Taču arī skolas ne vienmēr spēj palīdzēt - pretēji ārzemju praksei, kur profesionālas karjeras konsultācijas skolēniem plaši pieejamas, pie mums vairumā skolu līdz šim tā bijusi «greznība», ko individuāli savam bērnam var atļauties galvenokārt turīgu vecāku atvases. Vai arī balstīta uz skolu vadības iniciatīvu un spēju pašiem piesaistīt papildu līdzekļus karjeras konsultācijām.
Tāpēc rāvies vaiga sviedros?
«Skaidri zinu tikai to, kas negribu būt - ne skolotāja, ne šoferis, jo tādi «zvēriņi» manā ģimenē jau mīt,» atzīstas 12. klases skolniece Iveta. Viņa svārstās starp trim radošām profesijām, kas saistītas ar modi, mūziku, keramiku. Turklāt šaubu okeāna dzīlēs snauž arī racionāls apsvērums - varbūt izvēlēties kādu ienesīgāku profesiju, piemēram, jurista, farmaceita? «Apzinos, no šī lēmuma būs atkarīga mana dzīve. Un man ir bail kļūdīties,» neslēpj Iveta.
Bet Jānis, Katrīnas tētis, šausmās saķēra galvu, kad uzzināja, ka viņa meita, kura jau ceturto gadu skolojas Anglijā, pēkšņi gribot studēt angļu literatūru. Jo viņai padodas esejas! «Ko ar šādu profesiju viņa darīs Latvijā? Vai tāpēc rāvos vaiga sviedros, lai par koledžu katru mācību gadu samaksātu 26-30 tūkstošus mārciņu? Gribēju, lai viņa ir pelnoša meita ar darba iespējām visā pasaulē!» Runājot par tālāko izglītošanos, Katrīnas tētis mērķē uz Oksfordu vai Kembridžu: «Vēlos, lai meita manus ieguldītos līdzekļus tērētu maksimāli efektīvi.» Taču pati Katrīna ne Oksfordu, ne Kembridžu nevēlas, jo negribot sūri, grūti mācīties tādā līmenī. Jā, viņai vislabāk padodas angļu literatūra, bet arī vēsture un ekonomika. Turklāt viņas lielais trumpis ir krievu valodas zināšanas - kamēr pārējie skolasbiedri burtiski svīst, Katrīna šajā mācību priekšmetā atpūšas. «Tā arī pateicu meitai: vai nu tu izvēlēsies atbilstošu augstskolu, vai arī es to izvēlēšos tavā vietā un tev tur būs jāmācās,» strikti teic tēvs.
Savukārt Diāna dēla izvēli neietekmēs. «Alberts grib būt vai nu lidmašīnas pilots, vai ģeogrāfs. Puika apzinās, ka aviāciju nepavilks, tāpēc domā papildināt ceļotāju cilti,» ironizē Diāna. Viņai rūgtas atmiņas, kā savulaik pašas māte ietekmējusi profesijas izvēli. Diāna gribējusi būt veterinārārste, taču māte iebildusi - neesot prestiži, lai mācās par juristi. Izmācījās. Un 35 gadu vecumā nolēma nemocīties - iestājās Lauksaimniecības akadēmijā. Taču izturēja tikai gadu. «Par vēlu. Vardītes preparēt nespēju, to vieglāk pārvarēt jaunībā. Tāpēc sava dēla izvēlei ceļā nestāšos, lai pats uztausta sirdij tīkamāko, spējām atbilstošāko.»
Situācija valstī dramatiska
Mītus par profesijas izvēli kultivējot vecāki, jo «viņi taču zina, kas viņu bērnam ir vislabākais!». Pie šādas atziņas, strādājot skolu sistēmā dažādos līmeņos, sākot no ierindas skolotājas, beidzot ar skolas direktori, nonākusi Inta Lemešonoka, Jauniešu un vecāku karjeras informācijas un konsultēšanas centra valdes locekle, karjeras konsultante. Viņasprāt, situācija valstī ir dramatiska, jo pavasarī vidēji no 25 aptaujātajiem dažādu skolu 12. klases skolēniem tikai viens līdz pieci skaidri zina savu turpmāko izglītības vai darba ceļu. «Savukārt izglītības vidē mītus par vispārējo izglītību kultivē apzināti, jo nav izdevīgi orientēt skolēnu uz profesionālo izglītību pēc 9. klases tāpēc, ka «nauda seko skolēnam». Vidusskolas cīnās par skolēnu skaitu,» norāda I. Lemešonoka.
Viņa novērojusi, ka ierindas skolotājiem karjeras stundu vadīšanai (audzināšanas programma paredz vismaz sešas klases stundas karjeras atbalsta jautājumiem) nav nepieciešamā profesionālā atbalsta, arī klases audzinātājiem bieži vien neesot metodoloģiskā pamata, lai īstenotu karjeras izglītību savās stundās.
