Vadonis nāk!

Pretrunu pilni gadi, pretstatiem saausta paša K.Ulmaņa personība, katrā ziņā - spilgts, bagāts un interesants laikmets gan Latvijas vēstures pētniekiem, gan interesentiem. TIKAI UZ LAIKU Šodienas acīm raugoties, ir grūti noliegt, ka 1934.gada 15.maija apvērsums bija politiskas un tiesiskas vardarbības akts, kas Latvijā likvidēja demokrātiju. Neko te nemaina režīma ideologu apgalvojumi, ka Satversme ir apturēta tikai uz laiku - līdz jaunas Satversmes izstrādāšanai, ne arī jauno profesionālo kameru izveidošana, kurām bija jābūt tautas pārstāvniecības institūcijām. Atlaista Saeima un aizliegtas politiskās partijas, ieviests karastāvoklis un izformētas pašvaldības, aizliegta demokrātiskā prese un režīma kontrolēti masu informācijas līdzekļi, apcietināti politiskie pretinieki un Valsts prezidenta A.Kvieša pilnvaru patvaļīga pārtraukšana 1936.gadā, nododot tās K.Ulmanim - tas viss iezīmēja «vadoņa atnākšanu». Tomēr valsts apvērsums notika bez asinsizliešanas, autoritārā režīma kontā nav neviena nāvessoda politiskajiem pretiniekiem un K.Ulmaņa nākšana pie varas ierindas pilsoņa dzīvi Latvijā būtiski nemainīja. LAI LĪGO LEPNA DZIESMA! Piecpadsmitā maija Latvijas trīs galvenās pamatvērtības, trīs galvenie politiskie saukļi bija - Vadonība. Vienība. Nacionālisms. K.Ulmanis vadonības ideju realizēja kā klasisks diktators, vienpersoniski izlemjot visus valsts dzīves jautājumus, uzstājoties kā augstākā autoritāte un šķīrējtiesnesis visās lietās. Tam pievienojās gluži nebaudāms Ulmaņa personības kults. Goda vārti mijās ar goda nosaukumiem un ziedu vītnes ar neaprakstāmu glaimošanu. Vadonis bija «majestātiskā providence», «lielais sējējs», «dubultģēnijs» un «zemes soģis», neapšaubāmi «vislielākais Eiropas valstsvīrs un orators, kuru varēja salīdzināt tikai ar Jūliju Cēzaru un Oliveru Kromvelu». Reizē Ulmanis veiksmīgi iemiesoja sevī latviešu mentalitātei ja arī ne vienmēr pieņemamu, tad tomēr saprotama, stingra, bet taisnīga un kārtīga latviešu lauku saimnieka tēlu. Ulmaņa enerģiskā personība ne tikai skaitījās, bet arī patiesi bija visu pasākumu centrs un motors, viņa uzskati un izteikumi - režīma ideoloģijas kodols. Sludinot tautas vienības ideju, autoritārais režīms redzēja to, ko gribēja redzēt - ir tikai ap vadoni saliedēta latviešu tauta ar kopīgiem mērķiem, bez atšķirībām starp pilsonību un strādniekiem, pilsētām un laukiem, veco un jauno paaudzi, starp dažādiem Latvijas reģioniem un valstī dzīvojošajiem dažādu tautu pārstāvjiem. Protams, tieši ar šādu vienotu tautu K.Ulmanis vislabāk varēja manipulēt. Tomēr - kāpēc man un ne tikai man šodien ir jādomā par kādreizējā «tautas vadoņa» vienības motivāciju: «Mūsu ir tikai divi miljoni, un, lai daudzās jomās daudz sasniegtu, mēs nedrīkstam sašķelties, mums vienoti un vienprātīgi ir jāceļ sava valsts.» Jāpiezīmē, ka tautas vienības ideja netraucēja autoritārajam režīmam īpaši atbalstīt un izcelt zemniekus kā «nacionālās valsts un mūžīgās Latvijas garantus», kā «latviešu aristokrātijas un kultūras avotu». «Latvijā saule spīd pāri visiem» un «latviskā Latvija». Šie divi saukļi bija Ulmaņa nacionālās politikas pamatā. Realizējot latvisku Latviju, autoritārais režīms nevarēja nenonākt pretrunā ar nacionālo minoritāšu interesēm. Uzskatot, ka minoritāšu problēmas jau ir atrisinātas, izliekoties, ka šādu minoritāšu vispār nav, tika ierobežotas to izglītības un valodas tiesības. Šī pārspīlētā nacionālisma spilgta izpausme bija saimniecības latviskošana, ierobežojot vācu, ebreju un krievu rūpnieku un tirgotāju tiesības, pārņemot viņu uzņēmumus Latvijas Kredītbankas rīcībā un veidojot valsts uzņēmumus. Tajā pašā laika Ulmaņa režīms nekultivēja nacionālo naidu un antisemītismu, saglabāja minoritāšu kulturāli nacionālo autonomiju un uzskatīja to pārstāvjus par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem. Pārspīlētā