Prot panākt, ka sporto pat kuslie

"Likt iezubrīt futbola, basketbola, citu spēļu noteikumus, reizi gadā vērtējuma dēļ pumpēties un 50 reizes taisīt vēderpreses ir lieki," portālā diena.lv viedokli pauž lasītāja Anna. Viņasprāt, mūsdienu skolās sporta nodarbībās tiek apbalvoti no dabas veiklie un ne tik veiklajiem vēlreiz norādīts uz trūkumiem. Arī Aleksandra mamma ir neizpratnē - viņas dēls trenējas ārpusskolas sporta nodarbībās, bet skolā sportā nevar dabūt vairāk par sešām ballēm. Izrādās, jāzina no galvas septiņu sporta spēļu noteikumi. Kurš slinkāks, sekmes gremdē, bet kuslākie, pārzinot teoriju, iegūst augstāku vērtējumu. Krista no Kuldīgas uzskata, ka vērtēšanas kritēriji esot pārāk stingri: "Ieskaites bieži rada nepatiku sportot, jo ne vienmēr visiem viss sanāk. Gribas, lai sporta stundas ir kā labs laika pavadīšanas veids, kurā svarīgāk par rezultātu ir iemācīties pārvaldīt savu ķermeni, sadarboties, spēlējot komandā."

Valsts izglītības satura centra (VISC) sporta mācību satura speciāliste Inese Bautre nenoliedz, ka problēmas esot sporta skolotājiem "ar lielu pedagoģisko stāžu", kuri bērnus turpina vērtēt strikti pēc normām. Taču valsts standartā par mācību priekšmetu vērtēšanas kritērijiem precīzi definēts: tiek vērtētas zināšanas, prasmes, attīstības dinamika un attieksme. Šie četri komponenti attiecas arī uz sportu! I. Bautre norāda - ir jāņem vērā arī attīstības dinamika un skolotājam nopietni jāanalizē, kāpēc bērns kaut ko nevar izpildīt. Arī spēles noteikumu mācīšanās no galvas nav obligāta.

"Skolotāji diemžēl izmanto to, ka iepriekšējā standartā bija jāzina noteikumi sporta veidos, sporta vēsture, bet pašreizējā standartā nav tādas prasības! Tagad visas zināšanas, izpratne par sportu vērsta uz veselību un to, lai apgūtu prasmes, kas bērnam būs vajadzīgas dzīvē," uzsver I. Bautre, piebilstot, ka konflikta situācijas jādodas risināt pie skolas vadības.

"Sporta nodarbību mērķis ir veselīga dzīvesveida, sociālprasmju un sadarbības veicināšana. Tā viņi attīrās no kaitīgiem ieradumiem, lieliem ķermeņiem un kļūst modernāki," saka Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis. Viņa skolā bērniem piedāvā dejošanu, aerobiku, volejbolu, basketbolu, florbolu, badmintonu. Tā kā skolai nav stadiona, rīko sporta dienas. Pavasarī ar tūrisma elementiem, ziemā skolēni realizē klases projektus, dodoties slidot, slēpot vai snovot. "Kādreiz uzsvars bija uz normām. Mūsdienās tikai pusi atzīmes veido fiziskās spējas un tehniskās prasmes, otru pusi - attieksme. Viss atkarīgs no skolotāja gudrības un noteikumu piemērošanas. Pie mums arī tuklītim ir visas iespējas noķert astoņnieku, ja vien simtprocentīgi apmeklē sporta stundas," stāsta direktors. Viņš uzskata, ka pamati bērna attieksmei pret sportu tiek likti ģimenē - grūtāk tiem, kam vecāki nav sportiski aktīvi.

