Jā, un tas bija Viktors Pļuts, ar kuru - krievu aktieri - asociēju savu Šapiro teātri. Otra tāda aktrise ar noslēpumu bija tieši Šapiro aktrise Anda Zaice. Lūk, un ir tik sāpīgi apzināties, ka viena šāda cilvēka vairs nav. Kaut kur tepat blakus, Latvijā, Rīgā, mūsu kultūras laukā un latviešu teātra pieredzē vairs nav šīs daudz pieredzējušās, vētrainās personības. Tāds mūsu pašu krievu teātra Uldis Pūcītis: stiprs dabas talants ir aizsaukts. Paldies Dievam, Pļutu mīlēja teātrī, un teātris viņam bija radīts. Jo pats viņš bija tāds - aktieris no Dieva žēlastības. Domāju, «kādā citā dzīvē-filmā» viņš būtu Andreja Tarkovska filmas Andrejs Rubļovs galvenā varoņa - krievu mākslinieka, īsta skomoroha, liktens lādētā un izredzētā, ideāls tēlotājs. Lai viņam labi klājas! Ir miris Viktors Pļuts, brīnišķīgs aktieris. Nāve, kuras mēdz saukt par pēkšņām, satrieca viņa tuviniekus, draugus, kolēģus, visus, kas viņu pazina un mīlēja viņā cilvēku - mākslinieku. Krievu drāmas teātra repertuāra stendā izrāžu nosaukumi: Lapsa un vīnogas, Zirgs bezsamaņā, Lai mēris abiem jūsu namiem, Pats galvenais. Un katrā no tām nozīmīgākajās lomās - Viktors Pļuts. Dienu pirms nāves viņš lieliski nospēlēja F.Sagānas Zirgā... Tā bija sevišķi izdevusies izrāde, skatītāji sauca: bravo! Kā gan tagad bez viņa? Teātrim, skatuvei tas ir nekompensējams zaudējums. Viktora Pļuta aktiera liktenis bija veiksmīgs. Laimīgs gan nenozīmē bezrūpīgs. Bijuši arī pārbaudījumu un pārdzīvojumu brīži. Viktors bija emocionāls, ar izkāpinātu reakciju uz visu notiekošo - gan teātrī, gan ārpus tā, dzīvē. Par laimīgu Viktora likteni var nosaukt tādēļ, ka viņam bija lemts brīnišķīgi nospēlēt milzumdaudz lomu, par kurām aktieri mēdz sapņot, kuras paliek ļaužu atmiņā. Sešdesmit otrajā gadā jauniņais Harkovas teātra institūta absolvents atbrauca uz Rīgu - kopā ar savu kursa biedru Ādolfu Šapiro. Uzreiz pārliecinoši ieņemot Jaunatnes teātrī vadošā aktiera statusu. Viņš bija apburošs, šis puisis ar lielajām acīm un plato smaidu. Ar neparastu humora izjūtu. Bija skaidrs - dzimis aktieris, kurš ideāli atbilst sešdesmito gadu pārmaiņu gaisotnei, mākslinieks, kurš vienlaikus izprot dzīves ironiju un jūt tās dzejiskumu. Šīs izjūtas dēļ aktierim kā uzliets bija dzejnieka Svetlova tēls izrādē Cilvēks, kurš līdzīgs pats sev. Un viņa neatkārtojamais Krokodils Čukokalā! Sen jau pieauguši tie, kas vēroja pirmizrādi, bet Pļuta tēls paliek atmiņā. Gadiem ejot, pieauguši kļuva arī aktiera tēlotie psiholoģiski sarežģītie cilvēki. Atmiņā viņa kapteinis Sņegirevs no Dostojevska Brāļa Aļošas, Voiņickis Čehova Mežainī. Tās bija lomas, kuras, kā mēdz teikt, tēlotas ar sirds asinīm. Viktors Pļuts daudz strādāja kino. Atkal Pļuts uz savu Baltkrieviju filmēties aizbraucis, - mēdza teikt teātrī. Pats viņš tikai atjokoja, ja runāja par kinokarjeru. Tomēr pašironija vairāk šķita maska, jo Viktors pret darbu attiecās ļoti nopietni, tas viņam bija pats galvenais. Pēdējo piecu gadu lomas Krievu drāmas teātrī kļuva par jaunu pagriezienu radošajā biogrāfijā. Šajā teātrī aktieris kļuva par spilgtu, nozīmīgu raksturlomu tēlotāju. Viņa mēbeļuzpircējs A.Millera Cenā, āksts V.Pisemska Patvaldniekos, profesors Frigolli N.Jevreinova Pašā galvenajā, Ēzops G.Figeiredo Lapsā un vīnogās, Monteki G.Gorina Lai mēris abiem jūsu namiem, - kāda tipu daudzveidība, stilu dažādība, atšķirīgs psiholoģiskais lomas zīmējums! Ar spēkpilno, jauneklīgo talanta uzplaiksnījumu aktieris pārsteidza. ...un bija viņam sešdesmit viens gads, šķita, pats talanta pilnbrieds, būs jaunas un daudzas lomas. Liktenis nolēma citādi.
Viktors Pļuts
Ar Viktora Pļuta izteiksmīgo, skarba liktens zīmju aplaimoto seju man jau kopš vidusskolas laikiem saistās labākās atmiņas par Ādolfa Šapiro teātri, tā krievu trupu. Tieši pateicoties tam, ka aktiera seja šķita tik neparasta, kustīga, tāda, kuru mēdz saukt par dzīvu un liktenīgu, manā atmiņā dzima aktiera noslēpuma jēdziens.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.