Tā nu sanāca, ka šo pasules čempionāta kvalifikācijas turnīru Latvija iesāka noteikti labākajā futbola bāzē, kāda ir postpadomju telpā. Pat Kijevas Dinamo Končazaspa nobāl. Šoreiz gan nedziedāsim slavas dziesmu mafiozām struktūrām, kas darbojas vēl mafiozākā teritorijā. Šoreiz ne par to, bet par to, ka Tiraspolē vēlreiz nācās pārliecināties, ka pie Latvijas izlases stūres ir šobrīd labākais speciālists postpadomju telpā. Varbūt kādu varētu izrakt Krievijā, taču diez vai, ja reiz tur arvien vairāk toni sāk noteikt ārzemnieki.
Varbūt Ukrainā, taču arī žovtoblakitnaja izlase nav nemaz tik varena. Jo sevišķi, ja salīdzinām kārtis, ar kādām spēlē Starkovs un daži viņa kolēģi. Pat Igora Dobrovoļska rokās trumpju bija vairāk. Uzvarēt Moldovu, kuras sastāvā bija gana daudz spēlētāju, kas krāj pieredzi un naudu Krievijas, Rumānijas, Ukrainas čempionātos, ar sastāvu, kurā ir gan nekur nespēlējošie, gan rezervistu soliņus deldējošie, kurā trūka traumēto, bet kodolu veidoja Latvijas klubu futbolisti, par kuriem labi klubi īpaši neinteresējas, ar avīžu lozungiem vien nevar.
Starkovs gandrīz vienmēr spēj atrast džokeru — kas vairāk ir nevis vīrs laukumā, bet ap komandu virmojoša noskaņa. Galvenā trenera prasme spēlētājiem iedvest pārliecību, pacelt viņus "varoņdarbiem" jau kļūst apbrīnas vērta. Nav pamata bažām, ka tā varētu pazust, taču grūti būt ļoti pārliecinātam, ka šādi džokeri dos eiforizējošu rezultātu katrā spēlē. Apzināsimies, kādas kārtis ir Starkova rokās un, saglabājot (vairojot) optimismu, paliksim reālisti. Pat visfantatiskākajam kašpirovskim vai finkam būtu ļoti grūti nopirkt Latvijai biļeti uz Dienvidāfriku. Taču ne neiespējami. Ja visi izdarīs mazliet vairāk, nekā spēj, un nevienam nesakāps galvā.