Pāragrais finišs liek pārvērtēt resursus

Savukārt Eiropas klubu cīņu debitantēm cēsniecēm sportiskās ambīcijas auga turnīra gaitā, un pēc izslēgšanas turnīra tīkla noskaidrošanās nepārvarami šķēršļi netika saskatīti līdz pat pusfinālam. Tas noticis likumsakarīgi, jo svaigākās tendences Latvijas dāmu basketbola saimniecībā diemžēl bijušas tādas pašas kā valsts ekonomikā — klubu budžetu krasais pieaugums apsteidzis "darba ražīgumu", ko sportā dēvē par profesionalitāti. Faktiski visos līmeņos: sākot ar menedžmentu un beidzot ar spēlētāju meistarības izaugsmi.KLUBA INTERESES Kad pirms dažiem gadiem Latvijas Basketbola savienības prezidents Ojārs Kehris ierunājās par spēcīgu klubu atdzīvināšanu Rīgā, vismaz zemtekstā šī ideja tika saistīta ar kopējo valsts basketbola saimniecības attīstību. Respektīvi, būtu lietderīgi nevis izmest vējā miljonus, lai rotātos ar dārgiem leģionāriem, bet gan veidot komandas, kuras dotu būtisku ieguldījumu Latvijas jauno talantu izaugsmē un līdz ar to palīdzētu valstsvienībai. Atkārtoti šī tēze izskanēja arī 2007.gada pavasarī, kad O.Kehrim FIBA Europe kuluāros izdevās izkārtot Latvijas komandai vietu dāmu Eirolīgā, kas pēc sportiskajiem kritērijiem mums nekādi nepienācās. Taču praksē process noritējis pa pasaulē iestaigāto ceļu, kurā starp atsevišķa kluba un kopīgajām interesēm vienādības zīmi nevar likt tikpat kā nekad. Pat tādos gadījumos, ja veselais saprāts saka priekšā, ka skriešanās ar groza bumbas lielvalstīm pēc viņu noteikumiem Latvijai ir bezcerīgs pasākums. Pat tādos gadījumos, ja finansiālo pamatu kluba darbībai nodrošina ne tikai privātie sponsori, bet arī sabiedriskā nauda — Rīgas pašvaldība un tās uzņēmumi. NAV SAVA KODOLA TTT Rīga dažāda līmeņa amatpersonas gan allaž uzsvērušas, ka vēlas nokomplektēt pēc iespējas latviskāku komandu, taču mūsu spožākās zvaigznes nevēloties spēlēt Rīgā. Gan tāpēc, ka ārzemēs var nopelnīt vairāk, gan tāpēc, ka Latvijā augsta līmeņa spēļu būtu par maz. Abi apstākļi ir vērā ņemami, un būtu muļķīgi pārmest TTT Rīga, piemēram, Anetes Jēkabsones-Žogotas nedabūšanu, ja, piemēram, Esensa Kārsone ir nolīgstama par krietni lētāku naudu un viņu nebaida perspektīva spēlēt Daugavpilī. Taču TTT Rīga lielākā problēma slēpjas apstāklī, ka divarpus sezonās nav izdevies izveidot puslīdz stabilu un starptautiskajā arēnā vērā ņemamu komandas kodolu no pieejamām latviešu spēlētājām, bet dažas ārzemju zvaigznes izmantot kā zemenītes putukrējumā. No šāda viedokļa cerīgs šķita komandas pērnrudens virknējums — ar valstsvienības dalībniecēm Ievu Tāri, Santu Dreimani, Elīnu Babkinu, Zani Eglīti un Aiju Brumermani. Taču vasarā notikusī "spēlētāju apmaiņa", kuras rezultātā trīs pirmās nonāca vicečempioņu SK Cēsis rīcībā, bet pretējā virzienā devās Dita Krūmberga un Lāsma Jēkabsone, lika neizpratnē paraustīt plecus. Tādu pašu reakciju izraisīja arī galvenā trenera Aināra Čukstes skaidrojumi, ka viena, redz, it kā neesot laikus atbildējusi uz piedāvājumu, otra tā kā gribējusi par daudz naudas, bet ar trešo treneru ceļi šķīrušies raksturu nesaderības dēļ. "Mikroklimats komandā ir krietni uzlabojies," septembrī teica A.