Jumtu cilvēks
Sporta kāpšanā ir trīs disciplīnas – ātrumkāpšana jeb dažu sekunžu sprints uz augšu, boulderings, kur jāveic vairākas samērā īsas, bet sarežģītas trases, un grūtā kāpšana, ko garā maršruta dēļ varētu salīdzināt ar maratonu. Tokijas olimpiskajās spēlēs kāpēji sacentīsies daudzcīņā, apvienojot visas trīs iepriekš minētās disciplīnas. Uzlecošās saules zemē kāpējus no Latvijas, ja vien nenotiks brīnums, diez vai redzēsim. Šobrīd vīriem sadalītas 14 no 20 olimpiskajām ceļazīmēm – nākamās piecas izcīnīs kontinentu čempionātos, tās iegūs labākie sportisti no tiem, kuri vēl nav kvalificējušies, bet pēdējo ceļazīmi kā ielūgumu piešķirs speciāla komisija.
Pēc četriem gadiem Parīzē ātrumkāpšana varētu notikt atsevišķi, bet boulderings un grūtā kāpšana tiktu apvienotas vienās sacensības. Pagaidām gan 2024. gada olimpiskajās spēlēs šis sporta veids oficiāli nav iekļauts – 2019. gada 25. jūnijā Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) sporta kāpšanu kopā ar ielu dejām, sērfingu un skeitbordu vienbalsīgi iekļāva provizoriskajā programmā, bet gala vārds tiks pieņemts šā gada decembrī. Tomēr jānotiek brīnumam, lai SOK lemtu pretējo un neiekļautu jau izvirzītos sporta veidus. SOK ieinteresētību noteikti veicina arī Francijas sportistu sasniegumi pasaules čempionātos – 42 medaļas ir vēsturiski otrs augstākais rādītājs, kas atpaliek vienīgi no Krievijas 52 godalgām.
Latvijā viens no sporta kāpšanas kustības aizsācējiem bija Ēriks Ruģēns, par kuru 2003. gadā režisors Jānis Vingris uzņēma filmu Jumtu cilvēks. Diemžēl 2010. gadā pēc cīņas ar smagu slimību 43 gadu vecumā viņš nomira. Pēc tam iesākto pārņēma Ērika dēls Rolands Ruģēns. Pagaidām pieaugušo konkurencē no Latvijas vislabāk startējis tieši Rolands, kurš 2016. gadā Pasaules kausa posmos izcīnīja ceturto un sesto vietu, bet Pasaules kausa kopvērtējumā togad bija divpadsmitais. Nākamajos divos gados viņš izkrita no sacensību aprites traumu dēļ. Pagājušogad Eiropas čempionātā boulderingā Rolands Ruģēns ieņēma 17. vietu, bet šogad cer atgriezties vismaz iepriekšējā līmenī. Savukārt Rolanda 16 gadu vecais brālēns Edvards Gruzītis 2018. gadā kļuva par Eiropas čempionu boulderingā jauniešu B grupā, pārspējot pat par vienu gadu vecākus konkurentus. Savukārt pagājušogad pasaules čempionātā boulderingā šajā pašā vecuma grupā ieņēma trešo vietu, piekāpjoties vien Taizemes un Japānas kāpējiem. Gan Rolands, gan Edvards specializējas boulderingā, ko veicina šīs disciplīnas infrastruktūras pieejamība Latvijā.
Tomēr tuvākajā nākotnē Rīgā varētu būt arī grūtās un ātrumkāpšanas sienas, kas radītu labākus treniņapstākļus Latvijas sportistiem, lai viņi varētu turpināt progresēt un tiekties pretī visaugstākajām virsotnēm. Ātrumkāpšanā veiklākie sportisti distanci spēj veikt mazāk nekā sešās sekundēs. Viņi praktiski skrien pret vertikālu sienu, kas no malas izskatās ļoti iespaidīgi. Visā pasaulē sportisti ātrumkāpšanas disciplīnā veic pilnīgi identisku maršrutu, bet pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm varētu tikt izveidota jauna trase jeb etalons. Līdzīgi kā 100 metru sprintā, ātrumkāpšanā ļoti svarīga ir eksplozivitāte, tomēr Latvijai lielākie panākumi ir boulderingā, kur kāpēji neizmanto virves vai jostas. Sienas augstums šeit parasti sniedzas līdz pieciem metriem, bet drošību kritiena gadījumā nodrošina matrači, tomēr ne vienmēr var izsprukt no traumām. Savukārt grūtajā kāpšanā, kur sienas ir vismaz 15 metrus augstas, sportisti tiek drošināti. Maršrutā atrodas atsaites ar karabīnēm, pie kurām kāpēji izvelk cauri drošināšanas virvi.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!