Laimes lāci meklējot vai Kā tikt pie basketbola valstsvienības trenera

Abi gan vēl nav oficiāli piekrituši kandidēt uz šo amatu un lūguši laiku pārdomām. Domāšanas ilgums — Kemzuram nedēļa, Kazlauskam līdz janvārim —, manuprāt, netieši sarindo pretendentus rangu tabulā. Toties neņemšos prognozēt, kurā vietā šai sabiedrībā būtu rakstāms trešā kandidāta — Gundara Vētras — vārds. Pirmajā nebūtu loģiski, jo tādā gadījumā E.Šnepa vizīte Lietuvā būtu jāvērtē kā formāls pasākums. Trešā — rezerves varianta — pozīcija diezin vai apmierinātu paša Vētras profesionālās ambīcijas. Savukārt otrā vieta izskatās tāda remdena — ne cepts, ne vārīts... Jā, rēbuss ir gana sarežģīts, bet Latvijas basketbola valstsvienības vadītāja izvēle nekad nav bijusi vienkārša, tajā cieši savijušies sportiskie un apsportiskie aspekti. Tā tas bija pat tālajos un tālab bieži apjūsmotajos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad zāle bija zaļāka, piens — treknāks un Latvijas valstsvienība izcīnīja tādus panākumus, kas pēctečiem vēl tagad uzdzen mazvērtības kompleksu. Tā bija padomju laikā, kad stingri centralizētajai sporta sistēmai katru neloģisku soli it kā vajadzēja noslāpēt pašā iedīglī. Un tā tas bijis atjaunotās neatkarības gados, kad iespēja runāt, rakstīt un arī lemt visu, kas ienāk prātā, ne vienmēr sadzīvojusi ar elementāru loģiku un sportisko lietderību.NEGLĀBA PAT ZELTS Pirmās neatkarības gados Latvijas valstsvienību vadīja septiņi cilvēki, no kuriem skaļākais vārds ir Valdemārs Baumanis. Armijas sporta kluba (ASK) instruktors 30 gadu vecumā bija iemantojis pietiekamu autoritāti, lai LBS vadība viņam uzticētu valstsvienības vešanu uz pirmajām Eiropas meistarsacīkstēm. Tiesa, tur izcīnītās zelta medaļas nebija pietiekams arguments tālaika valsts čempionu Universitātes sports līderu acīs, kuri panāca trenera nomaiņu. Dzirdēta versija, ka Baumanis no spēles smalkumiem sapratis pamaz un viņa stiprā puse bijusi organizatorisko jautājumu kārtošana. Vai tā bija vai ne, taču pēc viņa atgriešanās amatā 1938.gadā valstsvienības rezultāti atkal strauji uzlabojās, un no 1939.gada Eiropas meistarsacīkstēm Kauņā latvieši pārveda sudraba medaļas. DUMPIS PRET GOMEĻSKI Pēc Latvijas iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā izlases statuss pazeminājās un ažiotāža ap tās vadītāja posteni pieklusa. Pirms lielākajām sacensībām — tautu spartakiādes turnīriem — komandas vadīšanu tradicionāli uzticēja stiprākās meistarkomandas trenerim. Izņēmums bija 1963.gads, kad, gatavojoties PSRS tautu III spartakiādei, uzliesmoja konflikts starp spēlētājiem un ASK treneri Aleksandru Gomeļski. Gomeļskis pēcāk paškritiski atzina, ka pēc kļūšanas par PSRS izlases vadītāju darba pienākumiem Latvijā palicis mazāk laika un enerģijas. Savukārt latviešu puikas nekad nav atkāpušies no pārliecības, ka basketbola gudrību ziņā šiverīgais ļeņingradietis viņiem neko nozīmīgu nav varējis dot. Trača laikā Latvijas Basketbola federācijas vadība nostājusies spēlētāju pusē (saki vēl, ka padomju laikā sportisti bijuši pilnīgi beztiesīgi!), un Gomeļska vietā komandu uz Maskavu pēc trešās vietas aizveda Alfrēds Krauklis. Gadu vēlāk "mazais Saša" no Rīgas aizbrauca uz visiem laikiem, par ko latviešu basketbola sabiedrība atviegloti uzelpoja. Tiesa, kopš tā laika lielajā basketbolā Gomeļska panākumi bijuši nesalīdzināmi spožāki par latviešu sasniegumiem, bet tas jau ir cits stāsts. Arī turpmāk ap Latvijas izlases vadītāja posteni periodiski skanēja runas paaugstinātos toņos, tomēr tās bija tikai vietējas nozīmes kaujas. Tā šķita arī 1989.gada pavasarī, kad rangu tabulā augstāk esošo VEF komandu purināja kadru krīze un izlases vadība tika uzticēta PSRS pirmajā līgā spēlējošās ASK komandas galvenajam trenerim Armandam Krauliņam. Viņš aizveda komandu uz dažiem neoficiāliem turnīriem ārzemēs, bet Latvijas neatkarības atjaunošana 1991.gada rudenī pēkšņi paaugstināja gan komandas, gan tās trenera statusu. Krauliņš šo