latviešu nacionālisma propaganda dažkārt ieguva komisku nokrāsu, jo sevišķi tad, kad tika runāts par «dižo pagātni», «latviešu paraugtautu», «latvisko cēlumu». Taču jāatzīst, ka gan K.Ulmanis personiski, gan autoritārā ideoloģija un propaganda dažos gados tā pacēla latviešu tautas nacionālo pašapziņu, kā neviens pirms un pēc trīsdesmitajiem gadiem. AUTORITĀRAIS LATVIETIS Visas autoritārās ideoloģijas un propagandas pamatā bija izaudzināt jauno, «autoritāro» latvieti. Mērķis bija «neuzvaramais latvietis, neuzvarams karā, praktiskajā dzīvē un ideoloģijā, kam ir aktīva stāja, kurš aktīvi cīnās par Latviju un latvisko». Taču reālajā dzīvē autoritārais latvietis bija gauži atšķirīgs no šī ideāla. Nākotnes latvieša audzināšanā apbrīnojami savijās divas pretējas tendences. Literatūra, armija, aizsargi, skauti un mazpulki audzināja ikdienā patstāvīgu un uzņēmīgu cilvēku, praktisku un enerģisku darbinieku, pašdarbīgu racionalizatoru. Savukārt sabiedriski politiskajā sfērā tika prasīta uzticība un paklausība vadonim un nekāda neakceptēta iniciatīva vai viedokļi nebija pieļaujami. Latvietis pierada paklausīt nedomājot, jo «mēs taču esam viena liela radu draudze ar ģēniju priekšgalā, kuram visiem ir jāpalīdz». Bet ģēnijs bija paštaisns, nesaticīgs, sīkumaini aizbildniecisks un kašķīgi ļaunatminīgs diktators, no kura tuvākajiem 1934.gada līdzstrādniekiem tikai Alfrēdam Bērziņam izdevās noturēties amatā līdz pat 1940.gada jūnijam. K.Ulmaņa laiks bija nepārspējamas dižrunāšanas laiks, tukšu, nacionālpatriotisku un vadonisku frāžu kalšana, kuras kā nezāles pārņēma visu sabiedrisko dzīvi. Tajā pašā laikā K.Ulmaņa darbība bija reālu, praktisku, saimniecisku, sociālu un politisku problēmu risināšana. Ulmanis bija darba, darba mīlestības un labi padarīta darba fanātiķis. Labi un kārtīgi padarīts darbs tika pacelts valsts politikas līmenī, atbilda latvieša tradicionālajai mentalitātei, un autoritārais latvietis nebija iedomājams bez kārtīgi paveikta darba. Autoritārisma laikā pārspīlēti tika slavināti visi esošie un neesošie Latvijas panākumi, pie tam pats mazākais no tiem vērtēts šādi: «Mēs ejam stāvus gaisā!» Taču šim jautājumam ir arī otra puse. Katram politiskajam režīmam, izvirzot savus mērķus, ir jārada iedzīvotājos pārliecība, ka režīms šos mērķus tuvākajā nākotnē grib un var sasniegt. Gan K.Ulmanis personīgi, gan autoritārā propaganda spēja radīt iedzīvotājos šādu optimismu. Darba mīlestība un neatlaidība, gribasspēks, ticība katra indivīda un visas tautas spēkam tika pacelti oficiālās ideoloģijas un politikas līmenī. Būdams politisks līderis, Ulmanis spēja iedvest saviem līdzstrādniekiem un visai tautai ticību darba pozitīvajiem rezultātiem. Daudzi Latvijas iedzīvotāji, it īpaši inteliģence neatzina 1934.gada 15. maija likumību un vadonību. Taču Latvijas sociālekonomiskie panākumi, dzīves līmeņa celšanās, kultūras uzplaukums un pilsētu izaugsme nebija noliedzami un padarīja autoritāro režīmu iedzīvotājiem pievilcīgāku un pieņemamāku. Ulmaņa laikmets patiešām bija celtniecības laikmets. Hidroelektrostacijas, tilti un šosejas, administratīvās ēkas, tautas nami, simtiem skolu - tas viss tika uzcelts sešos gados. Autoritārais latvietis akceptēja šos režīma panākumus, kuru rezultātā viņš bija labāk paēdis un apģērbies. K.Ulmaņa autoritārā režīma laikā izglītība un kultūra bija valsts galvenās prioritātes. Oficiāli tās tika virzītas nacionālisma un vadonības garā, visa izglītība, kultūra, visa inteliģence un kultūras dzīve bija jācentralizē un organizēti jāvada. Praksē šīs prasības bieži palika deklarāciju un vēlmju līmenī. Režīma nopelns šajā jomā varbūt nav tas, ka īpaši tika sekmēta izglītība un kultūra, bet gan tas, ka režīms ne īpaši traucēja izglītības un kultūras attīstībai. Dažā ziņā K.Ulmaņa kultūras politika bija pat demokrātiska, jo tika domāts par kulturālo atšķirību