Valsts deju ansambļa Daile likvidācija

Ansambļa Daile likvidācijas faktu, kā arī KM atzinumu, ka profesionālo horeogrāfu koptais latviešu skatuviskās dejas žanrs zaudējis patieso tautas dejas būtību un atspoguļo padomjlaiku ideoloģisko pasūtījumu, lūdzām vērtēt gan dejas speciālistus, gan sabiedrībā pazīstamus kultūras darbiniekus. Māra Zālīte, dzejniece VDA Daile un tam tipoloģiski līdzīgu kolektīvu pastāvēšana visās padomju republikās bija valsts ideoloģijas diktēta. Tiem vajadzēja reprezentēt un demonstrēt. Ko? Protams, nāciju uzplaukumu un «lielo laimi». Kā arī iemiesot padomju ideoloģijas galveno prasību mākslai: būt nacionālai pēc formas un internacionālai pēc satura. Šiem virsuzdevumiem zūdot, skaidrs, ka Dailes identitātei un attiecībām ar valsti (citu valsti!) bija kardināli jāmainās jau stipri agrāk. Ja vien es saprotu pareizi, nenotiek jau Dailes kā mākslinieciska kolektīva likvidācija, bet gan privilēģiju - būt pilnīgā valsts uzturā - zaudēšana. Bezkonkurences apstākļu zaudēšana, favorīta lomas zaudēšana. Valsts piedāvā atbalstu konkrētu radošu projektu īstenošanai, nevis algu sarakstu. Man tas šķiet pareizi. Nesaprotu, kāpēc tiek pretstatīta t.s. skatuviskā deja etnogrāfiskajai dejai. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Kā tautasdziesma un tās apdare vai interpretācija. Problemātika te ir plaša un maz saistīta ar konkrēta ansambļa reorganizāciju. Vajadzība diferencēt pirmo reizi iezīmējās 1988.gadā, kad rīkojām folkloras festivālu Baltica. Tur uzsvaru likām tieši uz etnogrāfisko deju un autentisko folkloru. Tas izsauca asus iebildumus no TDA puses. Laiks pierādījis, ka festivāls Baltica nav tas pats, kas Dziesmu un deju svētki. Un tas ir labi. Deju svētki ir brīnišķīga lieta. Mums ir daudz talantīgu horeogrāfu. Deja attīstās, un tās attīstības sastāvdaļa ir arī padomju posma pieredze. Nebūt ne viss ir atmetams un noliedzams. Un vai tad kāds to dara? Lita Beire, horeogrāfe, Baltijas baleta festivāla mākslinieciskā direktore Dailes likvidēšanu vērtēju negatīvi, tāpat kā Muzikālā teātra likvidāciju: esam zaudējuši divas profesionālās deju trupas. Dejotāji darbu darīja labi, viņu sniegumu augstu vērtēja arī ārzemēs. Tagad būs grūti saglabāt savu tautas kultūru dažādās formās. Kritizēšana par padomiskumu ir subjektīva: vienkārši tika meklētas jaunas mākslinieciskās izpausmes formas. Runāt un pamatot var visu, taču likvidēšanai ir tīri ekonomisks iemesls: nav naudas. Laikmetīgā, modernizētā skatuviskā deja uz tautas dejas pamata, manuprāt, nav nekas briesmīgs un sniedz daudzveidību tāpat kā mūzikā tautas dziesmu apdares un citi žanri. Lauzt šķēpus, ciktāl profesionālisms pieļaujams amatiermākslā, ir provinciāli. Ernests Spīčs, LU Etniskās kultūras centra vadītājs, deju folkloras kopas Dandari mākslinieciskais vadītājs Dailes likvidāciju vērtēju kā «normālu» mūsdienu kapitālisma izpausmi attiecībā pret kultūru. Šis process ir negatīvs. Kultūra ir saskarsme nevis ar naudas varu, bet