuprāt, varētu būt teicis arī Anšlavs Eglītis, rakstnieks, kas vismaz daiļrades pirmajā posmā, par ko šeit galvenokārt gribu runāt, savus literāros opusus triepa ar gleznotāja-fovista spēcīgajiem un pārgalvīgajiem šņāpieniem. Jeb, kā pausts fovisma skaidrojumā"akadēmiski pareizas formas sakarā ar kompozīcijas un izteiksmes vajadzībām deformējot un pārspīlējot". Mainība, acīmredzot ir viens no eksistences pamatnoteikumiem. Gan sīkumos, gan lielās lietās: modē, mākslā, politikā, visur. Vēl nesen kā eiropeiskuma evaņģēlijs tika sludināts politkorektums. Apstākļos, kad civilizāciju sadursmes pieņem asiņainas formas, korektums jau raksturo pagājušu fāzi. Tāpat uz estrādes: kura vērību gan vairs piesaistīs trulums un pirksta badīšana publikā. Bet pārsteigt var ar balsu gleznām. Un viņus, sešus vīterotājus, kampj kā svaigu brīzi Rīgā un Helsinkos, Vašingtonā un Parīzē. Tikai niekkalbis varēja noticēt un rūdīts viltnieks iestāstīt, ka Latvija piesaistīs pasaules uzmanību ar nocenotu hokeja dūžu pakalpojumiem. Bet raugi, kaut kur Siguldā puišiem ienāk prātā nopirkt vēja ģeneratoru, viņi atraisās no zemes gravitācijas un lido, un viņu trikā Turīnas ziemas olimpiādes noslēgumā kā brīnumā noraugās vairāk nekā miljards zemeslodes iedzīvotāju. Ka latviešu literatūrā pēc aprimušā Pirmā pasaules kara jānāk kaut kam jaunam, aptvēra daudzi. Ikviens jaunajam dzina pēdas pēc savas saprašanas, cenšoties izkļūt gan no formas, gan no satura iesliedētajām grapēm. Radikāļi radikalizējās, sapņotāji ekzoticējās, fauni faunoja un klauni klaunoja. Pretstati cīnījās, radniecīgie apvienojās. Ja kādam radies priekšstats, ka, piemēram, Viļa Lāča zvejnieku un "stipro cilvēku" fenomens izauga klajā vietā, tad viņš viļas. Jau vairākus gadus pirms Zvejnieka dēla Eduards Cālītis publicēja stāstu Amerikānis, kurā atbraucējs no pārokeāna ierodas rāmā zvejniekciemā un apgriež tur visu kājām gaisā. Tikai to reti kurš pamanīja, lādiņš izrādījās par vāju. Manuprāt, otra lielākā publicitātes sensācija latviešu prozā trīsdesmitajos gados pēc Viļa Lāča vaļā palaistās bezspārnoto putnu literārās epidēmijas bija tieši Anšlava Eglīša nodārdinātais sprādzienu duplets: vispirms ar stāstu krājumu Maestro un tūdaļ pēc tam ar romānu Līgavu mednieki. Taču arī Eglītis neradās klajā laukā. Un tas, kas radās, vēl nemaz nebija Eglītis. Vismaz ne tas Eglītis, kam mūsu literatūrvēsturē ir neatņemama vieta. Runājot par paaudzi, ko pārstāv Anšlavs Eglītis, jāatceras vairākas lietas. Pirmkārt, tā ir paaudze, kas ne tikai kā pirmā veidojas Latvijas nule iegūtās brīvvalsts eiforijā, bet kurai kā pirmajai šis ieguvums arī subjektīvi jāizvērtē, neiestaigātajā iespēju teritorijā izvēloties savu ceļu. Otrkārt, tā ir pirmā paaudze, kas uz pasauli raugās ar pilsētnieka acīm, jo ciešāku piesaisti laukiem vairs nejūt. Un treškārt, tā jau pārstāv otrās paaudzes radošo inteliģenci, kas no vecākiem saņem noteiktu kultūras tradīciju