Viens no Suzuki metodes pamatpostulātiem, ko gan nevar attiecināt uz mūzikas mācīšanos vien, ir - katrā bērnā ir talanta iedīgļi, ko vēlams attīstīt pēc iespējas agrāk. Kā? Suzuki ceļš krietni atšķiras no tradicionālās mūzikas mācīšanas, jo viņš savas metodes izstrādē vilcis ļoti tiešas paralēles ar valodas apguvi. Dzimtās valodas apguvē apslēpta vislabākā mācību metode pasaulē, to kodolīgi raksturo Kristīne Rāviņa, viena no četrām Suzuki skolotājām Latvijā. Mazi bērni vispirms klausās, iemācās uztvert valodu, tad runāt, un šo procesu ļoti ietekmē apkārtējā vide. Tikai tad, kad bērns ir gatavs, viņš mācās lasīt, rēķināt. Arī mūzikas izglītībā esot jāmācās runāt, lasīt, rakstīt, rēķināt, tikai runāšana te ir instrumenta spēlēšana, lasīšana - nošu raksta lasīšana, rakstīšana - nošu pierakstīšana, rēķināšana - ritmi. Ja šīs līdzības pārceļ uz tradicionālo mūzikas izglītību, redzams, ka tur bērnam uzreiz jāmācās runāt, lasīt, rakstīt, rēķināt. Bet Suzuki pieejā bērni vispirms mācās «runāt» jeb spēlēt un tikai tad lasīt notis.
Suzuki pedagoģisko pieeju no tradicionālās atšķir tas, ka tajā ir krietni lielāka vecāku loma. Suzuki tic, ka bērnu liktenis ir vecāku rokās, un tas izpaužas arī mācību procesā, izriet no Suzuki skolotājas Tamāras Gžibovskas teiktā. Ja vecāki ir iecerējuši pieteikt bērnu mūzikas skolā un ar to arī savu atbildību par atvases izglītošanos izbeigt, tad nekāds «suzuki» no tā nesanāks. Šajā pieejā mācību process sākas ar vecāku izglītību, un tas nenozīmē tikai pirmo sarunu par šo metodi un kādu nodarbību pavērošanu, bet arī ķeršanos pie instrumenta.
Savukārt bērns pie mūzikas pierod pakāpeniski. Sākumā viņš vēro, kā darbojas citi bērni un vecāki, klausās, ir arī dažādas rotaļas, kas var bērnu sagatavot instrumenta spēlei, piemēram, attīstot pirkstu tehniku. Paralēli bērna ikdienā jau sāk ienākt Suzuki repertuāra dziesmiņas - gan ar ierakstu klausīšanos, gan saskaršanos ar tām citās situācijās, piemēram, vecākiem šīs dziesmiņas dungojot mājās vai uz ielas. Kad bērns sāk spēlēt instrumentu, viņš jau spēlē iepazītas melodijas un pats ir priecīgs, ka var tās nospēlēt. Skolotāja loma ir parādīt bērnam to, ko viņš nevar zināt, - palīdzēt apgūt instrumenta specifiku. Lai arī ar spēļu palīdzību bērni jau tiek sagatavoti nošu lasīšanai, līdz «papīram» jeb īstam nošu pierakstam viņi nonāk tikai tad, kad vispirms ir attīstījuši klavierspēli.
Suzuki metode atšķiras arī ar vienotu repertuāru, ko apgūst visi šīs pieejas skolēni. Tas izkārtots septiņās grāmatās, ko K. Rāviņa un T. Gžibovska Dienai arī nodemonstrē. Suzuki repertuārs izveidots tā, lai veidotos pēctecība - katrā dziesmā kāda jauna, vēl neapgūta nianse, un ar katru nākamo dziesmu tā ir jau augstākā līmenī. Iespējamo kritiku par repertuāra vienveidību pedagoģes atspēko, sakot, ka nav liegts pievienot arī citus skaņdarbus, pat esot grūti iedomāties, ka tā varētu nebūt. Bērni mēdzot arī atnest dziesmas, kas pašiem patīk, un šis repertuārs esot plašs - no norvēģu komponista Edvarda Grīga līdz mūsdienu popdīvai Adelei. Skolotāju teiktais ļauj secināt, ka vārdos «pašiem patīk» arī slēpjas Suzuki pieejas sāls. Viss mācību process būvēts tā, lai bērns to neuztvertu kā obligātas «zobu sāpes». Šeit nav runa par «pareizi» vai «nepareizi», bet par radošumu un prieku, rezumē K. Rāviņa.