Taču paši dzīves neizlutinātie regbisti turpina darīt to, kas viņiem patīk — trenēties amatieru režīmā, spēlēt un laiku pa laikam pārsteigt Eiropu ar kādu skaļāku uzvaru. Tikko finišējušajā Eiropas čempionātā Latvijas valstsvienība ieņēma 2.vietu B2 grupā, kas, sarindojot komandas kopējā rangu tabulā, nozīmē 19.vietu Eiropā. Nudien cienījams sasniegums. Par to un dzīvi regbijā runājām ar valstsvienības kapteini Vilmāru Sokolovu, kurš paguvis uzspēlēt padomju laikos un bijis klāt visās Latvijas izlases veiksmēs un neveiksmēs.
29 gadi regbijā
Sāksim ar precizējumu: pirms Latvijas — Horvātijas regbija izlašu spēles izskanējusī informācija, ka Sokolovam tas būs pēdējais mačs izlases sastāvā, īsti neatbilstot patiesībai. "Pirms diviem gadiem jau domāju iet prom, nodevu kapteiņa pienākumus Ģēnijam — Andrejam Aleksandrovam. Taču joprojām tiku aicināts uz izlasi, Ģēnijam bija problēmas ar veselību, un es atkal uzņēmos kapteiņa pienākumus. Tagad treneris saka: viss kārtībā, sastāvā pagaidām tieku. Apetīte ir, spēks ir. Nākamgad man apritēs 30 gadu regbijā. Ja tad varētu nospēlēt pēdējo maču izlasē — būšu priecīgs."
Kā sāki spēlēt regbiju?
6.klasē mācījos, 12 gadu un 10 mēnešu vecumā. Trīs mēnešus biju darbojies brīvajā cīņā, bet ne pārāk nopietni. Uz 64.vidusskolu bija atnācis Uldis Bautris, aicināja trenēties. Klasi augstāk mācījās čaļi, kas jau bija sākuši spēlēt. Es kā jaunais gurķis aizgāju līdzi. Pavājš biju, bet kur tā bija patīkama sajūta — kopā ar vecākiem džekiem… Regbijs iedvesa bijību, man stāstīja, cik tas ir briesmīgi. Gribējās pamēģināt pašam.
Kādus briesmu stāstus dzirdēji?
Dari, ko gribi, plēs, kaujies. Vienu esot izrubījuši... Tā tas, protams, nav, bet līdz šim brīdim daudzi nezina, ka regbijā nevar darīt visu, kas ienāk prātā. Aura kā karatē. Neviens īsti nezināja, kas tas ir. Tas bija patīkami — būt tur iekšā.
Vai talants arī bija?
Kad mācījos 10.klasē, augums jau bija 194 cm. PSRS čempionāta nolikumā bija prasība, ka komandā vajag divus jaunākus par 18 gadiem un divus garos. Es derēju dubultā. Kaut gan kas es biju par spēlētāju — 80 kg svars otrajā līnijā... Pieredzes arī nekādas. Pretī nāca divreiz vecāki un smagāki.
Vai armijā arī regbijs noderēja?
Kad uzzināja, ka esmu spēlējis regbiju pirmajā līgā, no mācību daļas Žitomirā gribēja sūtīt uz Kijevas ASK. Bet nesanāca, un paldies Dievam. Divas dienas pēc tam, kad mani aizsūtīja uz Ļeņingradu, uzsprāga Černobiļa. Pēc dienesta pusgadu atpūtos, tad atsāku trenēties, un paņēma meistarkomandā.
Biji profesionālis?
Jā, padomju izpratnē. Paralēli mācījos Politehniskajā. Pirmo sezonu 1989.gadā vairāk sēdēju rezervē, nākamajā gadā jau spēlēju diezgan daudz, bet 1991.gadā biju pamatsastāvā no sākuma līdz beigām. PSRS pirmo līgu vinnējām, pēdējā mačā ar Penzas komandu vajadzēja atspēlēt izbraukumā dabūto 0:6, un uzvarējām ar 7:0. Bijām sasnieguši to, uz ko Latvijas regbijs bija gājis ilgus gadus. Taču augstākajā līgā uzspēlēt vairs neiznāca. Viss izjuka.
Toties atvērās pasaule?