ievirzi, ar kuru jaunajā laikā vairs nespēj identificēties. nekĻŪt ievainojamam Anšlava bērnības periods ir jo īpaši samudžināts. No vienas puses viņam it kā brīnišķīgi laimējies piedzimt ģimenē, kas kultūrā burtiski peld. Iznācis pat lasīt, ka Blaumanis būtu viņa krusttēvs. Es gan to apšaubu. Nez vai Blaumanis būtu piekritis krustdēlam dot vārdu Ļevs, kas oficiāli ierakstīts kristību papīros. Turklāt laikā, kad pasaulē ierodas Marijas un Viktora pirmdzimtais, Blaumanis ar Eglīti senioru ir naidā. Blaumanis, kā zināms, sanaidojas ar visiem saviem "audžudēliem", kas sadomā mest acis uz sievietēm un, diespasarg, vēl apbērnojas. Tā notiek ar Skalbi, ar Štrālu, ar Eglīti. Taču rakstnieki, teātra ļaudis un gleznotāji ap Eglīšiem arī bez "krusttēva" virmot virmo. Un viņu savstarpējās attiecības ne būt, kā tagad mēdz teikt, nav caurspīdīgas. Pilnīgi nesaprotama man, piemēram, rādās Eglīšu un Dārziņu kopā dzīvošana Rīgā, Parka ielā, arī pēc tam, kad Marija Emīlam Dārziņam atsaka un apprecas ar Viktoru, bet Emils savukārt apprecas ar citu Mariju, kaut gan savus skumjos mūzikas gabalus joprojām velta Eglīša Marijai. Grūti pieņemt arī, ka sava mūža nogalē tik nebremzēti pausto naidu pret visu krievisko Anšlavs būtu iemantojis ģimenē jau agrā zēnībā. Dievturis un supernacionālists Viktors Eglītis kļūst tikai brieduma gados. Jaunībā viņš ir aktīvākais krievu kultūras cildinātājs un kolportieris Latvijā. Tieši viņš latviski tulko un popularizē V.Brjusova, F.Sologuba, D.Merežkovska un Z.Gipiusas darbus. Tieši no šiem kontaktiem Rīgā dzimst viņa sludinātais dekadentisma virziens. Tas, kas latviešu literatūrvēsturē iegrāmatots ar dekadentisma zīmolu, patiesībā jau ir tikai pajocīgs krievu modernisma hibrīds. Ar Verlēna, Viljē un Malarmē pārstāvēto franču oriģinālu tam kriksīgs sakars. Tāpat skološanās Ļevam - Anšlavam bērnībā iznāk raibu raibā. Viņam ir 9 gadi, kad ģimene pārceļas uz Krieviju un turpat jau 13, kad, karam beidzoties, viņi atgriežas Latvijā. Pa vidu vēl mācības angļu privātskolā Gaļicinā, kur abi vecāki strādāja par skolotājiem un kas patiesībā izrādījās aristokrātu un muižnieku grūti audzināmo atvašu internāts. Par Anšlavu Eglīti nācies dzirdēt arī tādu teicienu: no vecākiem viņš saņēma vērtīgu mantojumu - glītu seju, izskatīgu augumu un iedzimtu gaumi. Tā, protams, ir taisnība, tikai ar piebildi, ka mantojumam bija arī ēnas puses: iedzimta tuberkuloze un valodas mešanās, kas savukārt veicināja kompleksainu tramību, kompensējošu tieksmi spīdēt ar ekstravaganci un distancējošu ironiju. Tieši šis vienā kausā salietais pretrunu kokteilis, manuprāt, arī radīja pārsteidzošo rakstnieku - īpatni Anšlavu Eglīti. Viņa devīze bija: nekļūt ievainojamam. Ne jau velti Līgavu mednieku galvenais varonis Epalts, ar kura muti lielā mērā runā pats autors, saka: tiklīdz cilvēks kaut uz brīdi zaudē savaldīšanos, ironisko aukstasinību, tas kļūst vājš un ievainojams. Savaldīšanos un