Viktors Eglītis - cildinātais un pulgotais dekadents

Atšķirībā no daudziem savas paaudzes rakstniekiem Eglītim kultūras pamatu apgūšana, ceļš uz rakstniecību saistās ar ļoti īpatnēju vidi. Desmit gadus - no 12 līdz 22 gadu vecumam - viņš pavada garīgās pareizticīgās skolas un semināra sienās Vitebskā, bet pēc to pamešanas meklē ceļu uz māksliniecisko izglītību Penzas zīmēšanas skolā un tolaik slavenajā M.Teniševas mākslas darbnīcā Pēterburgā. Liktenis viņam deva iespēju iepazīties un satuvināties ar tādām personībām kā A.Remizovs, V.Brjusovs, Vjačeslavs Ivanovs, J.Baltrušaitis, M.Jakovļevs, Z.Lauserī (Serebrjanova) un daudziem citiem krievu modernisma veidotājiem. V. Eglītis kļūst ne vien par krievu mākslas sudraba laikmeta aculiecinieku, bet arī par šī procesa līdzdalībnieku. Krievu simbolisma idejas viņš pārnes Latvijas augsnē, kur tās gūst sajūsminātu atsaucību to jauno dzejnieku un rakstnieku vidū, kuri asi izjūt jaunu māksliniecisku meklējumu nepieciešamību, bet vēl nezina, kā to īstenot. Sapulcinot ap sevi plejādi jauno iesācēju - E.Virzu, V.Dambergu, A.Austriņu, K.Štrālu u.c., V.Eglītis ar visu savas temperamentīgās dabas sparu metās pārveidot latviešu mākslu gan saturā, gan formās. 1902.gadā laižot klajā apceri Poruks, kurā viņš demonstratīvi pieņēma jaunās rakstniecības apzīmējumu "dekadence", un 1914.gadā rakstu krājumu Ceļš uz latvju renesansi, kur apkopoja žurnālā Dzelme publicētos rakstus, Eglītis manifestēja savus tā laika uzskatus par mākslu, kura "...uzstājās pret tiesību, morāles šematu un abstrakciju diktatūru". Viņš aktīvi noliedza blaumanisko reālisma tradīciju, kuras gultnē bija radušies paša pirmie stāsti (Zilā cietumā, 1907), un aizstāvēja mākslas sakņojumu "kultūras smalkajā gaumē", rakstnieka individuālista tiesības radīt "pašam no sevis", kā "Dievs savā noslēpumainībā". Eglītis kopā ar saviem sekotājiem centās pārveidot dzejas valodu, pārorientējot to no skaidri saprotamas tēlainības uz simbolu, zīmju, brīžiem grūti atšifrējamu kodu valodu. Viņi arī gribēja uzņemties noslēpumu glabātāju, zinātāju, praviešu un vadoņu vietu. Reālais latviešu jauno modernistu devums literatūrā nebija adekvāts viņu ambīcijām. Paša Eglīša daiļradē šis laiks iezīmējās ar dzejoļu krājumu Elēģijas (1907) un stāstu grāmatu Vērtības pārvērtējot (1911), kur jaunās mākslas principi realizējās visuzskatāmāk. Elēģijās dzejoļi papildināti ar paša Eglīša simboliskiem zīmējumiem un vinjetēm. Lai kā mēs vērtētu šo darbu māksliniecisko kvalitāti, tie sašūpoja tradicionālos, iesīkstējušos latviešu reālisma pamatus, iezīmēja jaunus ceļus uz moderno XX gadsimta mākslu kopīgā virzienā gan ar Vakareiropas, gan Krievijas modernistiem. Zināmā mērā Eglītis XX gadsimta sākumā, meklējot jaunus ceļus latviešu literatūrā, gāja to pašu ceļu, ko Rainis, tikai viņa meklējumi bija mazāk talantīgi, toties skaļāki, epatējoši, sabiedrības uzmanību piesaistoši gan negatīvā, gan pozitīvā nozīmē. Neviena cita parādība latviešu literatūrā neizraisīja tik daudz skaļu, iznīcinošu nopēlumu un noliegumu, tomēr Eglīša cīņai par modernismu, par spīti visiem pārspīlējumiem un brīžiem groteskām izpausmēm, bija nenoliedzama vēsturiski pozitīva loma. Bija lauzti daudzi stereotipi, uzmanība tika pievērsta