Klauvē pie Pro Tour durvīm

Viņnedēļ izcīnītā trešā vieta prestižā Le Samyn viendienas braucienā Beļģijā ir solis pretī sapņu piepildījumam.Rietumu banka – Rīga (RB – R) galvenais treneris slavenais igauņu riteņbraucējs Jāns Kirsipū, kurš 125 reizes uzvarējis visaugstākās raudzes sacensībās, Saramotina mērķus uzskata par sasniedzamiem. Komandas menedžeris Igo Japiņš ir vēl konkrētāks: «Ja Moķa būtu beļģis, itālietis vai francūzis, viņš jau brauktu Pro komandā.»Bijušais izlases galvenais treneris Vitālijs Smirnovs uzskata, ka no pašmāju braucējiem Saramotins ir vistuvāk elitei, taču rīdziniekam pietrūkst pārliecības par sevi: «Jākļūst psiholoģiski stabilākam un jānotic sev. Līdz šim bijis tā, ka dažreiz tic, dažreiz netic, tad var, tad nevar pabraukt. Ja gribi, vajag darīt. Vienmēr jādomā, ka esi gatavs, ka vari paveikt to, ko vēlies.»NAV PAR VĒLUPatlaban Latvijas šosejas riteņbraukšanā nav ziedu laiki. Augstākajā starptau-tiskajā līmenī, kādā savulaik brauca Pjotrs Ugrjumovs, Kaspars Ozers, Romāns Vanšteins, tagad startē vienīgi Raivis Belohvoščiks. Taču ir ambiciozi jaunie, piemēram, Gatis Smukulis un Normunds Lasis, kuri arī apņēmušies ielauzties Pro Tour. Saramotins, kuram aprīlī apritēs 26 gadi, Latvijas perspektīvo braucēju pulciņā ir viens no vecākajiem.«Tas nebūs šķērslis,» Igo Japiņš uzskaita piemērus, kad vīri sekmīgi brauc vismaz līdz 35 gadiem. «Kirsipū trīspadsmit sezonas pēc kārtas brauca Tour de France. Tagad viņam ir trīsdesmit astoņi gadi, taču vēl šogad varētu normāli iemočīt. Ja piekopj normālu dzīvesveidu, nepļēguro, var braukt. Tas no galvas atkarīgs.»Treneris Vitālijs Smirnovs, pārskatot Alekseja karjeras līkločus, secina, ka daudz agrāk lielus rezultātus nemaz nebija pamata gaidīt. «Saramotins jauniešu un junioru vecumā trenējies pārāk maz. Nopietnāk sāka to darīt tikai deviņpadsmit gadu vecumā. Pirmos četrus gadus treniņos neko nevarēja izdarīt. Bieži turējās pie mašīnas. Bija problēmas ar sagatavošanos. Pēdējo sešu gadu laikā redzams, ka viņš kļūst stabilāks, gudrāks un stiprāks. Šī viņam var būt izšķiroša sezona.»Arī pats Aleksejs nebūt nedomā, ka vilciens jau aizgājis: «Viss atkarīgs no ķermeņa. Fizioloģiski tie tomēr atšķiras. Jutu, ka man [briedums] atnāk vēlāk. Es divdesmit gados nebiju kā dažs labs — nobriedis vīrietis. Profesionālā režīmā darbojos tikai no divdesmit divu gadu vecuma. Viss notiek pakāpeniski.» Saramotins atsaucas arī uz Kirsipū sacīto: «Jāns teica, ka nekas nav par vēlu. Viņš pats ļoti labu sportisko formu sasniedzis tikai divdesmit astoņos gados.»Tāpēc Aleksejs apņēmies turpināt nosprausto kursu. Tā atslēgas vārds ir progress. «Grūti pat pateikt, cik daudz mani šķir no Pro Tour līmeņa. Nokļūšana elitē atkarīga no likteņa. Ceru, ka tas būs labvēlīgs. Ja nebūs, tātad nebūs lemts.»Lai progresētu, jādara viss, kas jau patlaban tiek darīts: katru dienu treniņi un pašanalīze. «Jākļūst taktiski gudrākam. Jāpiedomā un jāizvērtē brīži, kad sasniegta laba fiziskā forma, lai zinātu, kā to izdarīt atkal un atkal. Vairāk trenēties ne vienmēr ir labi. Visam jābūt sabalansētam. Gudrība ir, ja zini, kur un kad trenēties vairāk, kur un kad — mazāk.»LĪDERA AURAJa velosipēdiem Latvijā būtu jāiziet tehniskā apskate līdzīgi kā automašīnām, šķiet, Saramotins tai vienmēr būtu gatavs.