ironisko aukstasinību Anšlavs cenšas saglabāt, cik vien spēdams. Dažkārt pat komiski, lai neteiktu muļķīgi. Četrus gadus viņš mīl ģimnāzijas klases biedreni, vienu brīdi pat saņemas un aizsūta tai dzejoli (arī ne savu, bet Virzas), kas liek nojaust par mīlestību, taču kad meitene viņam atsūta zīmīti, kurā pausts nepārprotams "jā", apjucis aizsūta zīmīti viņai atpakaļ. Sapņus nomainīt ar īstenību viņš nav gatavs. Bet tajā laikā, rēķinot gadus, viņš vairs nebūt nav zēns. Aprakstījis šo gadījumu, Hausmaņa kungs savā monogrāfijā piebilst: "Anšlava dzīvē ienāca citas sievietes, viņš bija jauns, izskatīgs, elegants, viņa dzīslās pulsēja straujas un kaislas asinis." Es šim kolēģa secinājumam nevaru pievienoties. Vismaz Anšlava Eglīša literārie darbi neko tādu neliecina. Mūža 87 gados (no kuriem Latvijā gan viņam dzīvot iznācis tikai 35, bet svešumā 52), viņš sarakstījis milzums daudz grāmatu, starp kurām nav nevienas, kas vīrieša un sievietes attiecības tvertu dziļāk un pilnasinīgāk par viņa paša deklarēto savaldību. Mīlestības tēma nav Anšlava Eglīša tēma. Tas, protams, nenozīmē, ka par sievietēm viņš nerakstītu. Viņš raksta, un kā vēl! Taču viņa sižetos mīlestība nenonāk līdz savītam ornamentam, bet paliek it kā divās savrupās plaknēs, kas viena otrai slīd garām. Mīlestība Eglīša sižetos ir fantāzijas uzputota spēle, labākajā gadījumā iemesls elēģiskam intermeco, bet ļaunākajā gadījumā - līdzeklis prozaisku mērķu sasniegšanai vai aizmetnis ironiskam jokam. Toties kādus feldmaršala Moltkes cienīgus kara plānus Eglīša varoņi kaļ, lenkdami un lavīdamies klāt dāmu sirdīm! Kādas taktiskas un psiholoģiskas gudrības viņa varoņi pārcilā un izžonglē, apsverot savu rīcību! Kādi žilbinoši asprātību salūti pavada pie rakstāmgalda izsapņotās spēles dalībnieku saspēles, apspēles un paspēles! Un pret to nav ko iebilst, jo tieši tas ir tas jaunais un interesantais, ar ko Anšlavs Eglītis ienāk mūsu literatūrā un XX gs. trīsdesmitajos gados īpaši tā sauktās zelta jaunatnes vidū kļūst par kulta rakstnieku. Viņa tēma: nevis konflikts starp labo un ļauno, bet starp fantāziju un īstenību. Un tā kā fantāzija par īstenību aizvien ir krāšņāka un izsapņotais dzīvē piepildās reti, tad, par spīti tam, ka Anšlava Eglīša sižeti parasti beidzas elēģiski, tie lasītāju piesaista. Jo kuram no mums gan sirdī kaut kas nesūrst? Kuram aiz muguras negruzd kāds tā arī neuzliesmojis kūrums? pamĀtes piemĒrs Anšlavs Eglītis literāta gaitas sāk pavisam rātni un pieticīgi, sirsnīgā atklātībā rīmēdams pantos trūcīgo jūtu pieredzi (vai pareizāk - pieredzes trūkumu), kas viņu tobrīd saviļņo. Ja šīs rindas ar kaut ko tomēr ievērojamas, tad, iespējams, ar to, ka tik sirsnīgā atklātībā savas intīmās emocijas viņš vēlāk nekad uz papīra vairs neklāstīs. Oriģinalitātes iezīmes neraksturo arī viņa pirmos mēģinājumus prozā. Kaut topošā rakstnieka biogrāfijā daudz kas izmainījies, nācies pārciest tuberkulozes