Latvijas mākslai vajag adekvātu telpu – līdz 2015. gada februārim jau teju 14 tūkstoši cilvēku ar savu parakstu ir apliecinājuši mūsdienu mākslas muzeja nepieciešamību. Iniciatīvas «Mākslai vajag telpu» deklarācija par muzeja nepieciešamību savu aktualitāti nav zaudējusi. Krāsainie gliemeži, kas pērn ienāca Rīgā, lai simboliski atainotu gauso lēmumu pieņemšanu par muzeja tapšanu, nu ir izzuduši. No Latvijas kultūrpolitikas kartes ir izzudis Latvijas mūsdienu mākslas muzeja projekts.
Privāta muzeja iniciatīva, par kuru uzzinājām pērn oktobrī, daudziem mākslas profesionāļiem ir patiešām priecīga ziņa – Rīgā par privātu naudu taps vēl viens muzejs, veltīts pēdējo desmitgažu mākslas faktiem, kur Latvijas jaunās paaudzes māksliniekiem būs papildu iespēja tikt pamanītiem.
Un tomēr – privāts muzejs nav un nevar būt pilnvērtīgs risinājums problēmai, ko valsts ilglaicīgi ignorējusi. Divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā nav sava mūsdienu mākslas muzeja – valsts vai pilsētas veidota muzeja, kas nav tikai «sienas darbu izkāršanai», bet:
- kvalitatīvi dokumentē visu XX gadsimta pēckara periodu Latvijas mākslā;
- rūpējas par Latvijas iekļaušanos Eiropas un pasaules mākslas procesos;
- rada piemērotu vidi mākslas procesa attīstībai;
- Latvijas mākslas profesionāļu vadībā veido konceptuāli pārdomātu mākslas darbu kolekciju.
Deklarācija par Latvijas mūsdienu mākslas muzeja nepieciešamību runā par valstiski veidotu, valstiski plānotu un attīstītu muzeju: «Latvijas valsts ir izveidota, tā pastāv un turpinās pastāvēt, kamēr būs stipra mūsu nacionālā kultūra un māksla. Saglabāt mākslas vērtības ir viens no svarīgākajiem valsts uzdevumiem nācijas identitātes un pašcieņas uzturēšanai. Mēs nevaram izturēties pret mākslu tikai kā vēstures mantojumu un arhīvu saturu. Mākslas dzīvotspējai un attīstībai ir nepieciešama jauna, valsts finansēta un aizsargāta telpa – mūsdienu mākslas centrs, kas nodarbotos ar jaunradītu mākslas vērtību atbalstīšanu, popularizēšanu un saglabāšanu.»
Ar dziļu nožēlu jākonstatē, ka Latvijas simtgadi sagaidīs jaunu cilvēku paaudze, kam būs laupīta iespēja pilnvērtīgi iepazīt spilgtu mūsu zemes mākslinieku – Borisa Bērziņa, Ausekļa Baušķenieka, Birutas Baumanes, Lidijas Auzas, Ērikas Gulbes, Leonīda Āriņa, Rūdolfa Piņņa, Georga Šēnberga, Jāņa Pauļuka, Leo Kokles, Ojāra Ābola, Jāņa Oša, Edgara Iltnera, Induļa Zariņa, Felicitas Pauļukas, Džemmas Skulmes, Viļa Ozola, Edvarda Grūbes, Bruno Vasiļevska, Maijas Tabakas, Imanta Lancmaņa, Birutas Delles, Ilzes Strekāvinas, Ilmāra Blumberga, Jura Baklāna, Vijas Maldupes, Helēnas un Ivara Heinrihsonu, Aijas Zariņas, Ģirta Muižnieka, Daces Lielās, Ievas Iltneres, Māra Ārgaļa, Ivara Poikāna, Oļega Tilberga, Ojāra Pētersona, Andra Brežes, Kristapa Ģelža un daudzu citu – darbus un pasaules redzējumu. Jāatceras, ka mūsu kultūru un valsti ir veidojuši cilvēki, personības, kuri spēja radīt, turpināt norises Latvijas mākslā, izejot tālu ārpus totalitārā režīma rāmējuma. Ir nepieņemami, ka valsts turpinās ignorēt vismaz piecas desmitgades Latvijas mākslā, – to laikā ir tapis pamats un saknes mūsdienu mākslai, kam tagad kopīgi veidosim atsevišķu muzeju. XX gadsimts Latvijas mākslā nebeidzas ar 1945. gadu, tāpēc pēckara perioda māksla ir jāiekļauj muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, neatraujot to no XX gadsimta beigām un XXI gadsimta. Turklāt Latvijas māksla ir pasaules kultūrprocesa daļa, kur šāds pārrāvums vairāku desmitgažu garumā izskatās savādi. Ja vēlamies ar savu mākslu iziet pasaulē, vispirms jāsakārto pašiem sava «māja», un tas nevar aprobežoties ar fragmentārām iniciatīvām, piemēram, Mākslinieku savienības veidoto «muzeju», – ēka 11. novembra krastmalā nedz tehniski, nedz funkcionāli nav piemērota elementārām muzeja pamatvajadzībām. Cik zināms, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atjaunotajā ēkā ir iecerēts ietvert arī šo laiku, taču tas būs iespējams visai ierobežotā platībā un prasīs samazināt pastāvīgās ekspozīcijas iespējas pirmskara un XIX gadsimta mākslas mantojumam.
