Skaisti atvadīties no pēdējo divu sezonu mājvietas Prāgas cer basketboliste Anete Šteinberga, kura Latvijas valstsvienības sastāvā Čehijas galvaspilsētā šīs nedēļas beigās sāks Eiropas čempionātu. Pēdējie finālturnīri mūsu basketbolistēm beigušies ar vilšanās sajūtu, taču Anetes pašatdeve laukumā un neizsīkstošais cīņasspars ļauj ticēt, ka šovasar komanda gūs panākumus.
Kāda temperatūra komandā ir nedēļu pirms došanās uz Prāgu?
Diezgan augsta, jo pēdējā laikā parādījies daudz mikrotraumu. Cenšamies ar tām tikt galā pirms čempionāta, lai tas mums netraucētu Prāgā. Komandas ārstiem un fizioterapeitiem darba netrūkst.
Teju katra nedēļa pienākusi ar ziņām par kādu, kura traumas dēļ nevarēs palīdzēt...
Tā diemžēl ir. Ļoti sāpīgi bija ar Ditu Rozenbergu, kura guva ļoti nopietnu traumu. Viņa mums bija liels spēks aizsardzībā. Ļoti pārdzīvojam par katru meiteni, kura izkrīt no sastāva savainojuma dēļ, bet šovasar treneriem pat nenākas atskaitīt spēlētājas konkurences dēļ, jo sanāk tāda skarba dabiskā atlase. Tas nav patīkami – redzēt meitenes aizejam ar traumām. Vieglāk pārdzīvot atskaitīšanu.
Vai biežajos savainojumos saskatāma arī kāda likumsakarība?
Drīzāk tās ir neveiksmīgas epizodes, nevis likumsakarības.
Sieviešu kolektīvos milzu nozīme ir mikroklimatam. Kāds tas ir šajā komandas modelī?
Saskaņa komandā ir ļoti laba, draudzīga. Man patīk, ka esam dažādu paaudžu meitenes, bet mums vienmēr ir, par ko parunāt. Klusuma ģērbtuvēs praktiski nav.
Vai daudz laika pavadāt arī ārpus laukuma un ģērbtuvēm?
Patiesībā nē. Esot Latvijā, īpaši jau Rīgā, katrai ir savas darīšanas, gribas pabūt mājās, tāpēc ir diezgan neiespējami sarīkot kādu kopīgu pasākumu. Kopā būšanas laiks ir nepieciešams, lai vairāk saliedētos, tāpēc vērtīgi ir izbraukuma turnīri, kur aizejam kaut vai kopīgās vakariņās. Ja treniņnometnes būtu ārpus Rīgas, būtu vairāk iespēju pavadīt laiku kopā.
Gatavojies savam trešajam Eiropas čempionātam, bet katrs bijis pie cita trenera. Cik sarežģīti ir pielāgoties katram no viņiem?
Jā, debitēju pie Aigara Neripa, iepriekšējā čempionātā bija Ainars Zvirgzdiņš, bet nu – Mārtiņš Zībarts. Es neizjūtu to kā problēmu. Ja par treneri Zībartu – ar viņu esmu ļoti daudz strādājusi kopā jau no pirmajām jaunatnes izlasēm. No tiem gadiem gan sīkumos daudz neatceros, taču es viņam uzticos. Viņam ir savs skatījums uz spēli un komandas sagatavošanu, bet sistēmas nav ārkārtīgi atšķirīgas, jo šie treneri ir arī daudz strādājuši kopā.
Zībarta vadībā tava gadagājuma jaunatnes izlases allaž izcīnīja Eiropas čempionāta godalgas. Vai nu pienācis laiks panākumiem arī pieaugušo konkurencē?
Es jau tā ceru (smejas). Mēs ar Ievu Krastiņu smejamies, ka ar trešo piegājienu beidzot jāizkļūst no tās apakšgrupas. Mums tas izveidojies par tādu kā klupšanas akmeni. Vienmēr šķiet, ka nu jau ir, bet tad dabūjam kā ar ķieģeli pa galvu. Viss ir mūsu pašu rokās. Nedrīkstam paļauties uz kaut kādām veiksmēm vai citu komandu rezultātiem. Es uzskatu, ka varam izkļūt no grupas, bet jāizvairās no tādiem kritumiem kā pārbaudes spēļu trešajās ceturtdaļās.
Pēc tava debijas čempionāta 2013. gadā treneris Nerips apgalvoja, ka jūsu paaudzes laiks būs pēc četriem gadiem. Proti, šovasar!
Pēc tam kad Latvijas komandas vairākkārt bija izcīnījušas jaunatnes čempionātu medaļas, no mums jau pirms katra čempionāta gaida, kad tad to izdosies paveikt arī starp pieaugušajiem. Protams, ir iekšējā pārliecība, ka varam parādīt labu sniegumu un tikt tālu. Katru gadu jau ir tāda pārliecība! Kaut kā parasti ir pietrūcis. Negribu priekšlaikus izteikt prognozes, ka nu tad beidzot cīnīsimies par augstākajām vietām, bet es tiešām ceru, ka saņemsimies un katra meitene ieliks cīņā visus spēkus, lai būtu uzvaras.
Ko tu redzi meitenēs, ar kurām savulaik izcīnīji jaunatnes medaļas?
No tās komandas tagad izlasē esmu es, Ieva un Kristīne Vītola. Esam trīs četrus gadus apbružājušās profesionālajā basketbolā gana augstā līmenī, un briedumam pamazām vajadzētu parādīties. Tajā pašā laikā man ir prieks arī par mūsu jaunajām meitenēm, kuras ir ļoti uzņēmīgas, aktīvi strādā treniņos un spēlēs nenolaiž rokas pēc mazāk veiksmīgām epizodēm. Tas ir ļoti svarīgi.
Cik ļoti novērtē iespēju strādāt kopā ar Guntu Baško-Melnbārdi un iepriekš arī ar Aneti Jēkabsoni-Žogotu, kuras lika pamatus iepriekšējiem valstsvienības panākumiem?
Viņās redzu īpašības, kas ļāva sasniegt ļoti daudz. Prasīgums pret sevi un pārējiem. Arī sezonas laikā klubā sanāca spēlēt kopā ar pieredzējušām basketbolistēm, kuras ir sasniegušas augstākās virsotnes. Viņu briedums, gadu no gada spēlējot visaugstākajā līmenī, liek būt labākām arī pārējām. Nesen trāpīgi vienā intervijā pateica [viena no pēdējo gadu labākajām basketbolistēm amerikāniete] Diāna Taurasi – ar vecumu kļūsti arvien dusmīgāks un arvien grūtāk ir pieņemt, ja redzi, ka kāda cita nespēlē pareizi. Apzinos, ka dažkārt pieredzējušās līderes kaut kādā mērā var būt neapmierinātas ar mums, jaunajām. Tikai ar maksimālu atdevi var paveikt lielas lietas, bet viens jau spēli nevar uzvarēt. Uz viena viļņa jābūt arī pārējām četrām meitenēm laukumā un tām, kuras nāk uz maiņu.
Visu sarunu ar Aneti Šteinbergu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!