garīgu sfēru, un kultūras procesu regulētājiem no KM līdz Dailes vadībai jāmāk atrast pašreizējā situācijā iespējas būt vitāliem, ne tikai izdzīvot. Programma Deju uzvedumi bērniem ar finansējumu Ls 10 000 gadā ļaus konkursā piedalīties ikvienam horeogrāfam, taču nevar nodrošināt māksliniecisko eksistenci. Valsts deju trupa ir vajadzīga, bet ko darīt, ja esam nabagi? Skatuvisko deju kustība sevi noveda strupceļā, jo kalpoja parādiskumam un nebija pietiekama tautas dejas pētniecība. 1992.gadā piedāvājām mainīt Deju svētku koncepciju - lai tie noturētos jaunajā ekonomiskajā situācijā un būtu interesanti. Vajadzētu, lai arī skatītāji varētu padejot, nevis tikai pasīvi vērot. Lai iekļautos arī pāri, kuri nedejo TDA. Lai būtu visas tautas, nevis koru un TDA svētki. Imants Ziedonis, dzejnieks Likvidēt var viegli visu ko. Bet vai kaut kas neies bojā? Vai spriedumam pamatā ir socioloģiski pētījumi, vai tas nav voluntārs? Vai vietā taps kaut kas kvalitatīvi jauns, labāks? Vai ir kādas garantijas? Diskusija izvērtās ap ansambļiem, bet vainīga, šķiet, bija neefektīvā lielā cepure - filharmonijas struktūra. Nezinu, vai ansambļiem bija jāinkriminē visādas vainas tāpēc, ka jūk filharmonija? Man personīgi tautas dziesma ir visinteresantākā savā oriģinālajā, ideālajā veidā, aranžējums ir tikai gaudens atdarinājums. Komponistiem ir tiesības aranžēt, kāpēc lai to nepieļautu dejā? Taču jāanalizē, vai tas notiek talantīgi un ar gaumi. Mēs protestējām pret Daugavu un dejām par lašu zvejotājiem, ārzemju latvieši - pret R.Paula tautas dziesmu apdarēm. Pie mums pilsonība spriež visādi, bet kur ir kritikas spriedums? Kritika pārāk nodarbojas ar apoloģētismu, avansējot katru jaunu netalantu. Rolands Juraševskis, Rīgas domes kultūras pārvaldes priekšnieks, TDA Dancis vadītājs Neredzu pamatojumu likvidācijai. Redzu politisku nokrāsu, nevis nopietnu kolektīva darba analīzi un lomas izvērtējumu dejas mākslas attīstībā. KM viedoklis par skatuvisko deju virza tās attīstību atpakaļgaitā, nevis uz priekšu. Pašdarbībai nav jākļūst profesionālai, taču jātiecas sasniegt izkoptas mākslinieciskas vērtības. Ārzemēs augstu vērtē to, ka esam saglabājuši kultūras vērtības, kādas zaudējuši citi. Nav akli jāseko ārzemēm, bet jāmācās no viņu kļūdām! Laiks pierādījis, ka deju mākslu vislabāk popularizē Daile - pagājušovasar festivālā Dižonā tā iekļuva laureātu skaitā. TDA, kuri piedalās festivālos, nedara to tik augstā izpildījuma līmenī. Š.g. 14.oktobrī pieņemts domes lēmums Par Rīgas kultūrpolitikas koncepcijas izstrādi, viens no punktiem ir profesionālās mākslas nozaru attīstīšana un sadarbība ar attiecīgo nozaru institūcijām. Lai saglabātu un attīstītu tautas mākslu, KP sastādot 1998.gada budžetu, plānojām iekļaut Daili pašvaldības budžetā ar Ls 35 000 lielu gada finansējumu. Tā kā Kultūras ministrija vilcinājās paust savu nostādni, šo finansējumu nevarējām budžetā iekļaut, jo dome viena nevar uzņemties finansēt Daili, mēs neesam tik bagāti un jau uzturam