Diemžēl politiķi bieži pieņem nepārdomātus, sasteigtus lēmumus, nedomājot par sekām; arī šajā gadījumā iecere par centralizēto eksāmenu fizikā/ķīmijā ir kārtējais ielāps izglītības jau tā raibajā deķī. Skolotāju viedokļi par pārbaudes formām un darba metodēm ir atšķirīgi, taču skolotāji vēlētos redzēt stratēģiski ilglaicīgu, pārdomātu, izdiskutētu un Latvijai piemērotu rīcības plānu, kura tapšanu varētu ietekmēt izglītības jomas profesionāļi. Ir taču redzams, ka obligātais eksāmens matemātikā nav paaugstinājis skolēnu zināšanas un prasmes, tas nav atrisinājis studentu skaita problēmu RTU, ne arī veicinājis interesi un uzlabojis skolēnu sasniegumus. Ja vēlamies izvērtēt skolēnu sasniegumus dabaszinībās, nav saprotams, kāpēc ir pazudusi pēctecība, - dabaszinības ir izskaustas no 3. klases pārbaudes darbiem, 6. klasē valsts pārbaudes darbs klusi pārtop par diagnosticējošo, bet 9. klasē vispār vairs nav pilnīgi nekā, tikai vairāki valodu, vēstures eksāmeni, kurus viena matemātika vairs nevar līdzsvarot. Savukārt, ja augstskolas vēlas augstāku zināšanu līmeni, nav prāta darbs uzņemt ar E līmeņa zināšanām (patiesībā - to neesamību) vai piedāvāt fizikas un matemātikas eksāmenu aizstāt ar valodām - izvēle taču pašu rokās!
Acīmredzami lēmums ir pārsteidzīgs un nepārdomāts, taču skolotāji var būt pateicīgi, ka šādi ir notikusi dabaszinību priekšmetu aktualizēšana. Ir cerība, ka, analizējot situāciju, lielāka uzmanība tiks pievērsta mācību stundu kvalitātes uzlabošanas iespējām, skolotāju profesionalitātes paaugstināšanas pasākumiem, skolu materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai, mācību priekšmetu standartu un programmu kvalitatīvai optimizācijai atbilstoši XXI gs. prasībām un iespējām. Pati uzskatu, ka zināšanu pārbaude jāveic krietni agrāk - jau pamatskolā, kad visi skolēni apgūst gan fiziku, gan ķīmiju. Tad vēl ir iespējams novērst konstatētos trūkumus (te eksāmenam varētu būt krietni lielāka jēga). Diskutējams ir jautājums - vai ir produktīvi ieguldīt ievērojamus resursus humanitāri orientētu skolēnu piespiešanā kārtot eksāmenu (fiziku un ķīmiju kā mācību priekšmetus viņi taču neapgūst! Vai kāds no viņiem izvēlēsies studēt inženierzinātnes?). Daudz efektīvāka un produktīvāka varētu būt eksakti ieinteresēto skolēnu pārdomāta un mērķtiecīga motivācija un viņu zināšanu un prasmju padziļināšana, kā arī uzlabošana atbilstoši Latvijas vēlmēm un situācijai. Vai ir apzinātas un pētītas jauniešu intereses?
Tomēr ir cerība, ka, sadarbojoties un diskutējot par šo jautājumu, varētu rasties saprātīgi un cerīgi risinājumi.
*Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas (LFSA) prezidente