Terorisms un postmodernā kultūra

Teroristu izaicinājums pieteica karu sabiedrībai, izmantojot viņas pašas vājās vietas, un tāpēc tā kļuva tik ievainojama. Pseidolīdzdalības efekts Kādas norises ņēma dalību šajā spēlē? Vispirms tā ir modernās kultūras apmātība ar pseidolīdzdalību. Teroristi zināja, ka notikumus redzēs visa pasaule, taču zināja arī, ka šajā pseidolīdzdalībā nav sagaidāma tieša pretestība. Radīsies apmulsums, daudziem būs perversa bauda no estetizēti, krāsaini un efektīgi pasniegtās traģēdijas. Tie, kas virtuāli - skatoties TV - līdzpārdzīvo, praktiski neko neuzsāk. Tāpēc terorisms iedragāja ASV varenību stundas laikā, bet ASV paziņo, ka, lai uzvarētu terorismu, būs vajadzīgi desmit un pat vairāk gadu. Virtuālā līdzdalība ir tehnoloģiskās kultūras radīts briesmonis, kurā ir maz cilvēciskās humanitātes. Reakcija uz notikumiem līdzinās kino, kurš pēcāk tiek aizmirsts. Aizmiršana ir postmodernās nestabilitātes raksturīga forma, un tāpēc tik viegli ir iespējama atkārtošanās. Mūsdienu kultūrā pastāv tieksme pēc estetizēti šausmīgā redzēšanas. Vai tad TV intervijās neizskanēja atziņas, ka «tur nu gan bija ko redzēt»! Raksturīgi, ka attēli ir primāri, un viss jau liekas redzēts. Politiskais saaug ar estētisko, agresija ar baudu, pie tam nemitīgi pieaug notikumu vēriens un intensitāte. Cilvēki tagad gaida notikumu izvēršanos, kad TV rādīs ASV uzbrukumu Afganistānai, jo tad atkal būs ko redzēt! Postmodernā kultūra ļoti uzsver juteklisko pusi. Vai pamanījāt, kādus jautājumus uzdeva žurnālisti? Galvenokārt tika jautāts: «Ko jūs jutāt?» Netika jautāts: «Ko jūs domājat?» Atceros, ka ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans teica, ka, lai saprastu notikušo, ir vajadzīga spriestspēja. Paldies viņam par to! Mērķis - simboli Dzīve postmodernajā kultūrā līdzinās jutekliskai orģijai, kurā noslēpumu un triecienu ir vairāk nekā skaidru pozīciju. Terorisms ir orģijas maksimālā forma; tas vājprātīgi triecas pret simbolisko realitāti. Terorisms labi izjūt vājās vietas, jo uzbrukt simboliem ir daudz efektīgāk nekā sašaut karabāzi. Dzīves telpa ir caur un caur simboliska, tā skar ikvienu atšķirībā no tā, ka karabāzes ir tikai Aizsardzības ministrijas rūpju objekts. Salīdzinājumam ar Pērlhārboru ir tikai ārēja līdzība. Ir milzu atšķirība, vai uzbrūk ar tiešu militāru mērķi vai arī mērķis ir ievainot vērtību sistēmas, uzbrukt simboliem, iedzīt bailes. Tāpēc šis terorisms nav personīgs, bet simbolisks, un tur ir viņa spēks. ASV varenības apziņā pastāvēja pārliecība, ka šāda mēroga Amerikas aizskārums nav iedomājams. Varbūt specdienesti strādāja tik slikti, ka tas pārsniedza iztēles robežas, tāpat kā savulaik Izraēlas drošības dienesti nepieļāva domu, ka ebrejs var nogalināt savas valsts premjeru - ebreju, taču tā notika. Kļūda ir iespējamības robežu sašaurināšanā, radošās iztēles netrennētībā, jo postmodernā kultūra pārāk lielā mērā paļaujas uz tehnoloģijām un domas klišejām. Bet šoreiz modernās tehnoloģijas izmantoja pret moderno sabiedrību, kas tās bija radījusi. Vai šī paļaušanās uz spiegošanas un aizsardzības tehniku varenību nav posta cēlonis, kad tiek aizmirsts pats cilvēks? Modernajā pasaulē arvien vairāk tiek likvidēti mācību kursi kultūras un reliģiju vēsturē, filosofijā, antropoloģijā, ētikā un izvērsta tehnoloģiskā, informātikas sfēra. Tas notiek arī Latvijā. Taču vai notikumu gaitu neizšķir tas, kas ir