Jā, ja pie tagadējām iespējām būtu tāds finansējums, kāds bija RAF laikos… Toreiz taču dzīvojām kā aizvērtām acīm. Pasaules regbiju redzējām 4—5 gadus vecās kasetēs. Nekādas saskarsmes ar ārzemju klubiem, nekādas nojausmas par metodiku. Tikai fiziskais bija ļoti labi nostādīts. Īpaši, kad gatavojāmies Pasaules kausa finālam. Tādu pamatu ielikām, ka pēc tam divus gadus citus uz vienas kājas varēju apskriet.
Edinburgas pasaka
Latvijas izlases kvalificēšanās 1993.gada Pasaules kausam regbijā-7 joprojām ir lielākais sasniegums…
Latvijā jau regbiju-7 nespēlēja, bet mūs pakonsultēja Kijevas Aviator treneris Igors Bobkovs, kurš vienubrīd trenēja arī PSRS septiņnieku. Divas nedēļas patrenējāmies, vismaz teorētiskos principus sapratām. Kvalifikācijas turnīrā gruzīnus vinnējām, jo viņi mēģināja spēlēt kā parasto regbiju. Krievi kaut ko sajēdza, bet mums beigās paveicās. Divas nedēļas no priekiem atpūtāmies un tad sākām gatavoties finālturnīram. Nometnes, 13 treniņi nedēļā… Es gan diemžēl komandā netiku un uz Edinburgu aizbraucu kā skatītājs. Pret DĀR, Velsu un Fidži cerību nebija. Japāņus gan varējām vinnēt — pietrūka laika. Pret rumāņiem — pieredzes…
Kur slēpjas lielākās atšķirības starp mazo un lielo regbiju?
Septiņniekā kustība iet šķērsām laukumam, lielajā — no vārtiem uz vārtiem. Septiņniekā nav tik daudz kontaktu. Galvenais ir izstaipīt līniju, atrast caurumu un spraugā ielaist džeku ātrumā iekšā. Kad līnija izraustīta, viņu vairs nevar noķert.
Vai līdzdalība Pasaules kausā atstāja kādas pēdas Latvijas regbija saimniecībā?
Nē, diemžēl. Tieši sākās smagie laiki. Atbraucām no Edinburgas: paldies, sveiki… Sākās lielā stagnācija. Klubu mazāk, čempionāts neinteresantāks… Turpinājām spēlēt, bet attīstības nebija. Veiklākie, kā Miesnieki, meklēja citas iespējas — piemēram, esam Baltijas kausa dibinātāji.
Amatieru maizes garoza
Kurš klubs Latvijā vēl tur līdzi Miesniekiem?
Nevienam klubam jau nav pilnas struktūras: bērni, jaunieši, meistari. Ežiem ir daudz bērnu, kuri izaug un pazūd. Beidz spēlēt 20 gados.
Tāpēc, ka ar regbiju maizi nenopelnīsi?
Arī tāpēc. Miesnieki jau nav superlīmenis. Trenējamies 2—3 reizes nedēļā. Veselības grupa. Ziemā drusku vairāk. Svētīgi, ka televīzija rādīja 2007.gada Pasaules kausa spēles — pēc tam uz regbiju atnākuši daudzi bērni, jaunieši.
Kā amatieru komandā nodrošina disciplīnu?
Lai visa komanda sapulcētos treniņā, tam jābūt interesantam. Šoziem ļoti labi Raivis Vidzis palīdzēja — akmeņus staipījām, riepas vēlām. Uz spēlēm nav problēmu, jo tur ir fun.
Kā izdodas apvienot regbiju un darbu?
Sadzīvoju — gan kad strādāju algotu darbu, gan tagad, kad pats sev.
Regbija šarms
Citi sporta veidi vilina ar profesionāļu lielajām algām. Ar ko pievilcīgs ir regbijs?
No savas pieredzes varu teikt — viss, ko esmu sasniedzis, sasniegts tikai tāpēc, ka spēlēju regbiju. Nākamo sievu satiku pasākumā pēc spēles. Ieguvu izglītību, bija iespēja neklātienē mācīties. Varēju nopelnīt iztiku smagajos laikos. Kā cilvēks esmu izveidojies tieši tāpēc, ka esmu šajā sporta spēlē, kur ir savs nerakstīto noteikumu kopums. Īstu vīriešu uzvedības kodekss.
Spēles laikā gan šķiet, ka līdzekļu izvēlē neviens sevi neierobežo…
Kļūda! Regbijā nav pieņemts darīt nekrietnas lietas. Vispretīgākais paņēmiens ir kāju aizlikt priekšā. 29 gados tādu gadījumu spēlē neatceros. Vīrieša cienīgāk ir iesist pa seju, nekā no aizmugures spert pa kāju.
