Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Latvijai vajag: Segas

Tuvojoties valsts simtgadei, aizvien populārāka tapa ideja, ka katram latvietim vajag savu tautastērpu. Tas veicināja arī latvju rakstu integrāciju jau mūsdienīgākā apģērbā un dažādos priekšmetos. Savukārt 18. novembrī iedzīvotāji tika aicināti celt godā rakstainos latviešu cimdus. Kā ir ar segām?

Mediju redakcijās mēdz nonākt dažādi izdevumi, un visbiežāk to var saistīt ar loģisku izdevēju interesi, lai kāds par to uzrakstītu. Parasti tad konkrētā grāmata vai nu vientuļi stāv aizmirsta kaut kur maliņā, vai arī atrod lasītāju, kuram par to jāraksta. Ar grāmatu Latvijas segas Latvijas tūkstošgadei ir citādi. Pirmkārt, tā ir tik apjomīga, ka to grūti kaut kur aiznest un aizmirst. Otrkārt, tā tiek aktīvi lietota plašākā pulkā, un, kad gribu pirms sarunas ar vienu no autoriem – etnogrāfu Uģi Niedri – to vēlreiz pāršķirstīt, vispirms ir jāveic izmeklēšana, uz kura galda gan tā šoreiz varētu būt palikusi. Tātad, vismaz pētot Dienas kolektīvu, var secināt, ka izdevums raisa lielu interesi. Vai tas nozīmē, ka Latvijai vajag segas?

 

Paglāba no aprakšanas

Grāmatā aplūkojami aptuveni 400 dažādu latviešu austo segu rakstu, sākot no Kurzemes ķēžu, rožu un spoguļu segām līdz pat Zemgales zvaigžņu, Vidzemes šatiersegām, Latgales dreļļiem un čosnī deķiem, beidzot ar latgaļu, ķoniņu, lībiešu un suitu segām. Tātad mantojums ir gana bagāts. Grāmatas izdošanā iesaistītie ir gandarīti, ka izdevies tik dažādās tautas aušanas tradīcijas apzināt, nofotografēt, aprakstīt un izdot.

Uģis Niedre pētījis tieši Vidzemes segas. Interese par tām radusies vēl padomju laikā. Viņš strādājis Brīvdabas muzejā, kad bija jāizveido jaunsaimnieku sēta. Piemērotākā sēta tika meklēta tieši Vidzemē, jo tur šāda tipa saimniecību izveidojās visvairāk. Sanācis runāt ar daudziem gan par tā laika dzīvi, gan sadzīvi un priekšmetiem, kas bijuši mājās.

"Gandrīz katrā mājā cilvēkiem tāds lielākais greznums, ar ko viņi lepojās un rādīja, bija vai nu pašu austas, vai no vecākiem saglabājušās segas," atceras pētnieks. Vienlaikus gan to īpašniekus vienojusi arī noskaņa, ka segām būtu jāsedz arī viņa pēdējā – mūža – māja jeb zārks, tas nozīmē, ka grezno segu noraks zemē. Brīvdabas muzeja darbinieku uzdevums tad bijis pierunāt segu īpašniekus tās tomēr atdot vai pārdot muzeja krātuvei. Pēcāk muzejā tika rīkota arī Vidzemes segu izstāde. "Bieži vien no tās segas bija palikusi tikai skranda, bet raksts bija redzams un krāsas spožas," atceras Niedre. Tā pamazām izveidojusies apjausma, ka katrā mājā to savulaik bijis daudz – katram ģimenes loceklim pa vienai –, ka paši tās auduši un tāpēc tā būtu interesanta tēma, ko pētīt.

 

Publicitātes nozīme

Līdz pat trīsdesmito gadu beigām stelles bijušas teju katrā zemnieku sētā. Protams, tika austi arī tā sauktie "baltie darbi", piemēram, palagi un dvieļi, bet kurš gan lepotos ar vienkāršu baltu palagu? Tagad skaidrs, ka lepoties gan ir ar ko, jo pētnieks vēl pats ikdienā izmanto palagu, ko audusi viņa vecmāmiņa. Taču minētajā ekspedīcijā īpaši daudzinātas Piebalgas aušanas tradīcijas, par ko dzirdējuši pat tie, kas īpaši nav iedziļinājušies tautas lietišķās mākslas mantojumā. Kāpēc tā? Niedre atgādina, ka Piebalga piederēja grāfam Šeremetjevam, kurš pats uzturējies Pēterburgā un apkaimes muižās iecēlis pārvaldnieku. Tāpēc vietējie zemnieki, iespējams, varējuši dzīvot brīvāk nekā, ja muižas īpašnieks būtu vairāk klātesošs. Turklāt Piebalga arī tolaik bijusi kalnaina, ūdeņaina, mežaina, bet zeme – trūcīga. Līdz ar to bija jāmeklē alternatīvas zemkopībai. Tā nu attīstījusies aušana.

"Viņi auda tiešām kilometriem pa ziemu," atklāj Niedre. Piebalgas audēji bijuši profesionāļi, kuriem bieži visi nepieciešamie materiāli pievesti klāt un atlicis vien "sēdēt stellēs".

Popularitātes iemesls gan meklējams arī "publicitātē" – austs noteikti arī citur, taču tikai Piebalgā dzīvojuši brāļi Kaudzītes, kas to arī aprakstījuši savos darbos. Piebaldzēni vēl braukājuši pa dažādiem tirgiem, lai pārdotu savus darinājumus ne tikai vietējiem, bet arī ārpus Latvijas, piemēram, Helsinkos un Varšavā.