ziņu saņēma Kolumbijā, kur bija aizbraucis strādāt kā "padomju speciālists".KRAULIŅA ĒRA Krauliņa prombūtne bija iemesls pirmajam tracim ap atjaunojamās valstsvienības vadītāja posteni. Komandas kandidātu lielākā daļa toreiz vēl spēlēja VEF meistarkomandā, kuras vadība strikti iestājās par savējo — Maigoni Valdmani. Savukārt Basketbola federācijas vadībai nebija ilūziju par "Maigā" spēju tikt galā ar brīvestības gaisā apreibušajām zvaigznēm. Krauliņa "dzelzs rokas" reputācija šķita daudz nopietnāks arguments. Stīvēšanās sagādāja daudz prieka pie viedokļu atšķirības vēl nepieradušajiem žurnālistiem, bet beidzās ar negaidītu risinājumu — VEF sporta kluba vadība Krauliņu iecēla par savas komandas galveno treneri, Valdmani nobīdot viņa palīga postenī. Šis lēmums gan nepalīdzēja tikt galā ar visām likstām, tomēr valstsvienība bija ieguvusi enerģisku vadītāju uz nepilniem diviem gadiem. Līdz 1993.gada rudenim, kad uz lielkluba godu pretendējošās komandas SWH/Brocēni ārzemju turneju grafiks divas reizes sakrita ar valstsvienības spēlēm — gan oficiālām, gan neoficiālām. Pirmo krupi — Krauliņa un valstsvienības līderu aizbraukšanu turnejā pa ASV, nevis uz Eiropas čempionāta spēli Lietuvā — naudas problēmās ieslīgušās LBS vadība norija. Būtu norijusi arī otro. taču Krauliņam patika paša ētisko izvēli attaisnot ar citu neizdarībām, un viņš iesniedza atlūgumu.GLĀBĒJS VIŠŅĒVIČS Tā bija retā reize, kad valstsvienības groži no galvenā trenera rokām automātiski nonāca viņa palīga pārziņā. Tiesa, Pēteris Višņēvičs par Krauliņa asistentu bija kļuvis dažas nedēļas pirms bosa demisijas, un praksē kopā viņi netika strādājuši. Taču totālā naudas un arī prestiža trūkuma apstākļos citi kandidāti uz šo "godu" nepieteicās, turklāt Višņēviča pozīcijas stiprināja arī valsts vicečempiona statuss. Par uzņēmību un nesavtību Višņēvičs joprojām pelnījis tikai labus vārdus. Tas arī viņam palicis vienīgais atalgojums, jo sportisko gandarījumu viņš nesagaidīja, bet par cienīgu algu tajos laikos varēja tikai sapņot. Viņa likteni formāli izšķīra 1995.gada 15.novembrī Rīgā piedzīvotā sagrāve Eiropas čempionāta mačā ar Krieviju (71:112), kuru neizbēgamu padarīja īstas autoritātes trūkums spēlētāju acīs. Formāli gan treneris atlūgumu iesniedza tikai pēc diviem mēnešiem. DEMOKRĀTIJAS LĪKLOČI Višņēviča pēcteča meklēšana bija absolūtās demokrātijas paraugstunda. LBS prezidents lēmuma pieņemšanu pilnībā uzticēja labāko komandu treneriem, kuri izšķirošajā sanāksmē sanāca 1996.gada 31.janvārī. Vārda tiesības tika dotas arī spēlētājiem, kurus pārstāvēja Ainars Bagatskis un Edgars Šneps. Notiekošo cītīgi fiksēja žurnālisti. Vaļsirdīgās debates uzrādīja latviski plašu viedokļu amplitūdu, jo tika minēti pieci uzvārdi. Vienotības iespējas šķita ierobežotas, radot stingru pamatu netradicionālam kompromisam — kolektīvu atbildību par valsts galveno komandu uzņēmās uzreiz pieci treneri. Vērotāji par šādu lēmumu sprauslāja, tomēr tas palīdzēja uz laiku likvidēt pretišķības starp klubu un valstsvienības interesēm, uzlaboja gaisotni ap valsts galveno komandu un tās iekšienē, atraisot kolektīva veselīgo sportisko godkāri. Darba procesā izvirzījās arī piecnieka līderis — Jānis Zeltiņš, kuru 1996.gada vasarā LBS treneru padome apstiprināja amatā de iure. Tiesa, revolucionārā romantisma laiks allaž bijis īss. Gada laikā komanda pārliecinoši izcīnīja ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru, taču tajā gaidāmo pārbaudījumu priekšnojautās gan daļā spēlētāju, gan daļā vērotāju nostiprinājās pārliecība, ka Spānijā komandas priekšgalā vajadzīga stingrāka roka. Šādam viedoklim netrūka loģiska pamata, toties pārmaiņu galvenajam ideologam un īstenotājam Valdim Valteram ar domubiedriem pietrūka prasmes (un arī naudas) rast risinājumu, kas uzlabotu, nevis pasliktinātu situāciju. Trenera darba debitants Igors Miglinieks un ASV trešās šķiras studentu komandu treneris Džīdī Bārnets — šāds duets nebija nekāds vilcējs tik smagam vezumam. Šis treneru nomaiņas gadījums uz ilgiem laikiem ieņēmis vietu LBS neveiksmju topa pašā augšgalā.