Ja skolēns nespēj uztvert, apgūt loģiskās skaitļu darbības un skolotājs viņam nepalīdz, tas ne tikai bremzē skolēna sekmes, bet vēlāk arī traucē karjeras veidošanā, jo no iespēju loka izslēdz eksaktās jomas, kas tik ļoti nepieciešamas darba tirgū, norāda J. Bleidelis. Sastopoties ar bērniem, kam ir diskalkūlija, viņš atklājis iedarbīgas metodes, ko var izmantot arī darbā ar jebkuru skolēnu jebkurā skolā. «Izglītības programma un standarts paredzēts vidusmēram, bet bērni nav vienādi - viņu intelekta līmenis un spējas ir atšķirīgas. Ar katru jāstrādā citādi,» saka pedagogs.
Diskalkūlija izpaužas kā skolēna tendence ciparus rakstīt spoguļattēlā, matemātisko darbību putrošana, grūtības izprast nulles būtību, skaitļu dalījumu šķirās un klasēs, skolēnam grūti izpildīt elementāras matemātiskās darbības - saskaitīšanu, atņemšanu, reizināšanu, dalīšanu -, iegaumēt reizrēķinu utt. Palīdzēt skolēnam var, izmantojot dažādus paņēmienus, kas saistās ar cita veida iemaņām. Matemātiskos uzdevumus stundās jācenšas pēc iespējas vizualizēt (uzzīmēt) un pietuvināt reālajai dzīvei, izvairoties no abstrakcijām, to lasīšana skaļi vai pusbalsī aktivizē klausīšanās prasmes, savukārt asociāciju veidošana palīdz iegaumēt matemātiskās likumības, piemēram, tas, ka divi mīnusi kopā veido plusu, ir tas pats, kas «mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs», bet formulas vieglāk iegaumēt atbilstošas mūzikas pavadībā. «Man matemātikā patīk vizualizēt, izmantot skaņas, kustības, piemēram, skaitļus attēlojam ķermeņa valodā, ar rokām. Sarežģītākās tēmās, piemēram, funkcijās, ņemu piemērus no dabas. Ejam laukā, ripinām bumbiņas, meklējam parabolas ūdensstrūklās utt., lai būtu vizuālās asociācijas, vairāk konkrētības. Sarežģītākais pedagoga darbā ir nolaisties līdz bērna sapratnes līmenim. Cenšos parādīt matemātikas skaistumu tās vienkāršībā,» saka J. Bleidelis.
Viņa iecienīts paņēmiens ir vienādojumu ar x un y apgūšana ar drāmas un kustību palīdzību. «Esmu ievērojis - ja skolēnam ir grūtības ar operacionālo loģiku, viņam mēdz būt ļoti laba kustību atmiņa.»
Piemēram, ņemam vienādojumu 3x+4=2x+7. Klases priekšā nāk četri skolēni, un katram tiek piešķirta kartīte ar «vārdu»: viens ir 3x, otrs - 4, trešais - 2x, ceturtais - 7. Skolēni atbilstoši vienādojumam nostājas abās pusēs «ceļam» jeb vienādības zīmei. 2x jāpāriet pāri ceļam uz kreiso pusi, bet 4 - uz labo, turklāt, to darot, jāmaina zīme. «To izspēlējam tā, ka skolēni, šķērsojot ceļu, paskatās pa labi un pa kreisi,» komentē J. Bleidelis. Sanāk 3x-2x=7-4. Tālāk x tiek personificēts kā rokās paņemtas kastītes. Ja no trim kastītēm atņem divas, paliek viena. Ja no 7 atņem 4, sanāk 3. Vienādības zīmi jeb «ceļu» pagriežam no vertikāla uz horizontālu, kas nevis šķir, bet savieno labo un kreiso pusi. Gatavs: x=3.
J. Bleidelis uzsver, ka drāmas kā metodes lietojums jāizvērtē pēc situācijas, tomēr, šādi izspēlējot, vienādojuma principu saprot arī tie skolēni, kuri iepriekš tajā taustījušies kā pa miglu. J. Bleidelis piekrīt, ka mūsdienās vajadzīgas jaunas mācīšanas metodes, un norāda, ka lielās klasēs skolotājam zūd individuālā saikne ar skolēnu un tas bieži noved situācijā - «ja netiec līdzi pārējiem, ņem privātskolotāju, bet dzīvei un darbam taču jāsagatavo visi neatkarīgi no uztveres spējām».
Raksts publicēts 26. oktobra Skolas Dienā.