vairākus profesionālos kolektīvus - p/o Rīga, kamerkori Ave sol. Pašvaldības par kultūru domā vairāk, nekā KM. Eriks Tivums, baleta kritiķis Slavenā KM Viedokļa anonīmie autori vispirms parāda savu absolūto nezināšanu latviešu dejas vēsturē un aplej ar dubļiem gan tos simtus tūkstošus dejas entuziastu, kas šo daudzslāņaino (daudzviet arī strīdīgo) žanru šajā gadsimtā kopj un kopuši, gan jau aizgājušos šī darba aizsācējus - Jēkabu Stumbri (miris 1943.g.), Johannu Vinku (mirusi emigrācijā), Helēnu Tangijevu-Birznieci (mirusi 1965.g.), Mildu Lasmani (mirusi 1976.g.), Elzu Siliņu (mirusi 1989.g.) u.c., kuru dejas gluži vienkārši dzīvo tautā. Daile tika dibināta, lai sekmētu latviešu skatuviskās dejas attīstību, atzīstot šajā jomā jau sastrādātās vērtības. Tas šodien ir ļoti lēts, ērts un demagoģisks paņēmiens - visu skatuvisko deju kā žanru ierakstīt padomijas oficiālajā pasūtījumā. Tad jau viegli iet solīti tālāk un vilkt pāri treknu krustu Deju svētkiem? Kaut gan vairāk vietā būtu padomāt, kāpēc Deju svētki radās un iesakņojās tikai un vienīgi trijās Baltijas valstīs un nekur citur bijušajā PSRS. Diskutēt var un vajag ar zinošiem cilvēkiem, nevis ar demagogiem. Jānis Kurpnieks, Em.Melngaiļa TMC vadītājs Ir nepareizi akcenti. Dailei un kapelai vajadzētu būt mūsu latviešu dejas un mūzikas attīstības profesionālajai laboratorijai, tās misijai nav jābūt latviešu tautas dejas reprezentācijai pasaulē - to var veikt mūsu 300 tautas deju ansambļi. Bija nepieciešamas kardinālas izmaiņas, taču ne likvidācija. Likvidācija nav jāsaista ar ideoloģiju, paziņojot, ka Daile ir padomju produkts: visas ideoloģijas izmanto simbolus, tradīcijas u.c. Deju tāpat kā citas mākslas. Nepareizi ir baidīties no profesionālisma: virzītājspēks tautas mākslā ir profesionāļu (diriģentu, TDA vadītāju, horeogrāfu u.c.) darbs. Lietuvieši augstskolā studē tautas mūziku, bet mums Mūzikas akadēmijā likvidēja tautas mūzikas katedru! Vasarā lauku kapelu salidojumā aina jau bija bēdīga. Juris Kaprālis, baletmeistars, LMA horeogrāfijas katedras vadītājs Nežēlīgi turpinās kultūras iznīcināšana, sākot ar Jaunatnes teātri, Muzikālo teātri un beidzot ar kamerorķestri, trio un Daili. Sekas ir tālejošas: sašaurināsies dejas žanrs, profesionālā izglītība. Paradokss: komunisti 1962.gadā likvidēja Saktu par nacionālismu, mēs Daili - par padomiskumu. Te notiek cīņa starp folkloristiem un TDA, un KM diemžēl nav ņēmusi vērā dejas profesionāļu viedokli, ka Daile ir jāsaglabā. Daile ir profesionāls ansamblis, kurš cēla augstāk arī TDA varēšanas latiņu. Pārmest padomjlaika garu ir demagoģiski, jo Daile gāja līdzi laikam ar daudzveidīgām programmām: moderno baletu, uzvedumiem bērniem. Jābūt arī klasiskajam tautisko deju repertuāram - zelta fondam. Jābūt vienam profesionālam ansamblim, jārunā par kvalitātes celšanu, apmaksas palielināšanu. Skatuviskajai dejai ir jāattīstās, māksla tikai bagātinās ar daudzveidību. Jābūt atbildībai pret dejotājiem, kurus izglīto