saasinājumu, ārstēties Šveices dziednīcās un saņemt pat tādu likteņa belzienu kā mīļotās mātes nāve, Anšlava Eglīša literārais kamertonis nemainās. Vienalga, vai darbība risinās no kara lēnām atžirgstošajā Rīgā, vai tālīnajā "sniegoto kalu zemē", sižeti šķetinās ap vienu un to pašu: jauns cilvēks ienāk pasaulē, sadurdamies ar dažādiem pārsteigumiem. Parasti gabaliņi "iz dzīves". Brīžiem ar ironisku vīpsnu, brīžiem ar melanholisku nostalģiju. Un to arī var saprast. Viņa dzīvais paraugs un lielākā autoritāte ir paša tēvs Viktors Eglītis, kas sen jau vairs nav "dekadents", bet pārdzimis sirdīgā jaunklasiķī, saucējā atpakaļ pie pārbaudītām vērtībām. Pārbaudītām, taču laika gaitā diemžēl arī manāmi novalkātām un apnikušām. Trīsdesmito gadu sākumā Anšlavs Eglītis izmainās: krišus iekrīt gluži citā stilistikā un tematikā. Turklāt tik pamatīgi, ka 1936.gadā, gatavodams izdošanai krājumu Maestro, agrāk publicēto stāstu Jaunā Fiume pat kardināli pārraksta. Kas noticis? Kur meklējami cēloņi tādai pārvērtību skubai? Atvainodamies ar to, ka mūsu literatūrvēstures lielās autoritātes šim jautājumam līdz šim uzmanību nav veltījušas, atļaušos izklāstīt savu pārliecību: Noticis tas, ka 1926.gadā atraitnī palikušais Viktors Eglītis, ko žurnālā Karogs (2005.gada 11.nr.) publicētajā poēmā Aida, viņa laikabiedrs un labs paziņa Jānis Veselis raksturo kā braulu, seksuāli aktīvu vīrieti, 1930.gadā pārved mājās Anšlavam pamāti - gleznotāju un rakstnieci Hildu Vīku. Pamāte ir spilgta un īpatnēja personība, tātad spējīga arī ietekmēt. Un tieši tas, manuprāt, notiek. Daudzas Anšlava Eglīša jaunā stila iezīmes atrodamas jau Hildas Vīkas agrāk uzrakstītajos darbos. Kas gan kopīgs, piemēram, Anšlava Eglīša dotajam baņķiera Surģenieka portretam Līgavu medniekos ar viņa agrāk sniegtajiem literārajiem portretiem? Itin nekas! "Viņš gurdi pagāza galvu uz sāniem, biezie, gaļīgie plakstiņi kā neviļus uzvāzās acīm, un saslēgdamies ar tikpat gaļīgiem maisiem zem acīm, izveidoja divus resnus miesas bumbuļus kā kastaņus. Laisks un milzīgs, viņš zvilnēja dīvānā, miermīlīgs kā paēdis begemots, kam gan ir kolosāls ķermenis, locekļi kā siekstas, piere kā lakta, rīkle kā rijas krāsns, milzu zobi kā rāceņi, bet kas tomēr pārtiek tikai no aļģēm un stādiem. Un, ja vien kāds nekauņa netraucē viņa pusdienas snaudu, ir vismiermīlīgākais un laipnākais milzis pasaulē". Bet ar Vīkas doto aprakstu viņas stāstā Kā mani izstūma no dzimtenes līdzība ir nepārprotama: "... vārteļi žoga sānā neganti iekliedzās, iespiedzās, eņģes salēcās, sagāzās, izkrita viena no otras, dēļi iegrabējās kā miroņa kauli, tam vēl sekoja pamatīgs blīkšķis, un tad, kā no zemes izaugusi, vai no debess stāvus nonākusi, žoga otrā pusē stāvēja sieva ar lielo degunu. (...) Tas tiešām bija stāvs, ko latvietis apzīmē ar vārdu "blāķis", pleciem, lieliem un spēcīgiem, kā smagiem dzelzs drēbju uzkaramiem, viduci biezu kā nepacilājamu drēbes baķi un muguru platu