terorista galvā, nevis radaru ekrānos? Amerika kā jauna civilizācija slikti izprata pašnāvnieku darbības loģiku, jo no pragmatisma skatpunkta pašnāvnieki, kas upurē sevi, ir stulbi. Bet stulbums grūti pakļaujas analīzei. Tāpēc terorismu būs ārkārtīgi grūti apkarot, jo tā būtība saistās ar formu nemitīgu maiņu. Kad būs aizslēgtas pieejas lidmašīnu pilotiem, terorisms kā vampīrs iznirs varbūt pie ūdensvadiem vai kur citur. Izaicinājumu pasaule Politiskais, bruņotais terorisms ir izaicinājums, kas pelna sašutumu. Taču modernā pasaule ir pilna ar izaicinājumiem. Tā tikai šķiet, ka postmodernie mākslinieki neitrāli nodarbojas ar izaicinājumu, ienesot mēslus izstāžu zālē un piekarot pie sienas līķus. Mākslinieki arī ir mazi teroristi (tagad viņi visi apvainosies!). Mazais, estētiskais «terorisms», centieni pārkāpt robežas un uzbudināt nebūt nav tik nevainīgs, kāds izskatās. Terorisma loģika ir daudz kur, arī politikā kā slēptie sakari, kad tiek terorizētas valdības, lai tās nevarētu realizēt savus mērķus cilvēku labā, kad nepamatotu reformu vārdā notiek nemotivēts uzbrukums iedibinātajai dzīves kārtībai. Agrāk karā principā respektēja civiliedzīvotāja atšķirību no karavīra. Mūsdienu terorismā jebkurš var nonākt cietēja lomā. Uzbrukums ir vērsts pret visiem un nevienu (īpašā lomā gan nonāk tie, kas ir simbolu koncentrāti, kā, piemēram, prezidenti). Visu izšķir gadījums, nejaušība. Kurš nokavēja darbu, palika dzīvs. Kurš kā tūrists gadījās notikumu epicentrā, bija beigts. Taču jāatzīst, ka modernās dzīves loģikā visur notiek robežu nojaukšana: starp privāto un publisko, civilo pilsoni un karavīru, starp augsto mākslu un balagānu utt. Tāpēc diezgan loģiski, ka terorisma apstākļos katrs ir viss un neviens, bet likteni virza nejaušības. Terorisms prasa izaicinājumu pret izaicinājumu. Taču lidostu kontroles pastiprināšana būs terors pārnestā nozīmē pret mierīgajiem pilsoņiem, kuri tiks izkratīti un aizkavēti. Bet nākošais īstais terora akts var būt citāds un citur, jo nav robežu, kuru procesu mainīgajā pasaulē nevarētu pārvērst terora aktā. Laiks un telpa Amerikas civilizācija ir uz laika intensitāti balstīta. Nemitīga steiga, stress, nemiers un ātrums ir dzīves pamats. Apstāties - gandrīz nozīmē būt beigtam. Taču laika ātrumu nevar palielināt bezgalīgi, tajā ir iekšēja pretestība - apturēt amoka skrējienu. Ja abstrakti palūkojas uz Amerikas traģiskajiem notikumiem, tad var redzēt laika un telpas kultūru sadursmi. Notikumi sastindzināja Ameriku, cilvēkus lūdza neiziet no mājām, mašīnu straumes apstājās, procesi biržās nomira, lidostas (lidmašīna kā laika kultūras simbols!) slēdza. Bet vai telpas miers kaut ko iemācīja cilvēkiem, kas prot domāt tikai laicīgi? Jāatzīst, ka Hēgelim ir taisnība, kad viņš saka: «Vēsturi virza jēdzieni.» Patlaban tas ir terorisms. Bet jēdziena saturs ir atkarīgs no interpretācijas (pat ANO atzīst, ka rezolūcijās nav spējusi definēt terorismu). Mūsdienās vispirms nosauc un tad apkaro. Svarīgi ir tas, kuru un kā nosauc. Par teroristiem tiek saukti afgāņi, čečeni, palestīnieši u.c. Reizēm izklausās, ka nevis atsevišķi indivīdi, bet tautas. Jēdziens ir aprijis procesu un notikumu daudzveidību. Terorisma loģika un postmodernās dzīves ievirzes nav atrautas viena no otras, un Pasaules tirdzniecības nama liesmojošie stikli parādās kā modernās civilizācijas spogulis, kurā tā, ja vēlas, var saskatīt arī pati sevi.