Cita pieredze ir Rugāju skolai, kur jau pērn rudenī, piesaistot līdzekļus caur pašvaldības projektiem, tika organizētas karjeras konsultācijas skolēniem, skolotājiem un vecākiem - gan klasēs, gan individuāli. «Skolēni bija sajūsmā! Viena meitene tā arī teica: nu esmu kļuvusi cerīgāka...» stāsta Rugāju novada vidusskolas direktore Inese Feldmane. Viņa atzīst, ka mūsdienās skolēniem ir ļoti grūti izdarīt pareizo izvēli, bērni nespēj apzināt savas iespējas. Bijis pat tā, ka augstskolas budžeta grupā tikušais pēc pusgada izņem dokumentus, jo esot kļūdījies... «Mūsu skolā bērnu maz, un turam rūpi par katru. Tāpēc jau nākamgad meklēsim iespējas pieaicināt karjeras konsultantu, kaut uz pusslodzi,» nepieciešamību pēc karjeras speciālista skolā apliecina I. Feldmane.
Vēlas labākos starp labākajiem
Karjeras izvēlē vidusskolēniem esot daudz klupšanas akmeņu. Ar vienu no tiem netiek galā ne skolēni, ne viņu vecāki - skolēna iedomātā vēlme «es gribu» (būt par zvaigzni, labi apmaksātu amatpersonu, iestādes vadītāju, juristu, uzņēmēju utt.), profesionāli neiedziļinoties tajā, vai «es to varu». «Tas mēdz radīt dziļu vilšanos, saskaroties ar realitāti, un jau pēc augstskolas beigšanas vai iegūtā kārotā darba noved pat pie nepieciešamības pārprofilēties,» komentē I. Lemešonoka. Otrs - skolēni un viņu vecāki sāk karjeras izvēli no otra gala, pētot informācijas gūzmu par visām iespējamajām skolām, «kur ko var apgūt». Bieži vien informācijas ir par daudz, un tas izvēli padara vēl grūtāku. «Pareizi būtu sākt no otra gala: ar profesionālas karjeras konsultēšanas palīdzību vai, pašam saprotot, atrast to profesionālo jomu, kas ir piemērotākā konkrētai personībai. Tad, samazinot aplūkojamās informācijas apjomu vairākus desmitus reižu, izvēlēties turpmāko izglītības iestādi vai darbavietu,» iesaka I. Lemešonoka.
Speciāliste saskārusies arī ar skolotāju un vecāku izveidotu stereotipu, ka skolēnam jābūt vienlīdz labam daudzās jomās. «Vidējā atzīme parasti asociējas ar vārdu «viduvējs», bet mūsdienu darba tirgū darba devēji vairs negrib viduvējus darbiniekus - viņi vēlas labākos savā jomā. Tādēļ ir vērts trenēt savas stiprās puses, nevis pievērsties vidējās atzīmes audzēšanai. Diemžēl ir izglītības iestādes, kas grēko, uzņemot audzēkņus pēc vidējās atzīmes rādītājiem. Tas ir pretēji pasaulē atzītām karjeras attīstības teorijām - proti, cilvēkam jābūt izcilam sev piemērotā jomā un tajos mācību priekšmetos, kas viņam padodas,» uzskata karjeras konsultante.
VIEDOKĻI
Krišjānis Rēdlihs, hokejists
Apbrīnoju tos, kuri jau skolas solā skaidri zina, kas viņi būs. Man skolas laikā alternatīva hokejam bija pilnīgi tumša bilde. Pēc vidusskolas iestājos gan psihologos, gan sociologos, taču nezināju, ko īsti darīšu, ja nebūšu hokejā. Laimīgas sakritības dēļ sapnis par hokeju piepildījās. Taču tiešām varu tikai apbrīnot tos, kas zina, kādu profesiju izvēlēsies, un pārliecinoši iet uz savu mērķi.
Iveta Feldmane, TV producente
Jau 8. klases beigās zināju, ka gribu savu dzīvi saistīt ar kādu no mākslām. Skolā biju radošs cilvēks ar līdera iezīmēm, iestājos Mūzikas akadēmijā. Bet juku laikos palikt mākslā bija ekskluzīvs un pārdrošs solis, vajadzēja naudu, un mainīju profesiju. Tikai pagāja desmit gadi, un atkal atgriezos radošajā sfērā. Cilvēks jau nekad no sevis tālu neaiziet. Jā, stereotipi strādā, spiediens par profesijas izvēli nav reta parādība arī ģimenēs, bet skolēnam vajag ticēt savam pirmajam impulsam. Man prieks, ka mūsdienās skolās izkopj skolēnu ticību sev, un tas ir apsveicami!