Daudzi skolēni, tai skaitā arī es, vēl nav izlēmuši, kas viņi gribētu kļūt nākotnē. Man ir ļoti plašas intereses, tāpēc arī profesiju "ēnošanai" gribēju izvēlēties tādu, kas sevī ietver aspektus no daudzām sfērām. Es biju Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova ēna. Gribēju iepazīt šo amatu tuvāk, jo tam ir visdažādākās puses. Tajā ir svarīga gan ekonomika, gan jurisprudence, gan spēja komunicēt ar cilvēkiem.
Šī darbadiena man personīgi sākās piecos no rīta. Nācās agri celties, lai paspētu ierasties pie Rātsnama 7:20, no kurienes mēs braucām uz televīzijas centru Zaķusalā uz raidījuma «Labrīt Latvija!» filmēšanu. Bija interesanti paskatīties uz to, kā tiek filmēts īsts raidījums, kā arī redzēt pašu ēku ar daudzajām kamerām, vadiem un ekrāniem. Kad “palaida” reklāmu, un tika izdzirdēts sen zināmais teksts par zobu pastu vai ko līdzīgu, bija grūti slēpt savu sajūsmu par to, kā tas ir, būt ekrāna otrajā pusē. Tobrīd šī sajūta man likās ne mazāk, kā maģiska. Pēc tam, kad Nils Ušakovs atbildēja uz jautājumiem, mums arī uzdeva dažus jautājumus par to, kāpēc mēs izvēlējāmies būt par mēra ēnām. Šādā veidā mēs arī tikām tiešajā ēterā.
Pēc filmēšanas mērs devās uz tikšanos, bet mēs kopā ar viņa palīdzi atgriezamies pie Rātsnama, lai apmeklētu Rīgas Pašvaldības policijas video novērošanas centru. Izrādījās, ka tur ir vēl vairāk ekrānu... Policijas kameras ir izvietotas pa visu Rīgas centru. Videonovērošanas datus uzrauga un analizē speciāli apmācīti policijas darbinieki. Pēc šī centra apmeklēšanas rodas divējāda sajūta. No vienas puses rodas drošības sajūta, jo par policistu profesionalitāti mēs varējām pārliecināties grupas vadītājai negaidīti pamanot incidentu uz ielas (vīrietis iesita sievietei) un ziņojot par to, kad mēs tajā laikā varējām vienīgi neizpratnē mirkšķināt acis, pareizā ekrāna meklējumos.
No otras puses, izejot uz ielas rodas paranojāla sajūta, it kā tevi visu laiku vēro... Lai nu kā, šī centra darbības rezultāti ir bezgala svarīgi policijas darbā, jo bieži vien video ieraksts ir vienīgais pierādījums tam, ka tieši visu noliedzošais aizdomās turamais ir tas, kurš pārkāpa likumu.
Rātsnamā mūs uzcienāja ar gardām brokastīm, uzreiz pēc kurām mums bija tikšanās ar Nilu Ušakovu viņa kabinetā. Mēs dzērām tēju un sarunājāmies. Pa galdu šajā laikā staigāja domes kaķis Kuzja, bet apkārt galdam, labākā rakursa meklējumos riņķoja fotogrāfs. Saruna ilga ap stundu, pēc kā mums bija noorganizēta ekskursija pa Rātsnamu, pa tā sēžu zālēm. Varēja pasēdēt domes priekšsēdētāja krēslā vai pastāvēt aiz tribīnes.
Pēc tam mēs apmeklējām restaurēto M. Čehova teātri. Mums bija dota iespēja labāk uzzināt par teātri no iekšpuses. Mēs redzējām mēģinājumu, bijām dažās tehniskās telpās, rekvizītu noliktavā — vienā no dīvainākajām istabām, ko man ir gadījies redzēt savā mūžā. Bijām arī aktrišu grimētavā. Aktrises izskatījās pārsteigtas par mūsu negaidīto ielaušanos. Tai pat laikā tā nebija vienkārši ekskursija. Tā bija izdevība pacelt priekškaru starpbrīdī, redzēt, ka aktiera dzīve ir liels darbs, tāpat, kā mēra dzīve.
Ap šo laiku mēs jau kavējām Afganistānas kara veterānu piemiņas ceremoniju. Kad mēs piebraucām, mērs jau bija tur un runāja ar veterāniem. Tur bija daudz cilvēku, daudz ziedu. Tur bija skumjas, tur bija atmiņas un ilga ziedu virkne, kas lēni nogūlās pie Piemiņas akmens. Politiķi un karavīri uzstājās sapulcējošos cilvēku priekšā. Savu runu pateica arī Nils Ušakovs, godājot Afganistānas karā kritušos un atbalstot veterānus.
Pēc ceremonijas mēs devāmies uz Rātsnamu, lai apmeklētu finanšu komitejas sēdi. Šoreiz tā nebija ilga, apsprieda tikai divus jautājumus. Sēdei beidzoties, mēs atkal devāmies uz Nila Ušakova kabinetu, dzērām tēju un uzdevām jautājumus gan par politiku, gan par Rīgas kultūras dzīvi, gan par mēra amata īpatnībām un nepieciešamo izglītību. Atvadoties, mērs katrai no savām «ēnām» uzdāvināja suvenīrus no Rīgas domes un paspieda katram roku.
Šī diena deva man daudz, arī varbūtību, ka kādreiz atgriezīšos Rātsnamā nevis vairāk kā ēna, bet kā cilvēks, kas tajā strādā. Man bija gan iespēja uzstāties televīzijā, gan piedalīties pilsētas dzīvē un iegūt saprašanu par to, ka mēra darbadiena nesākas 11 no rīta, kā daudzi domā. Tas ir saspringts darbs no agra rīta līdz vēlam vakaram. Jau ap divpadsmitiem likās, ka jau drīz vakars, tik ļoti šī diena bija piesātināta ar notikumiem un, sekojoši, arī ar iespaidiem. Atliek vienīgi pateikt paldies Nilam Ušakovam par doto iespēju nodzīvot šo bezgalīgi brīnišķīgo dienu, viņa palīdzei Jeļenai Paļcevai par uzmanību un rūpēm, un Junior Achievement – Young Enterprise. Latvija, kas organizē «Ēnu dienu», palīdzot jauniešiem atrast sevi un padarīt šķietami neiespējamo par reālo.