Ārsta zīmes joprojām cieņā

Ģimnāzijai ir arī baseins, tiesa, to gan jaunieši nav iecienījuši un nereti nes ārsta zīmi - esot alerģija pret hloru. A. Priekulis bilst, ka meitenēm lielākas raizes par hloru sagādājot frizūras un meikapa saglabāšana, tomēr nenoliedz, ka tieši šajā mācību priekšmetā skolēniem būtiska arī komfortabla vide - iespēja noskaloties dušā pēc fiziskas slodzes. Sporta skolotāja Laila Jahoviča saka: pedagogi nojauš, kuri atbrīvojumi no sporta pie ģimenes ārsta ir sarunāti. "Pret ārsta zīmēm esam bezspēcīgi. Ja vecāki ļauj nest ārsta zīmi, tad paši rok bedri savam bērnam," piebilst viņas kolēģe, sporta skolotāja Ilze Meldere.

"Ārsta zīmes ir viens no legāliem veidiem, kā neapmeklēt sportu," atzīst VISC pārstāve I. Bautre. Izglītības speciālisti sākuši izmantot ārzemju pieredzi - sadarboties ar ģimenes ārstiem. "Strādājam, lai ārsti zīmēs rakstītu nevis to, ko nedrīkst darīt, bet ieteiktu vingrinājumus, kurus drīkst izpildīt, kamēr atveseļojas pēc saslimšanas." Sportā esot svarīga individuāla pieeja katram bērnam, un fiziskajām aktivitātēm jābūt atbilstošām katra bērna veselības stāvoklim. I. Bautre uzsver - regulāras zīmes, kas atbrīvo no sporta, liecina par komunikācijas trūkumu starp bērnu, vecākiem un pedagogu. "Ja būs uzticība skolotājam, vecāki būs ieinteresēti, lai bērns nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm."

Viedokļi: Lai sports nav klupšanas akmens

Anna un Pēteris Krilovi, Dagdas vidusskolas audzēknes vecāki

Jāmaina vērtēšana, jo dažkārt tie, kuriem labas fiziskās dotības, stundas var neapmeklēt un saņemt teicamas atzīmes, bet tie, kuri cītīgi apmeklē, cenšoties izspiest no sevis neiespējamās sekundes, lēcienus vai sitienus, saņem zemāku vērtējumu. Atzīmi varētu dalīt uz pusēm - 50% attieksme, apmeklētība un 50% par fiziskajām spējām. To vajadzētu iekļaut sistēmā oficiāli visā valstī.

Dita Pētersone, Smiltenes Centra vidusskolas skolniece

Daudzus gadus sports bija manas vislielākās bailes un klupšanas akmens. Traumas dēļ biju atbrīvota no sporta un ar bažām gaidīju šo mācību gadu, kad būs jāatsāk sportot. Bet mans sporta skolotājs Ivars Joksts stāstīja, cik nozīmīgs ir sports. Ka tas ir kā zīmogs uz visu dzīvi, to vienmēr varēs redzēt. Galu galā tas vajadzīgs ķermenim. Šogad sports ir viena no manām mīļākajām stundām! Jo skolotājs neuzspiež. Pati saprotu, ka jāizdara, jo pārējās meitenes arī var.

Valdis Puida, Daudzes pamatskolas direktors

Mūsdienās galvenās ir nevis normas, bet attieksme pret sportu. Modernie skolotāji, sadarbojoties ar bērnu, panāk vēl labāku rezultātu,nekā drastiski stingrie. Manā skolā sporta stundu apmeklējums ir simtprocentīgs. Bērniem patīk sportot, vismaz trešdaļa piedalās sacensībās. Un laukos jau nav daudz citu izklaides iespēju. Personisko kontaktu ceļā ar kādu norvēģi sarunāju, ka skolai uzdāvinās 40 pārus plastikāta slēpju. Visi slēpojam! Es labprāt sportu ieviestu nevis divas trīs stundas nedēļā, bet katru dienu. Jaunais izglītības ministrs gan pārmet, ka stagnējam, bet, manuprāt, būtu jāsāk ar pārdomātas sistēmas veidošanu.