ĢENERĀĻA FIASKO Pēc atgriešanās no Badalonas ar pēdējo 16.vietu valstsvienības prestiža reitings bija atkritis mīnusos, tomēr iepriekšējās bezcerības vairs nebija. Dzīvei jāturpinās — ar šādu devīzi pie jaunā trenera meklēšanas ķērās LBS viceprezidents (un vienlaikus satiksmes ministrs) Vilis Krištopans. Trīs no uzrunātajiem — Armands Krauliņš, Latvijā dažus gadus strādājušais krievu speciālists Aleksandrs Sidjakins un Jānis Zeltiņš (!) — no šā goda gan atteicās un kandidātu listē atstāja vienu pašu Valdi Valteru. Pretēji sabiedrībā valdošajam uzskatam, Ģenerālis nerāvās šajā amatā, taču, neredzēdams reālu alternatīvu, arī neteica nē. LBS treneru padome viņu apstiprināja vienbalsīgi — lai strādā, ja reiz tik gudrs... Risinājums gan nebija ilgs, jo sezonas laikā Valters pamatīgi apsvilinājās — gan paša pārsteidzības, gan komandas līderus piemeklējušās traumu epidēmijas dēļ. Turklāt raušanās uzreiz vairākās frontēs (arī klubs un Latvijas U-18 izlase) bija mazinājusi pat tradicionālo entuziasmu, un, baudot aplausus pēc 4.vietas Eiropas U-18 čempionātā, Valters iesniedza demisijas rakstu, iesakot vietā savu palīgu Zeltiņu… Krištopans veica kandidātu aptaujas otro riņķi, taču citu risinājumu neatrada.KRAULIŅŠ. 2.CĒLIENS 1999.gada pavasarī Zeltiņa likteni bija izšķīrusi valstsvienības neveiksmīgā noslīdēšana līdz 23.vietai Eiropā — viszemākajai pozīcijai vēsturē. Tur demokrātiskās rotaļas vairs netika piekoptas un viss notika kuluāros. Ātri un pārsteidzoši — jau dažas dienas pēc Zeltiņa automātiskās demisijas no minējumu miglas apskāvušies iznira klubu frontē tobrīd nesamierināmie pretinieki Armands Krauliņš (kā galvenais treneris) un Valdis Valters (kā palīgs)! Šādam duetam nebija ilgs mūžs, jo praksē atklājās abu vīru psiholoģiskā nesaderība. Intriga tika atrisināta bez skaļa skandāla, Krauliņam palīgos uzaicinot toleranto Vari Krūmiņu. Šis duets pa visai līkumotu ceļu aizveda valstsvienību līdz pagaidām augstākajai virsotnei — 8.vietai 2001.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, un LBS prezidents Ojārs Kehris turpat pie lidmašīnas trapa Krauliņam piedāvāja līgumu vēl uz diviem gadiem. Triumfators piekrita, bet vēlākajos gados novērotā prezidenta vilcināšanās, iespējams, ir skaidrojama tieši ar toreizējo steigu un tās sekām... KĀRLIS BEZ ALTERNATĪVAS Krauliņa ērai valstsvienībā punktu pielika neveiksme 2003.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Tobrīd pēcteča kandidatūra bija acīmredzama, jo Ventspilī strauji bija uzlēkusi Kārļa Muižnieka zvaigzne. Taču vienkāršie risinājumi mēdz prasīt īpašu piepūli, un jauniedibinātajā valstsvienības direktora postenī ieceltais Edgars Šneps vēl četrus mēnešus 2004.gada sākumā bija spiests atzīt, ka Muižnieks gan paliekot galvenais pretendents, bet viņš esot sācis lūkoties arī pēc reāliem pretendentiem no ārzemnieku vidus. Presē tika locīti horvāta Nevena Spahijas, amerikāņa Bila Beino un grieķa Foča Kacikara vārdi, taču visus minējumus pārtrauca Muižnieka piekrišana. Tobrīd šķita, ka Kārlis, piesaucot šaubas par savu gatavību šim postenim, tikai koķetējis... LBS vienošanās ar Muižnieku sabiedrībai tika celta priekšā kā līgums uz četriem gadiem. Tiesa, realitātē trenera pozīcijas sašķobījās pēc neveiksmes 2005.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā un arī vēlāk, kad nomainījās viņa palīgu sastāvs un uz Saules atklājās plankumi. Taču galu galā četru gadu cikls tika izturēts līdz galam. Nopietna valstsvienības vadītāja meklēšana atsākās tikai pērnruden, un Nenada Trajkoviča epopeja visiem vēl ir svaigā atmiņā. Uz tā laika argumentu fona "viņu iesaka Andra Biedriņa aģenti", un "Warriors ģenerālmenedžeris Kriss Mulins par viņu labās domās") pašreizējais kandidātu izvērtēšanas process profesionalitātes ziņā notiek vismaz trīs pakāpes augstāk. Cerams, arī rezultāts būs atbilstošs.