izlīdzināšanu starp pilsētām un laukiem, starp dažādiem Latvijas reģioniem. Autoritārais latvietis tika virzīts uz plašu kultūras izpratni. Viens no režīma ideologiem Arturs Kroders rakstīja: «Kultūra ir arī auglīgi tīrumi, labi ganāmpulki, skaistas mājas, labi iekārtoti dzīvokļi, latviskas sētas, kupli dārzi, kopti, bagāti meži, atziņām bagāti cilvēki, jaunas idejas, saimnieciskās un sociālās dzīves laba organizācija.» K.Ulmanis nenoliedzami bija patriots. Vēl vairāk, Latvija bija un palika viņa dzīves un darba vienīgā jēga un saturs. Latviju Ulmanis mīlēja, loloja un kopa, kā nu prata. K.Ulmaņa režīms arī no visiem valsts pilsoņiem prasīja tēvzemes mīlestību, apzinīgu darbu tās labā, prasīja valsts cienīšanu un tās interešu respektēšanu. Esmu tālu no tā, lai ieskaitītu Ulmani klasiķos, bet tomēr cik satriecoši mūsdienīgi skan viņa vārdi: «Neprasi, ko valsts dos tev, bet vispirms domā, ko tu vari dot valstij!» Autoritāro latvieti veidoja un audzināja K.Ulmaņa diendienā varbūt pat apnicīgi paustā, bet pēc būtības pareizā atziņa: «Mēs neesam maza tauta. Ja mūsu griba, darbs un panākumi ir lieli, mēs neesam mazi.» Grozi kā gribi, bet šis pārspīlētais nacionālisms bija viens no cēloņiem, kas palīdzēja latviešu tautai apbrīnojami sīksti izturēt visas trīs sekojošās okupācijas pusgadsimta garumā. Protams, sakot «Ulmaņa laiki», tautas vēsturiskā atmiņa tur ir ielikusi daudz vairāk: te ir latviešu valoda un kultūra, kārtīgs, kvalitatīvs darbs un pieklājīgs dzīves līmenis, sava valsts un valdība. Te ir arī godīgi un patiesi, gan varbūt pārāk naivi cilvēki, sirsnīgas un vienkāršas cilvēciskās attiecības, saprātīgi organizēta un normāli funkcionējoša sabiedrība un valsts. Jāteic, kā vēsturiskā atmiņa pret Ulmani un viņa laikmetu ne vienmēr ir bijusi pietiekami objektīva, jo, salīdzinot ar laikiem, kas sekoja, Ulmaņa laiki ir šķituši gandrīz vai paradīze. Šodien mums ir vieglāk atklāt un saprast arī visus Ulmaņa un viņa režīma niķus un stiķus, aprobežotību un kļūdas, trulumu un pārrēķināšanos. Tomēr viens ir skaidrs - Ulmanis bija pārāk liela formāta politiķis un viņa diktatūras gadi - pārāk iezīmīgs laiks, lai tos noklusētu vai mazinātu to nozīmīgumu. 1940.gada jūlijā Ulmanis pravietiski teica: «Nekad un neviens no mūsu sirdīm neizraus brīvā un neatkarīgā Latvijā nodzīvotos gadus.» Laiks ir pierādījis - Ulmaņa laiku ne! Diriģents vadoņa slavinātāju korī Alfrēds Bērziņš (1899-1977). Talantīgs demagogs un runātājs, godkārīgs, izmanīgs politiķis, prata iemantot Ulmaņa uzticību. Viens no 1934.gada apvērsuma sagatavotājiem un realizētājiem. Ulmaņa diktatūras gados kļuva par priekšdziedātāju un diriģentu vadoņa slavinātāju korī. 1937.gadā kļūdams par sabiedrisko lietu ministru, vienlaikus kļuva arī par aizsargu organizācijas vadītāju ar lielu varu un ietekmi. A.Bērziņš bija viens no galvenajiem vadoņa personības kulta veidotājiem, visas milzīgās autoritārā režīma ideoloģiskās un propagandas mašīnas vadītājs. Eleganti izvairījies no padomju represijām 1940.gadā, aizbrauca uz ārzemēm. Pēc kara kā redzams sabiedrisks darbinieks un publicists darbojās trimdā ASV. «Ak, ja man Daliņa kājas būtu!» Jānis Daliņš (1904-1978). Leģendārs latviešu vieglatlēts soļotājs. Viens no nedaudzajiem pasaules klases sportistiem Latvijā. Ar savu fantastisko neatlaidību, vienkāršību un panākumiem sportā bija veselas latviešu paaudzes elks un reizē arī valsts sasniegumu simbols un iemiesotājs. Visa Latvija savulaik dziedāja Jāņa Āres populāro šlāgeri: «Ak, ja man Daliņa kājas būtu!» Daliņš Latvijā pārstāvēja tos enerģiskos, strādīgos un godīgi patriotiskos laikabiedrus, kuru labākais laiks bija trīsdesmitie gadi. Un kuri varētu teikt tāpat kā Jānis Daliņš: «Daudzās cīņās es esmu uzvarējis, bet pašu galveno - cīņu par Latviju - es tomēr zaudēju.» Pēc Otrā pasaules kara Daliņš dzīvoja trimdā Austrālijā.