Pirmkārt, tās ir attiecības, kuras nebūt nav vienkārši veidot un uzturēt, jo pat draugiem nereti sanāk pa kādam strīdam. Bērni nav vienaldzīgi, viņiem patiesi sāp, ja attiecības neveidojas tā, kā viņi ir iecerējuši, vai arī gadās konflikti. No vienas puses, tas ir dabisks attīstības process, taču liela daļa skolēnu nemāk strīdēties un salabt, jo viņiem tas netiek mācīts. Un, tāpat kā lielākā daļa uzvedības modeļu nāk no ģimenes, tā arī prasme strīdēties jāmāca vecākiem. Ko redz bērni? Vecāki dusmās sakliedz viens uz otru, citreiz strīda karstumā izlaužas kāds rupjāks vārds, un tad ir aizvainojošs klusums. Bet pēc laika viņi atkal sāk sarunāties, it kā nekas nebūtu bijis. Kad un kā vecāki ir salabuši? To bērns nemaz nav redzējis, un viņa pieredzē neveidojas prasme paskatīties uz savu rīcību no malas, būt iecietīgam pret otra uzskatiem, atrast kompromisu un lūgt piedošanu.
Otrkārt, daudziem skolēniem ir emocionālas dabas problēmas - trauksme, nomāktība, viegla aizkaitinātība, īpašs jūtīgums u. c. -, kas ietekmē arī mācību sasniegumus un attiecības ar vecākiem, skolotājiem, draugiem. Aizvien biežāk šīs emocionālās problēmas ir saistītas ar šķirtām vai rekonstruētām ģimenēm. Parādās tendence, ka pēc šķiršanās abi vecāki vienlīdz daudz vēlas piedalīties bērna audzināšanā un bērns pārmaiņus dzīvo pie viena un otra vecāka. Rodas apjukums, nestabilitātes sajūta, nepārtrauktas pārmaiņas rada bērnam jautājumu - bet kur tad ir manas mājas? Vai paši vecāki tā spētu dzīvot?
Protams, situācijas ir ļoti dažādas, un es nebūt neuzskatu, ka kopā jāpaliek tikai bērna dēļ. Bet bērnam ir jābūt gana nopietnam iemeslam, lai abi vecāki ik dienas paralēli citām aktivitātēm domātu arī par to, kā uzturēt labas pāra attiecības, lai šķiršanās nesekotu. Arī gadījumi, kad bērnu turpina audzināt viens vecāks, mēdz būt sarežģīti. Atbildības nasta, nogurums, cīņa par izdzīvošanu. Ir pašsaprotami, ka bieži vien nepietiek spēka un laika aprunāties ar bērnu. Īpaši grūti ir tiem bērniem, kuru vecāki ilgstoši dodas peļņā uz ārzemēm. Lai cik gādīgi un saprotoši ir palikušie aprūpētāji, vientulības izjūta, atbalsta trūkums un ilgas pēc vecākiem ir neizbēgamas. Un tad bērna stāstā dzirdamas skumjas, jo vecāki pamazām kļūst par svešiniekiem.
Bērni ir vecāku spoguļattēls, un tas nevar mainīties viens. Es novērtēju, ka aizvien biežāk vecāki ir gatavi sadarboties, lai labāk saprastu bērnus un palīdzētu viņiem.
*Rīgas Kultūru vidusskolas psiholoģe