«Sveiki, esmu treneris Nenads!» Viņa izskatā, izturēšanās un runas veidā pirmajā acumirklī nekas neliecina, ka darīšana ar vīru, kura rīkojumiem basketbola zālē uz vārda klausījušas tādas basketbola zvaigznes kā Vlado Divacs un Saša Džordževičs. Tiesa, pirmais iespaids par serbu speciālistu Nenadu Trajkoviču (47) esot mānīgs. To uzsver arī Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidents Ojārs Kehris, kurš divos LBS valdes sēdes raundos panāca Trajkoviča apstiprināšanu valstsvienības galvenā trenera amatā: «Ar katru sarunu viņš raisa lielāku uzticību.»
Valdes nosacītā vairākuma (balsis esot sadalījušās 2:2, un izšķirīga nozīme bijusi prezidenta nostājai) pārliecināšana bijusi Trajkoviča pirmā uzvara Latvijā, taču vēl nebūt ne pati galvenā. Viņam priekšā ir sastrādāšanās ar vietējiem treneriem, autoritātes iegūšana spēlētāju acīs un galvenais Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs septembrī, kurā no Latvijas komandas cīņās ar Portugāles, Maķedonijas un Igaunijas izlasēm tiek gaidīta pirmā vieta un kvalificēšanās finālturnīram. Interesanti, ka pats Trajkovičs pirms apstiprināšanas amatā intervijā Dienai uzsvēra, ka viņa darba programma paredzēta trim gadiem. Taču O.Kehris runā par līgumu uz gadu, kas praksē varētu sarukt līdz septiņiem mēnešiem — kvalifikācijas turnīra beigām. Tad sporta personāžu lietderības bezkaislīgā mēraukla — rezultāts — atsijās Trajkoviča reālā veikuma graudus no solījumu pelavām.
Aģentūras delegāts
Trajkoviča ceļš uz Latviju būtībā sākās 2004.gada pavasarī, kad serbu treneris vadīja Irānas izlasi un par nelielo valsti pie Baltijas jūras, iespējams, neko nebija dzirdējis. Taču ap to laiku profesionālā basketbola aprindās autoritatīvā aģentūra BDA savā paspārnē ņēma talantīgo latviešu padsmitnieku Andri Biedriņu, kuru pa dažādiem līkločiem aizveda līdz 11.pozīcijai NBA draftā un līgumam ar Goldensteitas Warriors. Biedriņa sagatavošanas procesā savu roku pielicis arī tās pašas aģentūras klients «treneris Nenads». Andra iespaids par sadarbību esot: «Foršs vecis.» Trajkovičs izsakās tēlaināk: «Biedriņš ir Latvijas galvenais trumpis — ne tikai ar savām spēlētāja kvalitātēm, bet arī ar cīnītāja sirdi.»
Tieši BDA pārstāvji nosaukuši Trajkoviča vārdu pērnruden, kad uzzinājuši par LBS vēlmi atrast valstsvienībai treneri, kurš varētu strādāt augu sezonu, nevis tikai dažus mēnešus vasarā. Jautājums, vai viņš bija stiprākais kandidāts, ko varēja atrast tik solīda organizācija, pagaidām palicis retorikas līmenī. «Pārdevēji», protams, slavē «preci», uzsverot Trajkoviča lielo pieredzi gan jauniešu, gan pieaugušo basketbolā Serbijā un ASV, bet īsti spožu CV ierakstu trūkumu skaidro ar nelāgu sagadīšanos. Nenada aizstāvji Latvijā uzsvēruši viņa gatavību mērķtiecīgi strādāt ne tikai ar izlases duci, bet arī jaunajiem talantiem.
Trajkoviča vēlme līdztekus valstsvienībai vadīt arī 15—17 gadu vecu Latvijas talantu komandu gan liecina ne tik daudz par Nenada aizrautību, cik par BDA nodomu jau laikus dabūt savā sistēmā nākamos biedriņus. No vienas puses, nav nekā slikta, jo jaunajiem latviešiem profesionālā basketbola augstāko līmeni bez lietpratīgiem palīgiem nesasniegt. Andra Biedriņa pieredze liecina par labu šai organizācijai. No otras, paliek risks, ka jauno talantu attīstītājam valstsvienības līmenis var izrādīties pārāk augsts.
Pašcieņas netrūkst
Jau pirmās Trajkoviča intervijas likušas saprast, ka būs darīšana ne tikai ar citas basketbola skolas, bet arī atšķirīgas mentalitātes cilvēku. Tēze: «Gribu kļūt slavens ar Latvijas izlasi!» tradicionāli piesardzīgajos latviešos jau izraisījusi skeptisku smīnu. Tiesa, sportā veselīgas ambīcijas (komplektā ar atbilstošu darbu) var būt produktīvākas par, piemēram, iepriekšējā izlases vadītāja Kārļa Muižnieka solīšanu nopietni cīnīties katrā spēlē.