Tātad burzmā pautos neviens neiekniebs vai sejā neiespļaus?
Kniebšana, košana, skrāpēšana — tas ir prātam neaptverami! Spļaušana būtu nonsenss. Nevienā pasaules klubā tāds nespēlētu. Iekraus — jā, var gadīties. Tas ir normāli. Problēmas sākas tad, kad tiesnesis izlaiž spēli no rokām. Ja kāds sistemātiski pārkāpj noteikumus, bet tiesnesis to neredz, spēlētāji sāk tiesāt paši. Tad var arī iekraut. Kā savādāk?
Vai tiesa, ka trešais puslaiks — pretinieku kopīgā pasēdēšana pēc spēles — izlīdzina pilnīgi visu, kas noticis laukumā?
Bet protams! Kāpēc tēlot ienaidniekus, ja viss jau sadalīts laukumā? Rezultātu vairs neiespaidosi, kāpēc citam citu apsaukāt un neieredzēt? Bet nākamā spēle atkal sākas no nulles.
Vai cīņas Latvijas čempionātā neietekmē kopīgo spēlēšanu izlasē?
1997.gadā ar čipsiem Carnikavā fundamentāli izkāvāmies, tiesnesis vispār aizskrēja prom. Pēc nedēļas bija spēle izlasē — nekādu problēmu. Ne jau kautiņu dēļ ejam laukumā. Ejam spēlēt un gūt no tā prieku. Emocijām gan neko nevar padarīt. Regbijs ir kontakta sporta veids — kā hokejs. Ja vājš tiesnesis, tad problēmas būs. Bet vispār regbija sabiedrība ir viena no saliedētākajām. Varu nopirkt biļeti uz jebkuru valsti, tur sameklēt regbija klubu, un atradīšu, par ko parunāt, man palīdzēs atrast dzīvesvietu, darbu, un es noteikti uzspēlēšu. Regbijs ir socializēšanās veids, nevis tikai sports. Arī tāpēc, ka ilgu laiku bijis neprofesionāls.
Vai bijuši trešie puslaiki austriešu stilā, kad komanda demonstrēja kolektīvo striptīzu Viļņas centrā?
Tas nebija nekas ekstra. Varbūt šķiet drusku nepieņemami, bet cilvēki atpūšas, kā kur tas ir pieņemts. Anglijā izģērbties — tas ir izaicinājums, fun. Londonas biržas mākleris skrēja pliks kā strīkeris, jo bija saderējis.
Mums citas tradīcijas?
Katrai tautai ir, piemēram, savas kāzu spēles. Un arī savas regbija spēles, kas domātas slēgtam lokam. Regbisti nav čaļi, kam patīk tikai izkauties, iedzert un tad izģērbtie plikiem. Nē, starp mums ir arī tādi, bet ir arī policisti, profesionāli karavīri, ministriju darbinieki, uzņēmēji, banku speciālisti. Ar IQ viss kārtībā, nav tā, ka galvas domātas tikai ēšanai. Regbijs ir dzīves uztvere, nevis vienkārša skriešana. Jāmāk sadzīvot ar kolektīvu, aizstāvēt sevi un draugus. Regbijs to iemāca. Tāpat kā cienīt sevi, partnerus un pretiniekus. Tas nostiprina cilvēka serdi, uz kuru viss balstās.
Kā to iemācāt jaunajiem?
Nerīkojam jau lekcijas: sak, šodien runāsim par uzvedību. Viss notiek paralēli. Es 17 gados sāku spēlēt ar večiem, kam bija 40. Mute bija vaļā, bet skatījos, kā viņi dara, kā nedara un kā nekad nedarīs. Kad daudzi vecumi kopā, viss notiek it kā pats no sevis.
Pa ārzemju taku
Vai nav bijusi vēlēšanās tā izdarīt — aizbraukt un uzspēlēt?
Savulaik pēc turnīra Taivānā aicināja uz Jaunzēlandi, Velingtonas klubu, bet bija baigā noņemšanās ar darba vīzu.
Jaunzēlande — tas skan nopietni...
Varbūt būtu spēlējis otrajā, trešajā komandā. Tik un tā būtu neatsverami. 26 gados — pati sula... Bet ko padarīsi...