mākslas darbu struktūrai, formai, tika akcentēta simbolu, pārnesto nozīmju izmantošana, saikne starp mākslinieku un mākslas darba uztvērēju kļuva smalkāka, vairāk balstījās uz pastarpinājumiem, zemapziņas impulsiem. Katrā ziņā agrīnie latviešu modernisti ar Eglīti priekšgalā saviļņoja rāmo latviešu literatūras plūdumu, deva tai jaunus impulsus, ierāva sava laika pasaules mākslas meklējumu mutuļos. Modernisma izcīņas periods bija pats nozīmīgākais laiks Eglīša radošajā dzīvē. Reti kuram rakstniekam izdodas ietekmēt pavērsienus literatūras procesā. Turpmākā dzīvē Eglītis maz pamazām aizgāja no savas jaunības revolucionārajām idejām, caur jaunklasicismu nonāca pie reālisma un dzīves beigās nāca klajā ar lozungu "Nost ar modernismu!". Eglītis bija apbrīnojami ražīgs rakstnieks. Viņa spalvai pieder milzīgs skaits dzejoļu, poēmu, stātu, romānu, lugu, arī publicistikas un kritikas, kas dažādu objektīvu un subjektīvu apstākļu dēļ palikuši ārpus latviešu literatūras aktīvās aprites un gaida savu lasītāju. To vērtība nav viendabīga, bet rakstnieka mantojumā ir daudzi darbi ar patiesu māksliniecisku un kultūrvēsturisku nozīmi. Liela daļa no Eglīša darbiem ir nepublicēta, guļ arhīvos, bet arī publicētie veselus 60 gadus bija nodoti aizmirstībai. Rakstnieks 1945.gadā notiesāts un sagaidīja nāvi čekas cietumos. Padomju varas gados pat viņa vārda pieminējums atklātībā bija retums. Arī pēc atmodas viņa mantojums nav apgūts. Vienīgi Janīna Kursīte 1990.gadā sagatavoja nelielu dzejoļu izlasi Baltie akmeņi. Bet V.Eglīša nodošana aizmirstībai iesākās jau agrāk. Divdesmitajos gados, kad iznāca viņa dzejoļu krājums Zeme un mūžība (1924), stāstu krājums Dvēseles slāpes (1922), romāni Skolotāja Kalēja piedzīvojumi (1921) un Nenovēršamie likteņi (1926), kad Dailes teātris izrādīja viņa lugu Lauku miljonārs (arī 30.gados Nacionālajā teātrī bija skatāmas Eglīša lugas Ministru sievas un Nesaraujamās saites, kritika viņa darbus uzņēma labvēlīgi un rakstnieks ieņēma redzamu vietu literārajā dzīvē. Bet jau 20.gadu beigās iezīmējās jauns pagrieziens rakstnieka daiļradē, kas viņu noveda strupceļā un izolētībā no 30.gadu literārā procesa. Būtībā Eglītis šinī laikā kļuva par vienu no viskrasākajiem pozitīvistiem un ar sev piemītošu maksimālismu noveda šo ideju līdz absurdam. Viņa darbos, no kuriem daudzi tēloja latviešu senvēsturi, sāk dominēt sakāpināts nacionālisms, kas saistās ar Baltijas tautu pretstatīšanu citiem, īpaši vāciešiem, krieviem un ebrejiem. Viņa darbos ienāk ksenofobija un antisemītisms, kas galu galā noveda pie Hitlera un viņa ideoloģijas slavināšanas. Tiesa, viskrasākie šīs ievirzes darbi nebija publicēti, tie rokrakstā nonāca čekas izmeklētāju rokās. Eglīša dzīves nobeigums bija traģisks ne vien tāpēc, ka viņš mira mocekļa nāvē, bet arī tāpēc, ka sašķobījās viņa humanitārie kritēriji. Lai kā mēs šodien vērtētu Eglīša dzīves un darbības pēdējo cēlienu, ir pienācis laiks atšķirt arī šo aizmirsto lappusi latviešu literatūras vēsturē un atdot latviešu lasītājam viņa labākos darbus. Vera Vāvere ir Viktora Eglīša Izlases sastādītāja, komentāru un pēcvārda autore *** Viktors Eglītis. Izlase. Dzeja, stāsti, drāma. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zinātne, 2004, 359 lpp.