Par Trajkoviča ambīciju pārpilnību pārliecinājies arī O.Kehris. Juzdams, ka LBS valdes sēdes pirmajā daļā lēmēju vairākums nav bijis īsti pārliecināts par serba piemērotību izlases vadītāja amatam, prezidents Nenadam ieminējies par iespēju izmantot tikai viņa zināšanas jaunatnes trenera darbā. Trajkoviča reakciju Kehris raksturoja ar vārdiem: «Viņš labā nozīmē uzsprāga...» Kā nu ne — 47 gadu vecumā vīram pavērusies iespēja no tikai šaurā speciālistu lokā pazīstama «melnā darba» darītāja atgriezties Eiropas spožo rampu gaismā samērā interesantas komandas priekšgalā, bet viņam pēkšņi piedāvā grauzt to pašu basketbola rupjmaizi, bet bez NBA garšvielu piedevām... Kā lai neuzsprāgst!?
To, ka uz viņa galvas uzkāpt nav viegli, Trajkovičs nodemonstrēja arī pirmajā preses konferencē, runādams bez liekas diplomātijas. «Jā, pēdējā laikā neesmu darbojies kā galvenais treneris, bet ar spēļu vadīšanu ir kā ar peldēšanu — kas reiz iemācījies, tas nekad neaizmirst iemaņas. Karjerā esmu novadījis vairāk nekā 10 000 spēļu — jūs sakāt, ka man ir maza pieredze?!» «Es spēlētājiem nodrošināšu iespēju pilnveidot savu meistarību. Ja viņi ir īsti profesionāļi, viņi to izmantos.» «Divos mēnešos nevar būtiski paaugstināt individuālo meistarību? Es pierādīšu, ka var!» «Latvijas treneri mani neatbalsta? Sāksim strādāt un viņu domas mainīsies.» «Esmu dzirdējis daudz slikta par latviešu spēlētāju attieksmi, taču darbi ir svarīgāki par runām.»
Lielākais izaicinājums
Nenads apgalvo, ka viņa paša basketbolista karjeru savulaik izjauca nopietns kreisās rokas savainojums autokatastrofā. Jau 18 gadu vecumā viņš pievērsies trenera darbam, 28 karjeras gados iziedams cauri visiem basketbola piramīdas posmiem. Ar bērnu un jauniešu komandām uzvarējis Dienvidslāvijas jaunatnes čempionātos visās vecuma grupās. Palīdzējis tādiem trenēšanas dūžiem kā Želko Obradovičs, Božidars Malkovičs, Dušans Ivkovičs. Vadījis Dienvidslāvijas jaunatnes izlases un pusotru sezonu Belgradas Partizan. Pēdējos sešus gadus strādājis ASV kā skauts un individuālais treneris. Savu audzēkņu sarakstā nosauc vai visus serbus, kuri spēlējuši un pašlaik spēlē NBA.
Pagaidām patīkamākais brīdis Trajkoviča trenera karjerā esot bijusi Belgradas Partizan uzvara Dienvidslāvijas kausa izcīņas pusfinālā pār Crvena zvezda, kaut arī uz papīra viņa komanda bijusi daudz, daudz vājāka. Darbs ar Latvijas izlasi viņam esot lielākais izaicinājums. «Zinu, ka bez Biedriņa Latvijai ir vairāki spēlētāji, kuriem ir potenciāls spēlēt augstā līmenī. Taču viņiem ir jāturpina izkopt savu prasmi. Jebkurš basketbolists un arī treneris var progresēt līdz karjeras pēdējai dienai. Ja treneris pārstāj mācīties, viņš ir miris. Es tāds neesmu,» saka Trajkovičs.
Dažu dienu laikā Rīgā viņš jau nolūkojis vairākus, viņaprāt, perspektīvus spēlētājus, kurus būtu vērts izmēģināt vismaz otrajā izlasē. Darba grafiks martam jau esot skaidrs, un tajā paredzētas gan tikšanās ar visiem Latvijā spēlējošajiem izlases kandidātiem, gan vizītes pie mūsējiem ārzemēs: Krievijā — pie Kristapa Valtera, Itālijā — pie Kristapa Janičenoka, Jāņa Blūma, Jāņa Porziņģa un varbūt arī Troja Ostlera, Vācijā — pie Ivara Timermaņa.
Nenads Trajkovičs ir gatavs Latvijā pavadīt visu līgumā paredzēto laiku, taču ģimene pagaidām gan palikšot Serbijā. 17 gadu vecā meita mācoties baleta un mūzikas skolās, tāpēc nevarot pamest Belgradu. Varbūt nākamgad. «Basketbols ir mans darbs un vaļasprieks. Un vēl mana ģimene. Bet pirmajā vietā tomēr basketbols. Manas ģimenes sievietes to zina!» viņš teic.