Dīns neslēpj - ķermenī esot maz vietiņu, kuras nav bijušas traumētas, lauztas. Pagājušā gada beigās, izpildot triku un neveiksmīgi piezemējoties, nopietni savainojis aci. Tā dēļ skolā - Dīns mācās Natālijas Draudziņas vidusskolas 11. klasē - esot iekavējis mācības, uz gada beigām vidējā atzīme pazeminājusies uz 6,1, bet šajā pusgadā viņš apņēmies «dabūt vismaz septiņi». Nu jau esot kļuvis piesardzīgāks - lai tikai padižotos vienaudžu vidū, lieki neriskē. «Kad biju mazāks, nedomāju, lecu no augstām vietām. Nu bravūra un pārgalvība noplakusi. Tagad drošība pirmajā vietā, esmu kļuvis gudrāks,» nopietni saka puisis.
Vecāki atbalstot visu, ar ko puisis nodarbojas. «Es neesmu no tiem, kas klīdīs pa ielām, laiku tērējot. Mans ikdienas režīms ir skola - mājas - treniņi. Un treniņi aizņem daudz laika.» Ielu vingrošana esot iespēja iegūt atlētisku augumu, labu muskulatūru, jaunus draugus un paplašināt redzesloku. Un tad jau varot arī startēt sacensībās. «Pērn Rīgā notika Ghetto Basket, tur uzstājās arī ielu vingrotāji. Sākumā viņiem nepievērsu uzmanību, staigāju garām. Pēc tam skatos - notiek sacensības. Aizgāju apskatīties: o, interesanta štellīte! No sajūsmas, kā puiši izpilda akrobātikas trikus, vēderā pilnīgi kņudēja!» Pats Dīns tajā laikā «neko īpašu» nav darījis, dejojis, peldējis, spēlējis basketbolu, ar parkūriņu nodarbojies. Parkour nozīmē - skrienot pa ielu, šķēršļiem pārlec pāri kādā interesantā veidā.
Internetā Dīns atradis informāciju par ielu vingrošanu, aizsūtījis pieteikšanās anketu un ticis apstiprināts. Treniņi notikuši netālu no mājām, un Dīns bijis sajūsmā. Drīz vien sapazinies ar citiem ielu vingrotājiem un nu, nepilna gada laikā arī sacensībās jau izcīnījis ievērojamus panākumus - pirmās, otrās, trešās vietas dažāda mēroga sacensībās. Dīns tikai nožēlo, ka traumas dēļ nav varējis piedalīties Pasaules ielu vingrotāju čempionātā, kas pērn augustā notika Grīziņkalnā. Tas bija pirmais pasaules čempionāts, kurā piedalījās pārstāvji no 12 valstīm. «Tagad man ir pieredze, un gatavojos otrajam čempionātam.»
Kā ielu vingrošana var paplašināt redzesloku? «Sevi attīstu gan fiziski, gan garīgi. Treniņos varu izlādēties, spēju atbrīvoties no negatīvām emocijām. Es mājās neeju, lai strīdētos ar vecākiem, brāli. Esmu nolīdzsvarojis sevi, un man ir pieaudzis cienījamu paziņu loks. Tas arī attur no pīpēšanas, dzeršanas. Internetā skatos, ko ārzemēs ielu vingrotāji sasnieguši, un tā ir laba motivācija. Jā - es gribu kļūt slavens. Nokļūt uz pjedestāla,» smaida Dīns.
Pēc skolas beigšanas savu profesiju puisis cer saistīt ar sportu. «Ja es gribētu būt jurists vai biznesmenis, to būtu grūtāk savienot ar ielu vingrošanu. Tāpēc gribu pabeigt sporta koledžu. Vecāki jau saka, ka primārais ir izglītība. Tā jau ir - ja nebūs izglītības, nebūs ne normāla darba, ne normālas ģimenes vēlāk. Tāpēc svarīgi sekmīgi pabeigt vidusskolu.» Bet Dīns atzīst - viņš negribētu būt gudrītis ar kuslu ķermeni. Izveicība un spēks, viņaprāt, vīrieti raksturo ne mazāk kā prāts.