Niedre gan nav pētījis, ar ko unikālas latviešu segas uz pasaules fona, taču, salīdzinot Vidzemes šatierētās segas un Dienvidamerikas indiāņu, piemēram, Peru pončo, līdzība esot neapšaubāma.

 

Lietojums mūsdienās

Mūsdienu sadzīvē latviešu austās segas izmanto kā greznu deķi, ar ko lielākoties pārklāj dīvānu, novērojis Niedre. Dažās mājās arī kā greznumlieta tā piestiprināta pie sienas. Meklējot internetā, šādas segas gan visbiežāk piedāvā apbedīšanas biroji. Bet vai tās tagad tiek lietotas arī vienkārši kā segas? Etnogrāfs pats tādu lietojot – vēsākā laikā pārsedzot pa virsu ikdienas segai. Vai tā silda? "Salīdzinot ar tām, ko tagad var nopirkt, tā nav tik silta viena pati, bet silda ar savu vecāsmātes stāstu," atbild Niedre.

Kā tādu mākslas darbu pasargāt no kodēm? Lietojot un vasarā izvēdinot, pieliekot vaivariņus. Latvju segu uzplaukuma laikā tās lietotas plaši – gan lai segtos, gan, piemēram, kā zirga deķi, kas likti ratos. Var teikt, ka tur saskatāmas šodien modernās bezatkritumu dzīvesveida iezīmes, jo zirga deķi bieži austi no jau nonēsātām vilnas tekstilijām. "Sega nebeidz savu mūžu ar to, ka kāds ar to sedzas. Ja bija novalkāta, ar to sedza bišu stropus, arī sunītim būdiņā ieklāja vai izmantoja kā kājslauķi pirtī," paskaidro pētnieks.

Tautas mākslas zinātāju vidū domas gan dalās par to, kā skatīties uz vēl aizvien moderno latvju rakstu un citu tautastērpa motīvu integrēšanu mūsdienīgā apģērbā un citos dizaina priekšmetos. Niedre to atbalsta, jo šie raksti ir vēstījums no iepriekšējā laika.

 


Aristokrātiski

Apjomīgais pētījums varēja tapt, pateicoties privātai iniciatīvai. Niedre stāsta, ka uzņēmēju un mecenātu Raulu Vēliņu iedvesmojusi aušanas studiju izstāde Kuldīgā, un tā dzimusi doma par grāmatu. "Paldies Dievam, ka viņš tā nolēmis, jo grāmata faktiski ir katalogs par to, cik tālu tas viss ir aizgājis, kas ir ar to visu noticis un kas ir sastindzināts. Grāmatā ir pielikts punkts vienam lielam laikmetam, un varbūt tas ir arī turpinājums kam citam," spriež etnogrāfs.

Kas būtu nepieciešams, lai segu aušanas tradīcija turpinātos? Situācija neesot spoža – ja arī segas tiek uzaustas, ir grūti tās pārdot. Pētnieks skaidro, ka audējiem negriboties ņemties ar visu sarežģīto procedūru, ko pieprasa, piemēram, pašnodarbinātā statuss, tāpēc varbūt kāda sega tiekot pārdota Brīvdabas muzeja gadatirgū, taču plašāka darbība netiek izvērsta un tas ir vairāk pašu priekam. Niedre to sauc par aristokrātisku hobiju. Tiesa, dažādās tautas mākslas studijās šo to var atrast.

Atdot segām pienācīgu godu varētu būt grūtāk nekā ar tautastērpu un rakstainajiem cimdiem, jo kā gan tās parādīt citiem? Pats viņš ir redzējis, ka no Vidzemes šatiera segas tiek pašūti tautiskie brunči – ziemas apstākļiem ļoti laba alternatīva. "Izskatās kolosāli! Varbūt tos segu rakstus un krāsu salikumus var pārnest brunčos?" rosina pētnieks. Varētu arī domāt, par aušanas mācīšanu skolās, taču viņš uzreiz arī piebilst, ka tas, protams, būtu sarežģīti un dārgi. Tiesa, aušanas studija Piebalgā gan šo to mācot arī vietējā skolā – apmeklētāju pietiekot.

Iespējams, arī Ziemassvētku tuvums ir laiks, lai goda vietā liktu mūsu pašu austās segas. Protams, lēmums ir rūpīgi jāpārdomā, jo tās kā jau roku darbs, kam veltīts daudz laika, nav lēts prieks. Taču pārdomātie lēmumi mazina bezjēdzīgo dāvanu apjomu. Un, kas zina, varbūt kaut kur bēniņos vēl atrodama vecmāmiņas austā sega, kura tikai jāizvēdina un jāliek goda vietā?

Zīmējums: Gatis Buravcovs


Ar savas valsts simtgadi lepojamies un esam jau izdzīvojuši lielās svinības. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag arī pēc valsts lielās jubilejas turpina sarunāties ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 1569

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Vai viegli būt ierēdnim?(8)

Ir divu veidu ierēdņi. Vieniem darba stundas paiet, mehāniski un monotoni salīdzinot bilances un dokumentus – viņiem tas patīk, un arī tādus valsts pārvaldē vajag. Otri – radoši cilvēki, kuri g...

Kā bildēsi, kad rokas aizņemtas?(8)

Barikādes ir dokumentētas labāk nekā Baltijas ceļš, bet Nacionālā vēstures muzeja virtuālā galerija šo trūkumu mazina. Un šodien ģimenes vēlreiz sadodas rokās, lai bērniem rādītu, kāda izskatījās vien...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata