Ar kādām sajūtām tu gaidi jaunā Eiropas kausu formāta ieviešanu?
Kopumā ir laba priekšnojauta. Domāju, ka būs interesanti, kaut kas jauns. Savulaik, kad 1992. gadā ievērojami mainījās formāts, netrūka uztraukuma un pat kritikas, taču tas 30 gadus sevi attaisnoja. Attīstība taču tā arī veidojas, nepārtraukti meklējot iespējas kaut ko vēl uzlabot. Domāju, šis ir interesants solis pareizā virzienā.
Ja jau iepriekšējais formāts bija izdevies, kādēļ to vajadzēja mainīt?
Jāsaprot, ka futbols un vide ap šo sporta veidu pirms vairāk nekā 30 gadiem tomēr ievērojami atšķīrās. Skaidrs, ka mūsdienās daudz ko nosaka komercija, jo visi domā, kā palielināt peļņu, kā nodrošināt pēc iespējas vairāk augsta līmeņa spēļu. Acīmredzot jau ilgākus gadus zudis balanss starp lielo un mazo klubu vajadzībām. Lielo valstu spēcīgākajām komandām ir lielāka interese spēlēt pret sava līmeņa pretiniekiem, taču svarīgi arī nosacīti mazākiem klubiem no mazākām valstīm dot iespēju tikt pie šiem "lielajiem" un attīstīt futbolu pie sevis.
Formāta izmaiņas veicināja lielo grandu mēģinājums aizbēgt no UEFA sistēmas un izveidot savu Superlīgu?
Tam noteikti bija liela nozīme, lai UEFA domātu par šādu jaunu formātu. Ja jau visi būtu apmierināti, nekas netiktu mainīts. Balanss ticis meklēts jau daudzus gadus. Iespējams, nezināsiet, bet 2019. gadā pirmais UEFA piedāvātais formāts bija pat ļoti līdzīgs Superlīgas idejai. Toreiz mēs, Eiropas līgas asociācijas pārstāvji, ļoti aktīvi runājām un cīnījāmies pret to, jo pēc tāda formāta veidotos praktiski slēgts lielo klubu turnīrs, kuros šīm vēsturiskajām komandām būtu gandrīz vai garantēta dalība, bet pārējiem tiktu piedāvātas ļoti ierobežotas iespējas tajā iesaistīties. Pēc tam veidojās šobrīd ieviestais formāts. Tas ir kā zelta vidusceļš, lai gan apmierinātu lielo klubu intereses, gan saglabātu sportisko principu un iespējas spēcīgākajā konkurencē tikt arī mazāku valstu klubiem.
Tomēr tā saucamie lielie klubi vēl turpināja domāt un virzīt šo Superlīgas ideju?
Jā, taču bija divi būtiski šķēršļi. Pirmkārt, viņi tik vienkārši nevarēja organizēt paralēlu turnīru bez atbilstoša likumiskā regulējuma. Otrkārt, kas vēl svarīgāk, viņu pašu līdzjutēji skaļi iestājās pret ideju aiziet no pašreizējās turnīru sistēmas un nacionālajiem čempionātiem, kur, bez šaubām, ir milzīgas un spēcīgas tradīcijas. Ideja vēl nav apsīkusi. Madrides Real un Barcelona vienības joprojām to cenšas virzīt. Katrs meklē iespējas, kā nopelnīt vēl vairāk. Ne tikai klubi. Arī FIFA, kas bez pārrunāšanas ar spēlētāju un komandu pārstāvjiem cenšas panākt Klubu Pasaules kausa paplašināšanu. Pieprasīja paredzēt esošajā sacensību kalendārā veselu mēnesi tā izspēlei. Tas vēl vairāk palielinātu jau tā milzīgās slodzes, tāpēc Eiropas līgu asociācija un Spēlētāju asociācija iestājās pret šo ideju. Redzēsim, kā tas atrisināsies.
Atgriežoties pie Eiropas kausu turnīru jaunā formāta – kādi ir tā ieguvumi?