kā šoseju." Jeb cits piemērs. Hilda Vīka stāstā Ēdenes dārzs: "Es lieku priekšā mūsu jauno biedrību nosaukt par Ēdenes dārzu, saka viņš paklusā, silti mīkstā krūšu balsī. (...) Ātrkustīgais aģents Atskabarga, ap kura stiegraino augumu drēbes plandās kā karogs ap mastu, neapmierināts sauc: "Nē, sensacionālāku nosaukumu, tādu, kas velk, sit un apdullina. Publika prasa pēc sensācijām. (...)""Varbūt Ēdenes dārzs nebūtu slikts, tas nozīmētu, ka tur brālīgi sadzīvotu tīģeris ar trusīti un ērglis ar cāli. Vilks tur zīdītu baltu jēriņu (...)" utt. u.t.jpr. Anšlavs Eglītis lugā Kosma konfirmācija pēc stāsta Profesora Eipura orķestris: "Josts: Varbūt sauksim simfonisko orķestri Cerība? Zarembo: Vai mēs esam kāds skolnieku cerību pulciņš. Orķestra nosaukumam jābūt pamatīgam un vērtīgam. Sauksimies orķestris Grauds. Tad katrs sapratīs, ka tā ir sēkla, kas dīgs un kuplos. Jekste: Tad jau jāsaka - orķestris Sēklinieks, jo mēs būsim daudzas sēklas kopā. (...) Jekste (vēlreiz): Kungi, visi šie vārdi neder ne velnam! Mūsu dienās ievērību gūst tikai pārsteidzoši neganti nosaukumi. Franču gleznotāji nodibināja klubu Melnais kaķis, bet krievi - biedrību Ēzeļa aste. Lūk, kā vajaga!" utt. eglĪtis un kapitĀlisms Ar šiem salīdzinājumiem nebūt negribu Anšlava Eglīša ieguldījumu mūsu literatūrā apdrāzt. Runa ir pilnīgi par ko citu. Par atslēgas meklēšanu un atrašanu durvju atvēršanai uz viņā pašā slēptajām talanta bagātībām. Līdzībai te derētu situācija uz biljarda galda: ceļu sākušai ziloņkaula bumbai ir gan enerģijas potences, gan iespaidīgs ātrums. Trūkst vienīgi precīza tēmējuma. Kad bumba nejauši uzgrūžas kādai citai bumbai, tēmējuma kļūda saskarsmes brīdī iegūst vajadzīgo korekciju un notiek tas, kam jānotiek - bumba uzvaroši sasniedz mērķi. Literatūrkritiķi Līgavu medniekus salīdzinājuši ar Mērnieku laikiem. Manuprāt, daudz zīmīgāks ir Līgavu mednieku salīdzinājums ar Pāvila Rozīša romānu Ceplis. Sižetiskā būtība viena un tā pati: uzņēmuma bankrots un tā sekas. Rozītis kapitālisma attiecības nogulda uz morga galda anatomiskai izgraizīšanai pēc šķiru cīņas sakņainākajiem paraugiem. Ceplis ir riebīgs nelietis, viņa sieva -nelietību līdzdalībniece, nevainīgi notiesātais grāmatvedis - iekārtas upuris. Anšlavu Eglīti Surģenieka bankas sabrukums Līgavu medniekos ziņkāro vienīgi kā iemesls cilvēku attiecību sākotnējās shēmas kardinālām izmaiņām. Nu, apmēram kā trilleros, kad revolveris no viena "spēlētāja" rokām, kas diktējis noteikumus, pēkšņi nonāk nevarīgā pretinieka rokās. Surģenieka šķiriskajai piederībai nav nozīmes, jaužama pat izpratne: cik gan ilgi tādu slaistu un izlaideņu varzu vecajam lāga vīram pa spēkam nest? Turklāt viņš ņem galu, tā teikt, pats savā ziņā kļūst par upuri. Līgavu mednieks Ķurzēns ar laiku būs jauns Surģenieks. Vai melni konturēts topošs ļaundaris? Nē, Eglītis tādās kategorijās cilvēkus nedala. Ķurzēns ir interesants īpatnis. Un arī viņa paņēmieni, kā