Mūsdienu mākslas muzejam ir jākļūst par organisku Nacionālā mākslas muzeja daļu un jātiek iekārtotam mūsdienīga muzeja funkcijām un misijai atbilstošā namā. Ideja par Rīgas Tehniskās universitātes ēkas Kaļķu ielā 1 pārveidi muzeja vajadzībām ļautu izveidot lieliski pieejamu muzeju, integrējot to viduslaiku, pēckara laika un mūsdienu arhitektūrā. Ēka atbilst muzeja vajadzībām, tā atrodas Vecrīgas centrālajā daļā ar skatu uz Daugavu, Vecrīgas vēsturisko apbūvi un Strēlnieku laukumu; muzejs un Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka varētu veidot sabiedriski nozīmīgu ēku pilsētbūvniecisku ansambli.
Oktobrī pasaules mediji ziņoja par vienu no 2014. gada vērienīgākajiem projektiem arhitektūrā un mākslā –, piedaloties Francijas prezidentam Fransuā Olandam, tika atklāts Fondation Louis Vuitton veidotais privātais mākslas muzejs Parīzē, kas tapa 13 gadus un muzeja saimniekiem – LVMH Moët Hennessy Louis Vuitton grupai – izmaksāja vairāk nekā 150 miljonus dolāru (sākotnējā projekta tāme tika pārsniegta par vismaz 30%, vēsta The Economist). 11 000 kvadrātmetru plašais privātais muzejs, ko projektējis leģendārais Frenks Gērijs (viņa vadībā tapa Gugenheima muzejs Bilbao), pēc 50 gadiem tiks uzdāvināts Parīzei. Šis ir lielisks piemērs, kas rāda, kā privāta iniciatīva papildina valsts radītu, uzturētu un attīstītu mākslas procesu.
Taču tikai valsts var sekmēt objektīvu un pilnvērtīgu mākslas saglabāšanas un publiskošanas procesu – gan kolekciju tapšanā, gan mākslinieku un profesionāļu iesaistē, gan mākslas procesa veicināšanā, kas nedrīkst būt atkarīga no privātu investīciju piesaistes.
Mēs aicinām Latvijas Kultūras ministriju atgriezties pie sarunas par valsts veidotu mūsdienu mākslas muzeju. Kopā ar Latvijas māksliniekiem, mākslas vēsturniekiem un zinātniekiem, galeriju īpašniekiem un vadītājiem, mākslas kolekcionāriem un citiem šīs nozares profesionāļiem mēs gribam rast ilgtermiņā dzīvotspējīgas un valstiska mēroga kultūrprocesam adekvātas atbildes uz šādiem jautājumiem: kāda/kad/kur būs mūsu valsts mūsdienu mākslas telpa?
2015. gada martā
Paraksti:
Džemma Skulme, māksliniece
Jānis Zuzāns, uzņēmējs, mākslas mecenāts, fonda «Mākslai vajag telpu» valdes priekšsēdētājs
Laima Slava, mākslas kritiķe, izdevniecības «Neputns» radošā direktore
Miķelis Fišers, mākslinieks
Kaspars Zariņš, mākslinieks, LMA profesors
Katrīna Neiburga, māksliniece
Ilze Avotiņa, māksliniece
Kristīne Luīze Avotiņa, māksliniece
Daiga Rudzāte, mākslas kritiķe, «Arterritory» galvenā redaktore
Vija Zariņa, māksliniece, LMA asociētā profesore
Aigars Bikše, mākslinieks, LMA profesors
Baiba Morkāne, galerijas «Bastejs» vadītāja
Kristaps Ģelzis, mākslinieks
Zaiga Gaile, arhitekte
Ieva Kalniņa, mākslas vēsturniece, kuratore
Kristaps Zariņš, mākslinieks, LMA prorektors
Ritums Ivanovs, mākslinieks
Līga Sāne, galerijas «Pegazs» vadītāja
Diāna Barčevska, mākslas zinātniece, «Mūkusalas mākslas salona» vadītāja
Anda Treija, mākslas zinātniece, galerijas «Daugava» vadītāja
Inga Šteimane, mākslas vēsturniece, kuratore
Ilze Žeivate, galerijas «Māksla XO», vadītāja
Ilona Arne, mākslas zinātniece
Publikāciju apmaksā Nodibinājums Fonds «Mākslai vajag telpu»