Krievijā tagad Jurijs Baranovs un Uldis Saulīte smuki iekārtojušies…
Jā, prieks par viņiem. Labi spēlētāji, arī kā cilvēki progresējuši. Gandrīz visi regbisti ir ļoti patīkami cilvēki. Viens par visiem, visi par vienu. Arī komanda neļauj nevienu abižot. Tāpēc jau asumi spēlēs bieži gadās.
Tātad, ja jaunie latvieši grib izsities, jābrauc uz ārzemēm?
Noteikti. Latvijā regbija izejmateriāls ir izcils. Esam gari, stipri, smagi. Tikai jāstrādā no mazotnes un ar pareizu metodiku. Tā, lai bērniem prieks un lai pareizi gan fiziski, gan psiholoģiski. Jāievēro augšanas likumsakarības, jāstrādā pie pareizas stājas, muskulatūras attīstības. Jebkuram normālam klubam ir vajadzīgs fizioterapeits un fiziskās sagatavotības treneris. Gribu, lai Miesniekos tā būtu, gribu palīdzēt Uldim (Bautrim). Ivars Čākurs tagad regbijam-7 programmu uztaisīja. Ja jaunībā būtu zinājis to, ko zinu tagad, nebūtu tādu problēmu ar kaklu, muguru.
Eiropā savā vietā
Vai Latvijas izlase Eiropā tagad ir savā vietā?
Domāju, ka jā. Augstāk… Ja ļoti saspringtu, ja paveiktos, varētu vinnēt Poliju, bet tur tālāk nav ko darīt.
Tāpēc, ka profesionāļi nāktu pretī?
Vismaz pusprofesionāļi. Ar stabilu struktūru apakšā. Par Lietuvu tagad esam divas līgas augstāk, bet, kamēr mēs nelietderīgi laiku pavadījām, viņi savilka bāzi — sporta skolas, liels skaits bērnu, meitenes spēlē. Visā Lietuvā. Mums tikai Rīga, drusku Jelgava. Tas nav pareizi.
Kuras izlases spēles iespiedušās atmiņā?
Patīkami vinnēt komandu, kam vairākas reizes zaudēts. Tā bija ar dāņiem, zviedriem. Poļus diemžēl neesam vinnējuši.
Tas vēl priekšā…
Ceru, bet laikam ne man.
***
V. Sokolovs
Dzimis 1966.gada 3.decembrī
Augums: 194 cm, svars 115 kg
Regbiju spēlē kopš 1979.gada
Klubi: RAF (1979.-1992), Miesnieki (kopš 1992.gada)
Latvijas čempions: 7 reizes
Latvijas kausa ieguvējs: 6 reizes
Baltijas kausa ieguvējs: 3 reizes
Latvijas labākais 2.līnijas uzbrucējs no 1993. līdz 2005.gadam
Latvijas izlasē: 54 spēles, 11 piezemējumi (55 punkti)
Privātuzņēmējs
***
Latvijas regbistu tuvākās cīņas
24.—25.maijs EČ kvalifikācija regbijā-7 Sopotā
7.—8.jūnijs EČ kvalifikācija regbijā-7 Tbilisi
23.—30.augusts U-19 Eiropas čempionāts Prāgā
Oktobris Sākas Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrs
Pasaules kausa dalībnieki
1992.gada rudenī Latvijas regbisti atlases turnīrā pārspēja Krievijas un Gruzijas vienības, kvalificējoties pirmajai Pasaules kausa izcīņai regbijā-7. 1993.gada 16. un 17.aprīlī Edinburgā Latvija zaudēja Fidži (0:42), Rumānijai (5:22), DĀR (5:47), Japānai (14:21) un Velsai (7:36) un 24 komandu konkurencē ieņēma 22.vietu.
Eiropas otrajā desmitniekā
Latvijas valstsvienības otrā vieta Eiropas čempionāta 2B grupā — 19.vieta kopīgajā rangu tabulā — ir augstākais sasniegums lielajā regbijā. Iepriekš 2B grupā tika spēlēts 2000.gada Eiropas čempionātā, kad Latvija ierindojās ceturtajā vietā.
Tuvojas jubileja
Pirmais regbistu treniņš Rīgā noticis 1960.gada 12.maijā VEF stadionā, kur Maskavas Augstākās tehniskās skolas students nākamais Radiotehnikas ģenerāldirektors Vladimirs Martinsons ar domubiedriem mēģinājuši savaldīt ovālo gurķi. Stadiona vairs nav, bet regbijs Latvijā palicis un drīz svinēs 50.jubileju.