vairot mantību, ir īpatni: lai piespiestu kaimiņu lēti pārdot īpašumu, viņš līdzās ierīko vecu autoriepu dedzinātavu. Dušelis, ticis par Surģenieka meitas Grizeldas vīru, to pazemo un moka, sameklēdams metresi, sejā un augumā Grizeldai līdzīgu prieka meitu. Epalts, romāna beigās cēli skumjš kā Čailds Harolds, dodas ceļojumā. No Grizeldas apprecēšanas viņš laimīgi izvairījies. Viņa mīlas potences dīvainās fantāzijās mutuļo ap trūcīgo Nikolīni, kas prasti un banāli mīl mājskolotāju Šeturiņu, ļoti līdzīgu Rozīša Cepļa nelaimīgajam grāmatvedim. augstĀkĀ virsotne Anšlava Eglīša fantazētāji un sapņotāji nav Poruka "bālo zēnu" līdzinieki. Atšķirība ir milzīga. Ja Poruka sapņotāji savā laikmetā neiederējās, tad Eglīša Epalti, Pīpkalēji un Skanstiņi ir sava laikmeta radīti un interesanti tieši ar to, ka savu laikmetu spilgti reprezentē. Viņi piesaka situāciju, kas tolaik vēl tikai top un kuras neapturamās ietekmes šodien kļuvušas vēl jūtamākas. Vai tad mēs nedzīvojam laikā, kad realitāte saplūst ar vizuālām fantasmagorijām, kad mode vairs nekalpo, bet manipulē, kad pie sabrukušā morāles žoga labais ar ļauno bieži saplūst kopā un savulaik tik pievilcīgais brīvības ideāls jau sāk biedēt kā neauglīgs strupceļš? Kā te lai neatceras kāda Eglīša varoņa teikto: atliek divas iespējas - vai nu par prātu dārgi maksāt, vai no tā atteikties. Anšlava Eglīša debijas romāns Līgavu mednieki bez šaubām bija apvērsums. Šī darba sakarā runāt par tik elementārām lietām kā sižets vai kompozīcija, vai tēlu sistēma, nozīmē nepateikt neko. Tas būtu tikpat kā par karalienes vai ķeizara kroni pateikt, ka darīšana ar galvas rotu, kas uz pierei uzmaucamas stīpas balsta paplašinātu puslodes veida augšdaļu. Šī romāna vērtību nosaka izšķērdīgās bagātības, kas tajā iestrādātas: juvelierā slīpējuma precizitāte, apbrīnojamie valodas greznumi, stila žilbinošās kombinācijas un situāciju pārsteidzošie atspoguļojumi. Tas nav parasts romāns, bet daudzos gados krātu, sijātu un spodrinātu sataupītu un glabātu vērojumu, atziņu, paradoksu un kalambūru sainis, ko neatkarīgās Latvijas pirmā posma visaugstākajā apogeja brīdī tolaik vēl jaunības spara un talanta kūdītais rakstnieks iesvieda savu līdzaudžu un priekšgājēju vidū, liekot pārsteigumā aizrauties elpai un ieplesties mutei. Kaut kas līdzīgs vēl notiek arī ar Anšlava Eglīša nākamo romānu Homo novus, ko beidz publicēt padomju armijas ielenktajā Kurzemē 1944.gada oktobrī. Anšlavs Eglītis Amerikā - arī neapšaubāmi ievērojams, pārsteidzošs un talanta zeltīts rakstnieks. Tas nav maz. Juveliersmalkumi paliek majestātiskiem kroņiem, ikdienai pietiek ar cepurēm. Kur glabājas Anšlava Eglīša pelni, tā arī nav zināms. Bet zemesgrāmatā viņš ierakstīts pie mums. Un tādā pamatīgā, no Latvijas granīta. Kopā ar citiem Eglīšu ģimenes un radinieku Frickausu pārstāvjiem. Ja gribat atrast, tad atcerieties - Meža kapos, Poruka kalniņa pakājē iepretim plašajai Čakstes alejai.