15.februāra 08.00 jau ierados Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Rīgā, Vienības gatvē – 45 . Jau ieejot pa vārtiem, redzēju, cik šī slimnīca ir daudzpusīga un tiešām, ļoti liela. Slimnīcu veido vairāki korpusi, kuros strādā labākie medicīnas speciālisti. Atrodot īsto korpusu, uz kuru man vajadzēja doties, sapratu, ka šī diena būs interesanta.
Pastāstot par šīs dienas kārtību, katram ēnotājam tika iedoti balti halāti, lai mēs iejustos katras izvēlētās profesijas speciālistu lomā. Un, protams, lai labāk mēs saprastu mūsu ēnojamo speciālistu, tika iedotas mazas vārdnīcas, kurās varēja aplūkot dažādus terminus un to nozīmi. Jo bieži vien, mediķi runā savā jeb zinātniskajā valodā, kuru varbūt mēs arī nesaprotam. Tāpēc, ja nu kāds diagnostikas termins tika pateikts, mēs to uzzinājām, atveros šīs mazās, viegli saprotamās vārdnīcas.
Es biju ēna Inesei Brāzmai, kura bija māsa acu ārstu nodaļā. Mēs uzreiz devāmies uz šo nodaļu, kas atradās citā korpusā. Jau pašā sākumā, viņa man pastāstīja visu par šo nodaļu, kas un kā notiek, kā tiek pārbaudīta redze, kā pacienti reaģē uz dažādām lietām un ārstēšanas procesu. Tika sniegta diezgan liela informācija visas dienas garumā, un tas tiešām bija interesanti. Visu dienu tika pieņemti pacienti, kuriem tika pārbaudīta redze, pārbaudīts briļļu stiprums utt.
Sapratu, ka katrs pacients ir individuāls, katram ir jāatrod sava pieeja. Un tas nav tik viegli. Bet, ja tu esi izvēlējies tādu profesiju, tad tas ir jāiemācās. Kas mani pārsteidza, tad tas bija tas, ka katrs bērns tiešām atšķirīgi reaģēja uz redzes pārbaudi. Lai arī tajā nav nekā sāpīga un satraucoša, reakcija bija dažāda. Sākot no pavisam maza zīdainīša, beidzot ar pusaudzi. Protams, katrs pacients gāja rindas kārtībā.
Mans ēnošanas laiks ilga no 09:00 līdz 15:00. Aptuveni tāds pats laika posms, kā pavadot skolā. Bet šis laiks pagāja nemanāmi ātri, tāpēc, ka tas bija interesanti un skatoties, kā māsiņa strādā ar šiem bērniem, tas bija fantastiski. Liels paldies, Inesei Brāzmai par šo dienu un iegūtajām emocijām.
Jau no 7.klases mans sapnis ir kļūt par mediķi. Un apmeklējot šo ēnu dienu, es neesmu pārdomājusi. Pat otrādāk, gribas vēl vairāk iedziļināties šajā nozarē un uzzināt vēl un vēl, un vēl. Varbūt ne gluži uz acu ārstniecības novirzienu, bet sapnis par mediķi vai tā palīgu protams ir spēkā un es nepārdomāšu.