Čukste. Tā droši vien bija, un jācer, šai ziņā nekas nav mainījies. Tikai spēlētājas, kuras nesagādāja problēmas treneriem, pārāk maz tās spēja sagādāt arī sāncensēm laukumā. MAZ PRIEKA Valstsvienības kontekstā no TTT Rīga šīsezonas modeļa pozitīvas emocijas rosināja tikai progress Aijas Brumermanes spēlē. Zanei Eglītei nekādi neizdodas sniegumā spert uz priekšu to solīti, kam viņa jau pirms diviem gadiem šķita gatava, un nupat jau sāk likties, ka cerētā progresa varētu nemaz nebūt. Ievas Kubliņas veselības stāvoklī un spēlē bija manāma iepriekšējo sezonu un olimpiskā turnīra pārslodze. Izskatījās, ka treneri no viņas bija gaidījuši daudz vairāk, taču, zinot iepriekš minētos apstākļus, iespējams, ka tādai gaidīšanai trūka stabila pamata. Dita Krūmberga klubā darīja to pašu, ko izlasē — svarīgākajos mačos uz dažām minūtēm aizvietoja ārējās līnijas līderes (Kārsoni un Tatjanu Troinu) bez pretenzijām ieņemt viņu vietu. Lāsma Jēkabsone laukumā tika nenozīmīgās epizodēs. Arī cerības uz ārzemniecēm attaisnojās tikai par 50%, no kuriem lielāko daļu nodrošināja Kārsone un Troina. Saspēles vadītāja Adriana Buriana pati uz grozu paskatījās tikai izņēmuma gadījumos, dodot iespēju pretiniecēm koncentrēties abu līderu neitralizēšanai. Jeļizaveta Kitizina pamatcentra vietā nebija pārāka par Brumermani, bet igaunietei Merikei Andersonei uzņēmības bija vairāk par meistarību. Nevar noliegt, ka turnīra gaitā sniegums uzlabojās, tomēr iekļūšana Eirolīgas astotdaļfinālā uz CSKA streipuļošanas rēķina tik un tā būtu bijusi īsti nepelnīta dāvana.IZJAUCA LĪDZSVARU Uz TTT Rīga problēmu fona SK Cēsis rudens pusē savāca psiholoģiskos plusiņus gan ar latvisko līderu loku, gan iekļūšanu FIBA kausa izcīņas izslēgšanas turnīrā. Diemžēl sešpadsmitdaļfināla divcīņā ar Athinaikos nācās kapitulēt ar mīnus 29 divu spēļu summā, un šis rezultāts skaudri norādīja uz defektiem komandas veidošanas procesā. Par pašu pirmo un galveno jānosauc sastāva nestabilitāte, kurai ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Kluba sporta direktors Krišjānis Kļaviņš atzīst, ka budžeta veidošanas unikālais modelis (tikai privāti avoti) atbrīvo no psiholoģiskās neērtības sajūtas par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, toties nenodrošina stabilitāti un liedz slēgt ilgtermiņa līgumus ar spēlētājām. Tā, piemēram, šogad sastāvs tika sapulcēts tikai septembrī, tāpēc nav nekāds brīnums, ka komanda iespēlējās tikai novembra otrajā pusē. Taču nepacietībā pastiprināties pirms izslēgšanas spēlēm tika uzaicinātas uzreiz trīs(!) jaunas viesspēlētājas, izjaucot jau tā trauslo komandas mehānismu. Cēsnieču nepietiekamā saskaņa jo īpaši