valsts - vai pieļaut viņu aiziešanu no dejas? Ija Bite-Krauliņa, baleta kritiķe Daile ir vajadzīga. Daudzās zemēs pastāv arī tādi kolektīvi, kas dejo horeogrāfu apdarinātas tautas dejas. Eiropā to sauc par folksbaletu - tautas baletu. Tādas trupas ir arī Amerikā. Pašdarbība nevar izpildīt Dailes funkciju - regulāras izrādes dažādos Latvijas novados, eksperimentālā baleta uzvedumus. Profesionālam dejotājam ir jāstrādā ik dienas, ar to viņš atšķiras no amatiera. Nevar pusgadu nedejot, bet pēc tam parādīties projektā. Ārzemēs ir cits atalgojums - par projektā nopelnīto var dzīvot vairākus gadus. Mēs gribam pārlekt kaut kam pāri, bet nabadzības dēļ tas nav iespējams. Dailes likvidēšana ir ārkārtīgi nesaimnieciska. Cilvēki nevarēs atstāt savu maizes darbu, lai dejotu projektā. Tā ir dejas žanra nīcināšana. Paredzu amatieransambļu līmeņa krišanos. Samazināsies repertuārs, jo pašdarbība nevar samaksāt par jaunu deju radīšanu. Ko ar 10 000 Ls var izdarīt? Pat ļoti pieticīgam uzvedumam vajag daudz vairāk. Nevajag jaukt folkloras ansambli ar skatuvisko deju izpildītājansambli, kurš strādā ar horeogrāfa radītu materiālu. Tad jau jānoliedz arī tautas dziesmu apdares. Varbūt jālikvidē Dziesmu un deju svētki arī? Raimonds Pauls, komponists, LR prezidenta padomnieks Es savulaik iesāku traci ar Daili, jo sapratu - nav kā nākās. Piekāpos, bet viss aizgāja vecajās sliedēs un ansamblim vērtības vairs nav. Mums ir simti laba līmeņa deju kolektīvu. Daile ir mainījusies, bet profesionālais līmenis nav visai augsts, viņi ir drusciņ labāki par pašdarbību. Dailē nevarētu atrast astoņus nakts programmām derīgus dejotājus. Ir vajadzīgs modernais balets, augsta līmeņa tautas deja. Jāsāk no sākuma. Ko darīt, ja naudas nav? Igauņi deju ansambli likvidēja pirms desmit gadiem un nepārdzīvo. Grieziens jādara. Daile tāpat nomirtu dabīgā nāvē kā muzikālais teātris. Helmī Stalte, Nacionālās kultūras padomes pārstāve, folkloras kopas Skandinieki vadītāja Neatkarīgās Latvijas atbildīgo kultūras darbinieku ziņā ir pašiem lemt, vai turpināt daudzus gadus kultivēto padomju sistēmas radīto ceļu, vai veidot mūsu latviskajai identitātei, mentalitātei, temperamentam un tradīcijām atbilstošu tautas kultūras reprezentāciju pasaulē. PSRS republiku deju ansambļu mērķis bija rādīt optimistisku republiku saimi, kas, mainot tērpus un Nīcas vainagu pret kokošņiku, var lēkt un spriņģot vienā jautrā, mundrā ritmā un saimē. To uzdevums bija PSRS un aiz tās robežām reprezentēt šādu pseido tautas mākslu. Represīvā politika nomāca īsto etnogrāfisko danci, izveidojās lēcoši rikšojošā latviešu tautas skatuves deja, kāda tā diemžēl saglabājusies vēl tagad. Pretenciozais viedoklis, ka Daile vislabāk var pasaulē reprezentēt latviešu tautas deju, bija viens no galvenajiem argumentiem ansambļa finansēšanai, turklāt Rīgas domei iesniedzot treknu tāmi. Taču mūsu tautas deju pasaulē labi reprezentē TDA. Otrs arguments - Daile ir mācībspēku kalve TDA vadītājiem, atkrīt, jo šo