Pagaidām paliks mājās
Federācija 20. janvārī Stojanoviču par atlaišanu informēja ar īsziņas starpniecību. Turpinājumā komunikācija kļuva plašāka un beigu beigās puses atrada kompromisu, vienojoties par trīs gadu līguma pārtraukšanu jau pēc pirmā nostrādātā gada.
Jau Slavišas kļūšana par Latvijas futbola izlases galveno treneri nebija tradicionāla. Lai arī mediji labu laiku zināja, ka pie komandas stūres stāsies tieši šis speciālists, pēc vairāku nedēļu vilcināšanās viņu amatā apstiprināja tikai pērn 1. martā. Pirms tam slovēnim vajadzēja atstāt slavenāko bulgāru klubu Sofijas Levski, turklāt, lai to izdarītu, viņš līgumu lauza par saviem līdzekļiem. "Piekritu strādāt ar Latvijas izlasi, jo tas man bija izaicinājums. [Tā brīža LFF prezidents] Kaspars Gorkšs mani uzaicināja, lai trīs gadu laikā mēs Latvijas futbolā izveidotu kaut ko labu. Neierados naudas dēļ un man pat pašam bija jāsamaksā, lai atstātu Levski. Šī bija iespēja strādāt ar nacionālo izlasi, pierādīt sevi uz lielākas skatuves, sacensties ar perfektiem spēlētājiem, jo runa ir par katras valsts labākajiem futbolistiem un arī treneriem," motivāciju, kāpēc pieņemts lēmums vadīt Latvijas izlasi, Sporta Avīzei skaidro Stojanovičs.
Šobrīd treneris jau kādu brīdi atrodas dzimtenē un izbauda laiku ar ģimeni, vienlaikus arī sargoties no koronavīrusa.
"Prom esmu bijis jau desmit gadu. Tagad ir brīdis pavadīt laiku ar ģimeni un to cenšos izmantot. Pirms tam arī Rīgā dzīvoju viens, bez ģimenes. Man nupat bija divi piedāvājumi trenēt ārzemēs, bet koronavīrusa dēļ negribēju uzņemties risku apdraudēt savu veselību un atteicu."
Izlasē katastrofāla atmosfēra
Pērn pavasarī pēc apstiprināšanas izlases galvenā trenera amatā Stojanovičam bija tikai trīs nedēļas līdz Eiropas čempionāta kvalifikācijas sākumam. Ļoti mazs laiks, lai komandā spētu ieviest būtiskas pārmaiņas, turklāt viņa pirmie novērojumi neesot bijuši tie labākie. "Sākumā atmosfēra bija katastrofāla – spēlētāji bija sadalījušies neskaitāmos grupējumos, nerunāja viens ar otru un bija greizsirdīgi. Uzreiz pēc ēdienreizēm viņi gāja uz savām istabiņām un noslēdzās," neslēpj Stojanovičs, kurš ir gandarīts, ka kvalifikācijas cikla beigās situācija mainījusies. "Puiši beidzot bija sākuši vairāk viens ar otru komunicēt un jokoties. Viņiem radās saskaņa ārpus laukuma un pēc tam arī tajā."
Tas atspoguļojās sniegumā un arī rezultātos, jo atlases noslēdzošajos logos oktobrī un novembrī starp futbolistiem laukumā un ārpus tā bija vērojama lielāka saikne. Jau spēlē Izraēlā (1:3) varēja manīt pozitīvas tendences, Slovēnijā (0:1) tas turpinājās, bet ķirsītis uz tortes bija 1:0 uzvara pret Austriju. Pretiniece gan nebija optimālajā sastāvā, taču tik un tā ar augstākas kvalitātes futbolistiem.
Lai gan Latvijas futbola līdzjutēji bija sagaidījuši pirmo uzvaru pusotra gada laikā, turklāt pret ļoti laba līmeņa pretinieci, nevis kādu no pundurvalstiņām, jau neilgi pēc šīs spēles sākās runas, ka Slaviša tiks atlaists. Īsti neko nenojauzdams, Stojanovičs 25. novembra LFF valdes sēdē sniedza atskaiti par Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklu un bija apņēmies turpināt darbu sava ilgtermiņa līguma ietvaros. "Visi komandā strādājām pēc trīs gadu plāna, tāpēc biju vīlies, ka mani atbrīvoja. Jau pašā sākumā vienojāmies, ka svarīgākais būs tieši trešais gads, – tad mums vajadzētu demonstrēt lielāko progresu. Eiropas čempionāta kvalifikācijas beigās parādījām pozitīvas iezīmes. Nerunāju tikai par spēli ar Austriju, jo labi mači bija arī Izraēlā un Slovēnijā. Beigās mums izdevās uzvarēt austriešus – pretiniekus, kuri šobrīd ir daudz labāki par Latviju," pat divus mēnešus pēc atlaišanas Stojanoviča balsī var just neizpratni par LFF pieņemto lēmumu. "Parādījām, ka varam spēlēt, ja strikti pieturamies pie sava plāna. Tāpēc bija iecere attīstīt šo komandu, tajā saglabāt futbolistus, īpaši jaunos, kuri var būt līderi, un šogad piedalīties UEFA Nāciju līgā. Savukārt trešajā gadā ar nelielas veiksmes palīdzību izlozē mēs jau varbūt varētu sasniegt kaut ko labu. Šī iemesla dēļ esmu vīlies, jo man nedeva laiku īstenot savu redzējumu un virzienu, kam sākotnēji visi piekritām."
Oktobrī no krēsla tika gāzts LFF prezidents Gorkšs, kurš bija vienīgais īstais Stojanoviča aizstāvis organizācijas vadībā, bet jau decembrī valde sāka darbu pie jauna galvenā trenera atrašanas. Tālu gan nebija jāmeklē, jo izlases grožus pārņēma turpat federācijas gaiteņos ikdienā sastopamais sporta direktors Dainis Kazakevičs. Viņš kā kandidāts uzpeldēja jau pirms Stojanoviča iecelšanas.
Atlaists bez paskaidrojuma
Signāli, kāpēc Stojanovičs tika atlaists, no LFF puses bija dažādi. Viens iemesls bijis trenera pārāk lielais atalgojums, vēl populārs iegansts bija slovēņa nevēlēšanās komandas treneru kolektīvā iesaistīt latviešu speciālistus. To gan viņš nosauc par meliem. "No federācijas puses tā arī nesaņēmu nekādus skaidrojumus, kāpēc mani atlaida. Zināju tikai to, kā katrs no valdes nobalsojis. Dzirdēju runas, ka viens no iemesliem bijusi vietējo neiesaistīšana izlases treneru štābā. Tie ir pilnīgi meli! Manas pirmās izvēles bija Riga FC strādājošie Kristaps Blanks un Andrejs Piedels, taču viņi negribēja uzņemties risku trenēt Latvijas izlasi, jo jau atradās stabilā darbā Rīgas klubā. Diemžēl citus latviešu speciālistus tolaik vēl nezināju, tāpēc uzaicināju sev pazīstamus trenerus, turklāt viņiem abiem maksāja viena trenera algu. Viņi vienu algu sadalīja uz abiem. To ir svarīgi zināt," emocionāls ir Stojanovičs.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Tur tajā