Varenais puika Sprīdītis

Sprīdītim atšķirībā no uzpūtīgā Bonaparta nevajadzēja tūkstošiem karavīru, lai izstaigātu zemju zemes. Viņam pietika ar sprungulīti, svilpīti, paša drosmi un attapību, un visur viņu sagaidīja ar patiesu prieku. Napoleonu izraidīja ne tikai no iekarotajām zemēm, bet no paša valsts, toties Sprīdītis ar katru gadu visiem kļuvis arvien mīļāks un mīļāks. Imperators nodzīvoja nieka 52 gadus un nomira, bet Sprīdītim šogad ir simtā dzimšanas diena, viņš joprojām sveiks, vesels un mazliet bravūrīgs. Viņam tak visa pasaule vēl vaļā! Radies deviņās diennaktīs Brīnumaina jau bija Sprīdīša ierašanās šai pasaulē - viņš radās 1903.gada novembrī deviņās diennaktīs. Luga bija ātri iecerēts, žigli uzrakstīts un Rīgas Latviešu biedrības teātrī lieliski izrādīts darbs. Lugu toreiz 42 gadus vecā rakstniece Anna Brigadere sacerēja, Rīgas Latviešu teātra direktora Jēkaba Āriņa-Dubura rosināta. Ziemassvētkos bija jāparāda luga bērniem, un direktoram nebija neviena laba darba ko dramatizēt. Viņš mudinājis A.Brigaderi vienkārši iztulkot kādu svešzemju darbu, taču rakstniece šo priekšlikumu noraidījusi kā savai būtībai pilnīgi svešu. Tā vietā viņai gandrīz pēkšņi radusies ideja radīt bērniem pašu folkloras bagātu lugu par zēnu Sprīdīti un viņa dēkām mantas meklējumos. Iespējams, šim puikam ir vectētiņš, un tas ir Anša Lerha-Puškaiša Pienavā atrastais Sprīdītis. «Pats Sprīdīts nu gan bija gatavs pundurītis, krupītis, tomēr dūša tam bija kā milzim. Viņš pats teica: «Ja man, tādam mērenam vīrelim, dūšas neturēsies, kur tad aiztikšu?»,» tā Sprīdītis aprakstīts latviešu tautas pasakā. Arī Annas Brigaderes radītais ņiprais zēns ir īsts ganu puika, kurš zina tik daudz mīklu, ka ar tām aiztaisa muti asmēlītei princesei Zeltītei, un tik daudz tautasdziesmu, ka viņam nekad nav garlaicīgi. No teikām un pasakām paņemts tas gaišums, ar kādu aprakstīti Sprīdīša draugi - Vēja māte, Meža māte, Vecītis. Un lugā kūleņus met tieši tādi paši nebēdnīgi smiekli, ar kādiem folklorā smejas par tādiem briesmoņiem kā Lutausis, Sīkstulis vai Velns. Lieli un dumji! Tikai Annas Brigaderes Sprīdītim atšķirībā no pasakas īkšķīša nevajag ne princesi, ne karaļvalsti. Sprīdītis dodas pasaulē mantu rakt, bet tā vietā iegūst sava spēka apziņu: «Un kad tev (ķēniņam) stipru vīru vajag, tu zini, kur tos atrast.» Tiešām stiprs vīrs - augumā niecīgais puika atnesa A.Brigaderei slavu un literārās pasakas žanru latviešu literatūrai. Mīļi gaidīts teātrī Kopš pirmizrādes 1903.gada 5.decembrī Sprīdītis ir kļuvis par vienu no visbiežāk Latvijā iestudētajām lugām. Ganu puika mantas meklējumos ir izstaigājis visu Latviju gan pavisam vienkāršos svārciņos (bēgļu gados un abos pasaules karos), gan greznā svētku rotā. Viņš nav smādējis lauku amatierteātrus un braši uzsoļojis uz lielo teātru skatuvēm. «Kam dūša, tas atrod,» teic puika. Latvijas Nacionālais teātris jau savas darbības pirmajā sezonā mīļi uzņēma Sprīdīti uz palikšanu, laiku pa laikam atjaunodams tikai viņa ietērpu. Iestudējuma Nacionālajā teātrī režisors bija Alfreds Amtmanis-Briedītis, Sprīdīša pārdzīvojumos iedzīvojās Anta Klints, visi dejoja Beatrises Vīgneres iestudētas dejas Jāņa Kalniņa mūzikas taktīs. 1927.gadā sīkaļa bez baiļu uzkāpa uz Nacionālās operas skatuves, mūzikas autora Jāņa Mediņa takts zižļa vadīts. 1927.gada 20.janvāra Jaunākajās Ziņās kāds Olivereti vēstīja: «Sestdienas vakarā Sprīdītis parādīsies Nacionālajā operā, teātros viņš ir sens paziņa. Varens zēns, kuru pieminot, daudzas sirdis iepukstas skaļāk.» Pēc pirmizrādes avīzes jūsmoja ne tikai par brašo puiku, bet arī par J.Mediņa mūziku - smalku un jūtīgu, rūpīgi izveidotu un skaistu. «Viņš nav nekāds milzis, bet mūziķis ar dziļas kultūras apdvestu gaumi,» pēc operas Sprīdītis pirmizrādes rakstīja presē. «Vai zini, nu man atkal dūša!» teica sīkaļa un aizceļoja pie Krievijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas un Anglijas bērniem. 1928.gadā Sprīdītis viesojās Londonas Mākslas teātrī. Angļu zemē puika runājis angļu valodā un, lai svešzemju bērniem būtu vieglāk izrunāt viņa vārdu, bija kļuvis par Pīteru. Kad 1922.gadā Annai Brigaderei Tērvetē uzdāvināja bijušo skolas un mežziņu māju Sprīdīši, viņa tur nodzīvoja 11 skaistas klusa miera apdvestas vasaras. Septiņdesmito gadu sākumā mežkopja Miķeļa Kļaviņa vadībā izveidoja Tērvetes meža ainavu parku un izvietoja koktēlnieka Krišjāņa Kugras grieztās pasaku tēlu koka skulptūras, viena no kurām ir Sprīdītis. Pūš puika svilpītē, dancina dumiķi Lutausi un domā: «Nu esmu gan bagāts vīrs.»