specialitāti māca Mūzikas akadēmijā un Kultūras skolā. Profesionālo dejotāju īstā niša varētu būt uzvedumi bērniem, kur caur pasaku tēliem var iepīt gan latvisko, gan moderno. Bet tai jābūt komercgrupai, kurai pašai jāpelna naudu. Ejot Dailes pēdās, arī TDA dejoja uzskrūvētos, deformētos ritmos, kapelas «dragāja» tautas melodijas G.Ordelovska apdarēs uz ucacā un trallalā, un visi histēriski lēca. Bet mūsu goda soli neizjūt. Baletmeistars A.Leimanis teica: «Nevar jau visi gaudulīgi vilkties!» - tik perversa mums ir rimtuma izpratne! Rodas deformēta, amerikanizēta uztvere - pamanām tikai to, kas ātri zib gar acīm, pārējais ir gaudens, nevajadzīgs. Bet tieši ritmi ir viens no mūsu identitātes pamatiem: darba, valodas, soļu raksts. Deju solis ir viens no pamatīgiem ritmiem, ar kuru skaitāmies latvieši. Aivars Leimanis, Nacionālās operas galvenais baletmeistars Pasaulē viss attīstās mijiedarbībā, no vienas formas izveidojas nākamās. Ir ļoti labi, ka pastāv etnogrāfiskā deja, kur mēs redzam savas saknes, taču kā no tautas dziesmas vēlāk izveidojusies profesionālā mūzika (līdz operai), tā arī no «pareizās» latviskās etnogrāfiskās dejas ir izveidojusies latviešu skatuves deja, kura ir interesanta gan mums, gan pasaulei. Salīdzinājumam: ko mēs dziedam dziesmu svētkos - tautas dziesmas vai to apdares? Ar ko mūsu slavenie kori uzvar starptautiskos konkursos - ar tautas dziesmām vai to apdarēm? Ruta Čaupova, Radošo savienību padomes priekšsēdētāja Ja valstij trūkst līdzekļu, bieži notiek likvidēšana. Tas ir bīstams process neatkarīgi no pamatojumiem, kuri šķietami šādu rīcību attaisno. Acīmredzot Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu, ne vienmēr izmanto visas iespējas (likumdošanā, ekonomikā), lai ļautu kultūras iestādēm dzīvot. Pagaidām likumdošana ir sasaistīta, un arī tāpēc ir netaisni administratīvi lemt kultūras vienību likteni. Patērējošas sabiedrības redzeslokā neizbēgami būs gan autentiskās, gan institucionalizētās folkloras izmantojuma formas. Tā ir nevis «padomju kultūra», bet gaumes jautājums. Vai esam pētījuši, cik piekritēju ir autentiskajām, cik stilizētajām formām? Vērtējot jaunrades procesu, demokrātiskās valstīs atturas administratīvi lemt par kvalitāti. Jārēķinās ar profesionāļu viedokli. Andris Kapusts, EMTMC Tradicionālās kultūras daļas speciālists Modernais balets Dailei padevās labi, bet man ir iebildumi pret tautisko horeogrāfiju interpretāciju - tā nebalstās uz pietiekamu etnogrāfisko materiālu izpēti, analīzi. Redzu Daili kā visu deju žanru izpildītāju, kur nedominē latviešu tautas deja. Daile nav spējīga reprezentēt etnogrāfisko deju, jo nav tam atbilstoša sagatavojuma. Turklāt reprezentācija var notikt kultūrai kopumā, nevis ar vienu ansambli. Deju apdare (stilizācija) pati par sevi ir veicināma, taču radošie jauninājumi jāliek klāt uzmanīgi, lai nedeformētu pamatu. Aktuāls ir K.Barona lietotais jēdziens «tautas cenzūra», bet to nevar attiecināt uz pāris gadiem vai gadu desmitiem.