Šeit izdevās pabarot arī sportiskās ambīcijas?
Jāatzīst, ka ne vienmēr. Ja runājam par finansiālo un organizatorisko pusi, mani tas apmierināja, bet varbūt pietrūka basketbola atmosfēras. Mums ar VEF bija spēles ar daudz skatītājiem, taču pietrūka konstanti pilnu tribīņu – uz katru spēli. Pie tā biju ļoti pieradis. Ne tikai Itālijā, bet arī Vācijā un Beļģijā. Tur tas viss notiek pavisam citādi. Tāpēc arī šobrīd man, esot jau basketbola līgu direktora amatā, viens no personīgi lielākajiem mērķiem ir panākt, lai nāktu vairāk skatītāju. Ikdienā, ne tikai dažas reizes gadā uz izlases spēlēm. Uzskatu, ka klubiem Latvijā par to vajadzētu domāt daudz vairāk.
Pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies, bet man ļoti interesanta šķita tava pāreja no VEF Rīga uz BK Ventspils, lai gan vēl sezonu pirms tās man ļoti aizrautīgi stāstīji par palikšanu Rīgā un to, ka savu nākotni saisti tikai ar šo klubu. Kā veidojās pāreja pie tiešā konkurenta?
Labi atceros, ka mani tajā brīdī nosauca par sporta prostitūtu. Tas ir forši, jo parāda, ka kādam rūp. Par iemesliem... No VEF aizgāju tāpēc, ka tā sezona man bija ārkārtīgi neveiksmīga. VEF jaunu līgumu nepiedāvāja, tobrīd nebija arī ļoti laba piedāvājuma no citurienes. Jāsaka, īsti negribējās arī braukt projām. Tāpēc devos uz Ventspili. Tur nospēlēju trīs sezonas, pēc kurām atgriezos Vefā, jo zināju, ka karjeru gribu beigt tur.
Ja saki, ka kādam tas rūp, tātad niknā sāncensība starp abiem šiem klubiem vai drīzāk – pilsētām – nav tikai žurnālistu izdomāta?
Man tā bija Valda Valtera izdomāta. Viņa vadībā spēlējām Brocēni/LMT un Skonto sastāvā pret Ventspili, niknums pret viņiem mums bija ielikts diezgan liels. Augām Ventspils kluba ēnā, jo tobrīd viņi bija spēcīgāki, ar lielāku budžetu un vienmēr mūs vinnēja. Bet mēs nevienu centimetru viņiem neatdevām. Mākslīgais, negribu teikt naids, drīzāk sportiskais niknums bija ļoti liels.
Tas neradīja iekšēju pretestību pāriet pie konkurentiem? Kā uztvēri, ka tiki nosaukts par sporta prostitūtu?
Pašam mazliet tā arī likās (iesmejas), bet es pasmaidīju par to. Janičenoks no Vefa pārgāja uz Ventspili, bet ko tad teikt par gadījumiem, kad spēlētājs pāriet no Panathinaikos uz Olympiacos vai no Barcelona un Madrides Real (niknākie konkurenti Grieķijā un Spānijā – aut.)? Tādas pārejas taču ir notikušas. Labi, ne bieži, bet ir bijušas. Es jau arī nebiju pirmais, kurš veica šādu pāreju, bet ļoti spilgti atceros, ka to tā uzsvēra.
Jau, esot LBL direktora amatā, saskāries ar atsevišķām šīs sāncensības izpausmēm – ventspilnieka Kristapa Ķilpa it kā nejauši Rīgas līdzjutējiem parādītu vidējo pirkstu, Kristera Zorika izteicienu par aitām un cirpējiem. Šādas epizodes izskaistina basketbolu vai tomēr ir traucēklis?
Idejiski šādi izgājieni it kā ir slikti, taču, no otras puses, man kā līgas direktoram to izraisītā ažiotāža drīzāk šķiet pozitīva. Protams, ventspilniekam nav forši, ja tevi nosauc par aitu, bet, ja skatāmies globāli... (Noplāta rokas.)
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!