Trekno mušu apsviedīgie mednieki

Katrā no tām, izrādās, ir sešas Latvijā bieži sastopamu putnu sugas, turklāt paretam pie mums var sastapt vēl vismaz vienu zīlīšu un četras strazdu sugas. Turklāt strazda vārds mūsu valodā dots divām visai atšķirīgām putnu saimēm - mājas strazdu dzimtas piederīgajiem un mušķērāju dzimtai pieskaitāmajiem meža strazdiem. Ar mušķērājiem lieta ir vienkāršāka. Neviena no četrām mūsu zemē sastaptajām četrām mušķērāju sugām nav "mušķērājīgāka" par citām. Turklāt nosaukums ir nevainojami trāpīgs, kaut arī šiem putniņiem varētu būt vienalga, kāds kukainis viņiem trāpās pa knābim, ka tikai tas ir derīgs apēšanai. Taču mušas šai sugai varētu būt "zelta vidusceļš" lieluma ziņā, turklāt tie ir trekni, mīksti, neindīgi kukaiņi - īsta delikatese! Lidojuma virtuozi Iepazīstināt ar dažādiem mušķērāju saimes pārstāvjiem ir drusciņ grūtāk, nekā sākt stāstīt par zīlītēm vai strazdiem. Gandrīz visiem ir priekšstats par to, kāds "principā" izskatās zvirbulis, balodis, zīlīte vai strazds. Tas ir labs izejas punkts dažādu šo ģimeņu locekļu īpatnību saskatīšanai. Ja lauku sētā augušajiem par mušķērājiem varētu būt kāds priekšstats, tad pilsētas bērniem šis vārds visdrīzāk nekādas konkrētas asociācijas nerada. Mušķērājiem raksturīgākā kopīgā iezīme ir barošanās veids. Tie medījumu vaktē, sēžot uz zara, vada vai pakša, un uzklūp garām lidojošiem kukaiņiem, pēc tam atgriežas sākumpunktā vai nosēžas turpat netālu. Šādu uzvedību nevajadzētu uztvert kā pierādījumu, ka ir darīšana ar mušķērāju, jo šādi nereti barojas arī, piemēram, (pēc izskata ļoti atšķirīgās) baltās cielavas. Taču šādi īsi, virtuozi izlidojumi noteikti ir pietiekošs iemesls, lai censtos jautājumu "noskaidrot līdz galam". Kopīga mušķērāju uzvedībā ir arī spārnu un astes raustīšana uztraukuma brīžos. Vēl mušķērājiem kopīgs ir slaids augums un tievs, garš knābītis. Tie ir aptuveni zvirbuļa lielumā vai drusciņ mazāki. Iepazīt vienu no divām parastākajām mušķērāju sugām - melno mušķērāju - palīdz tā raksturīgais izskats. Šī putna tēviņa apspalvojumā pavasarī un vasarā dominē divas krāsas - melnā un baltā, ar kuru izkārtojumu viegli iepazīties līdzās esošajā attēlā. Eleganti, vai ne? Mātīte ir pieticīgāk krāsota, taču arī tās izskats ir pietiekoši raksturīgs. Otras parastās sugas - pelēkā mušķērāja - noteikšana pēc izskata nav tik vienkārša, tas nav arī pārāk sarežģīti, kaut gan putnu vistrāpīgāk raksturo kādā noteicējā atrodamais angļu vārds featureless jeb "bez raksturīgām iezīmēm". Varētu teikt, ka tas ir tipisks Latvijas putns. Tā mugura ir pelēka, bet vēderu ar ironijas piegaršu varētu raksturot kā gaišpelēki netīri balti lāsumotu. Diemžēl šos vārdus varētu teikt par vairākām parastām sugām. Pelēko mušķērāju, par laimi, atšķir tā raksturīgais siluets - putns sēž izslējies vertikāli un tā ķermenis, aste un spārni ir ļoti slaidi. Jāatzīmē, ka raksturīgajos medību izlidojumos tas parasti atgriežas vietā, no kurienes pacēlies, kamēr melnais mušķērājs biežāk nosēžas citur. Akurātais dziedonis Nedaudz retāk sastopams, taču arī visai parasts Latvijā ir mazais mušķērājs. Taču novērot to ir daudz grūtāk nekā iepriekš minētās sugas, jo šis kukaiņēdājs savu darba un brīvo laiku mēdz pavadīt koku vainagu aizsegā. Kaut arī mazo mušķērāju pēdējo piecu gadu laikā esmu dzirdējis desmitiem vai drīzāk pat simtiem reižu, neatceros, ka būtu to šajā laikā redzējis, neesmu gan arī centies to ar acīm sameklēt. Šī putna klātbūtni ir viegli noteikt pēc balss. Putnu balsis aprakstīt nav viegli, taču mazā mušķērāja dziesmas struktūra ir pietiekoši raksturīga, lai būtu vērts mēģināt. Tā ir akcentētu, nedaudz izlocītu, vienmērīgā tempā (aptuveni ik 1/3 sekundi) atskaņotu svilpienu sērija, no kuriem pirmie 4 - 6 ir precīzi vienā augstumā, tad dziesma pāris reizes staigā lejā - augšā, ik reizi atgriežoties pirmās sērijas virknes augstumā, tad seko īsa, par pirmo toni zemāka sērija, tad viena vēl drusku zemāka. Dziesma it kā "staigā pa trepītēm" - sākumā taisni, tad soli uz leju, uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju, vēlreiz uz leju un taisni, tā izklausās ļoti "akurāta". Nedaudz līdzīga ir vītīša dziesma, taču to veidojošie svilpieni ir ar stieptu, lejupslīdošu intonāciju, sasteigtāki un "nekārtīgāki". Jāpiebilst, ka dziesmu atpazīšanā var palīdzēt biotops. Mazais mušķērājs dzīvo vidēji lielu un lielu mežu nostūros, kur ir veci koki. Ja jums šķiet, ka dzirdam tā balsi Doma laukumā, noteikti kļūdāties. Pelēkais mušķērājs savukārt ir dārzu, parku, mežmalu un skraju mežu iemītnieks. Melnais mušķērājs dzīvesvietas izvēlē ir "kompromiss" starp abām pārējām sugām, tas var dzīvot gan kultūrainavā, gan liela, bieza meža vidū. Jāatzīmē, ka Latvijā pēdējo gadu laikā divas reizes novērota arī mūsu faunai jauna suga - baltkakla mušķērājs, taču tā novērošanas izredzes ir stipri niecīgas. Visi mušķērāji ir migranti, melnais dzimtenē atgriežas aprīļa otrajā pusē, bet pelēkais un mazais - maija pirmajā pusē. Šī raksta tapšanas brīdī valda mušķērājiem ļoti nepiemērots - auksts un slapjš - laiks. Tāpēc šos putnus tagad novērot nebūtu viegli, jo tiem apkārt plivināties nav jēgas, bet pārāk daudz enerģijas tērēt dziedāšanai būtu pat bīstami. Ja mušķērājiem vēl ir cerības nolasīt kukaiņus no zariem un lapām, tad vēl bēdīgāk tagad klājas bezdelīgām. Par tām stāsts būs nākamajā rakstā par parastākajām Latvijas putnu grupām, kad laiks, cerams, būs uzlabojies.