Viens no galvenajiem ir tas, ka komandām būs plašāka spektra pretinieki. Iepriekš grupā bija trīs noteikti pretinieki, ar kuriem jāspēlē mājās un izbraukumā, taču šobrīd būs astoņi (Konferences līgā – seši) dažādi pretinieki un tiks aizvadīts vairāk spēļu tieši pret sava līmeņa vienībām. Lielajām komandām būs vairāk spēļu savā starpā, bet mazajām būs vairāk spēļu ar lielākām izredzēm izcīnīt punktus un beigās cīnīties arī par vietu izslēgšanas turnīrā. Kā piemēru varu minēt iepriekšējo reizi, kad Latvijas klubs bija Konferences līgas pamatturnīrā. RFS nokļuva spēcīgā grupā ar Itālijas Fiorentina, Turcijas Bašakšehir un Skotijas Hearts, kur visās spēlēs favorīti bija pretinieki. Jaunajā formātā vajadzētu būt vismaz trim spēlēm, kur izredzes izcīnīt punktus būs daudz lielākas. Protams, pašiem tās vēl nepieciešams izmantot. Ir arī savi mīnusi, jo iepriekš, nospēlējot ar katru pretinieku mājās un izbraukumā, droši vien bija iespēja iegūt objektīvāku kopējo spēku samēru. Lai gan jaunākās tendences tāpat rāda, ka mājas un izbraukuma faktors šāda līmeņa sacensībās turpina samazināties. Kopumā, manuprāt, būs interesantāk. Būs vairāk komandu pamatturnīrā, vairāk spēļu...
Arī vairāk naudas!
Nu, protams, viss jau šādās sacensībās grozās ap naudu. Piemēram, pagājušajā sezonā UEFA starptautiskajos klubu turnīros nopelnīja ap 3,5 miljardiem eiro, bet šogad ir plānoti jau ap 4,5 līdz 4,8 miljardu eiro ienākumi. Piekritīsiet, ka būtiska atšķirība. No tā iegūs arī klubi, jo palielināsies solidaritātes maksājumi, palielināsies ienākumi arī no dalības kvalifikācijā.
Vai Latvijas klubu iespējas sasniegt pamatturnīru palielināsies?
Var teikt, ka tās ir kļuvušas mazliet lielākas. Kaut vai tāpēc, ka nedaudz ir palielinājies kopējais dalībnieku skaits – katrā no trīs Eiropas kausu turnīriem piedalīsies pa 36 komandām. Tomēr svarīgākais faktors joprojām ir reitings, ko klubi veido ar saviem Eirokausu rezultātiem katrā sezonā. Šobrīd mums ir viena kvota Čempionu līgas kvalifikācijā, caur kuru ir ļoti laba iespēja sasniegt pamatturnīru, kā arī trīs kvotas Konferences līgā, kur visas četras kvalifikācijas kārtas pārvarēt ir ļoti grūti. Šobrīd tiecamies uz 33. vietu reitingā, lai Latvijas kausa ieguvējs varētu sākt pakāpienu augstāk un piedalīties Eiropas līgas kvalifikācijā. Tas vēl vairāk uzlabotu iespējas vismaz vienam, varbūt pat diviem klubiem katru gadu sasniegt pamatturnīru.
Ko mūsu klubu pārstāvji saka par iespēju, ka var nākties spēlēt ne tikai decembrī, bet arī janvārī?
Viņi pagaidām par to nedomā un koncentrējas katrai nākamajai kārtai kvalifikācijā, taču šo jautājumu, tiekoties ar kolēģiem no citām līgām, jau pagājušajā gadā aktualizēju. Mums ir divpadsmit līgu, kurās čempionāts notiek vasarā, bet ziemā ir starpsezona. Viena no versijām bija šo valstu komandām, kuras iekļuvušas pamatturnīrā, sarīkot kopēju turnīru, piemēram, Kiprā vai Turcijā. Jau iepriekšējā formātā pēdējās grupu turnīra spēles novembrī bija pēc nacionālo čempionātu noslēguma, taču tagad paredzēts spēlēt pat decembrī un janvārī. Tur ir jautājums ne tikai par normālu spēļu ritmu šajā laikā, bet arī par to, kur šīs spēles aizvadīt. Visticamāk, tiekot pamatturnīrā, pēdējās mājas spēles nāktos aizvadīt sintētiskā laukuma stadionos Helsinkos vai varbūt Polijā. Pagaidām es pat nezinu, kā varētu citādi risināt šo problēmu. Lai gan tā būtu patīkama problēma, tomēr gribētos labāku risinājumu. Protams, varam atgriezties arī pie tā, ka valstiskā līmenī ir jāstrādā pie futbola infrastruktūras sakārtošanas.