bija redzama uz labi saspēlētās un disciplinētās Athinaikos fona. Jā, pretinieču rindās nebija ne superzvaigžņu, ne olimpiskā turnīra dalībnieču, taču grieķietes lieku reizi apliecināja, ka basketbolā komandas spēks ir pārāks par piecām individuāli meistarīgām spēlētājām. Pēdējie mači mazliet sabojāja iespaidu arī par Latvijas spēlētāju varēšanu. Turnīra labākajās epizodēs ne tikai Ieva Tāre, bet arī Santa Dreimane, Elīna Babkina, Kristīne Kārkliņa, Karlīne Nīmane un Ieva Krastiņa izpelnījās gan aplausus, gan valstsvienības galvenā trenera Ainara Zvirgzdiņa labvēlīgus komentārus. Skaidrs, ka gados jaunajām spēlētājām pieredzes un rūdījuma ziņā viens Eiropas kausa izcīņas mačs atsvēra piecas spēles Latvijas līgā. Taču cīņas ar Athinaikos parādīja gan defektus individuālajā meistarībā, gan arī to, ka stabils komandas kodols vēl nav izveidojies. Turklāt spēlētāju spējas īsti, šķiet, nepārzināja arī galvenais treneris Gintars Kručkausks, jo vismaz teorētiski iespējams nestandarta gājiens (piemēram, Tāres izmantošana ceturtā numura pozīcijā) cēsnieču repertuārā joprojām nav parādījies.NOPIETNAS PĀRMAIŅAS Svētdien notikusī LSBL spēle SK Cēsis — TTT Rīga abām komandām bija pēdējā šādos sastāvos. Ekonomiskās realitātes un sportiskās mērķtiecības trūkums liek kardināli samazināt izmaksas, gan paturot prātā galveno mērķi — uzvaru Latvijas čempionātā. TTT Rīga valdes pārstāvji apliecināja, ka pēc Jaungada sastāvā nepaliks neviena ārzemniece. Radušās vakances aizpildīs latviešu spēlētājas, kuru sameklēšana atstāta treneru un ģenerālmenedžera kompetencē. Problēmas gan sola perspektīvāko junioru nevēlēšanās iesaistīties profesionālā komandā, lai neradītu sev šķēršļus ceļā uz ASV augstskolām. Šis fakts ir tikai papildu apliecinājums aizdomām, ka jaunajam TTT Rīga vēl daudz darāmā, lai nostiprinātu zīmolam atbilstoši pievilcīgu reputāciju. Komandu vismaz līdz sezonas beigām turpinās vadīt duets Ainārs Čukste un Aigars Nerips. Amatā palikšot arī G.Kručkausks, bet no sešām(!) SK Cēsis rīcībā decembrī bijušajām ārzemniecēm pēc Ziemassvētku brīvdienām Cēsīs noteikti atgriezīšoties Rima Margevičūte un Nikeša Seilsa. Līdz ar Seilsas iesaistīšanu ārējās līnijas komplektācija izskatīsies vairāk nekā solīda (dod Dievs tikai sabalansēt spēles laiku un taktiku). Toties zem groziem vidzemniecēm iezīmējušās vairākas vakances. Jauni spēki tiks meklēti gan starp latvietēm, gan ārzemēs. Pēdējos divos gados SK Cēsis ārzemnieču karuselis ir pamatīgi saviļņojis LSBL "pīļu dīķi", taču cerēto rezultātu tomēr nav devis, jo tādos apstākļos pat vislabākajam trenerim pietrūktu laika komandas spēles sakārtošanai. Vai šādā situācijā tomēr nebūtu perspektīvāk likt uz jau pārbaudītajām kārtīm (gan amerikānietes Vilneta Kroketa, gan francūziete Sandra Dižona Latvijas līmenī ne tuvu nešķita bezcerīgas) — tas laikam paliks retorisks jautājums. Privāts klubs — kā grib, tā dara.