«Pirms treniņiem tā īpaši neiespringst, bet pirms pēdējām sacensībām (Le Samyn — I.K.) visilgāk no visiem čamdīja un pētīja velosipēdu. Viņa ritenim vienmēr ir vistīrākā ķēde,» novērojis RB – R mehāniķis Gunārs Dzalbs, kurš, tāpat kā Aleksejs, komandā ir no pirmsākumiem 2001.gadā. Starp RB – R ilgdzīvotājiem vēl ir tikai komandas idejas autors Igo Japiņš, treneris Vitālijs Smirnovs, trenera palīgs Kristaps Celms un busiņš, kas krustām šķērsām ripojis pa komandas sacensību vietām Beļģijā, Francijā un Nīderlandē.Riteņbraucēji neveiksmju cēloņus mēdz meklēt tehnikā. Dzalbs pārmetumus no Saramotina šo gadu laikā nav saņēmis. «Viņš nelidinās mākoņos,» Gunārs raksturo draudzīgo kolēģi. «Tiešām cepuri nost. Nevis uzspēlēti, bet patiesi draudzīgs — viņš vienkārši tāds ir.»Mehāniķis Gunārs uzskata, ka Aleksejs prot zaudēt, taču nekad nesamierinās ar neveiksmēm. «Kur liksies? Māk. Bet viņš noteikti ir cilvēks, kurš grib uzvarēt vienalga kādās sacensībās.»Nepārmest citiem, ja gonka nav izdevusies, ir viena no pazīmēm, kas liecina par Alekseju kā izteiktu komandas spēlētāju. «Viņam piemīt līdera aura,» piecās kopā nobrauktajās sezonās acīs iekritis 2004.gada Eiropas U–23 čempionam Kalvim Eisakam. «Aleksejs vienmēr gatavs strādāt komandas interesēs. Nedomā tikai par sevi un saviem rezultātiem.»Eksliepājnieks Kristofers Rācenājs ievērojis, ka pirms sacensībām Aleksejs bieži izskatās saguris. «Neviens nezina, ko viņš tajā brīdī patiesībā domā. Šķiet, ka tajos brīžos saka vienu, bet galvā pavisam kas cits.» Jo tuvāk starts, jo Aleksejs mēdzot dziļāk ierakties sevī. Tas, protams, neesot nekas slikts.Iespējams, tieši RB – R līdera allaž mierīgā noskaņojuma dēļ Kristofers secina, ka komandā mikroklimats ir lielisks. «Neesmu redzējis, ka Aleksejs ar kādu strīdētos. Mūsu komandā vispār neviens nestrīdas.»UZVARAS NEDĀVINALūgts raksturot sevi, Aleksejs saka: «Esmu draudzīgs, taču noteikti ne runīgs. Varbūt nedaudz kautrīgs.» Taču tikai ne distancē — uzvaras viņš nedāvina. To apliecina pēdējo gadu finiša spurti Latvijas šosejas riteņbraukšanas čempionātā. Draugs Oļegs Meļehs allaž tiek atstāts par mata tiesu aiz muguras.Komandas biedrus Aleksejs par konkurentiem neuzskata. «Nepatīk, ka cilvēki domā šādās kategorijās. Visi tak savējie džeki. Neesam pretinieki, bet komandas biedri. Tad jau nebūs rezultātu, jo bez saliedētas komandas tos nevar sasniegt.»Aleksejs uzsver, ka braukt ar velosipēdu ir milzīga bauda — darbs, kas sniedz gandarījumu. Taču ja Pro Tour durvis tomēr netiks atvērtas, pasaulei gals nebūs pienācis. «Dzīve tak turpinās. Protams, būtu sāpīgi, jo sportā ieguldīts daudz laika un enerģijas. Tāpēc jāmēģina iet līdz galam. Kamēr atļaus veselība un rezultāti ies uz augšu — jācīnās.»***ALEKSEJS SARAMOTINSDZIMIS 1982.gada 8.aprīlī RīgāĢIMENĒ vienīgais bērns. Precējies — sieva Irina, meita Alise AR RITEŅBRAUKŠANU nodarbojas kopš 14 gadu vecuma PIRMAIS TRENERIS Vladimirs Andruņins, vēlāk Vitālijs Smirnovs un Jāns KirsipūKLUBI: Baltika (1995—2001), Rietumu banka – Rīga (2001—) PAMATSKOLĀ trīs gadus dejojis baletu MĪĻĀKAIS mācĪbu priekšmets: literatūraIESAUKA: MoķaPARAUGI: Jans Ulrihs, Edijs Merks, Aleksandrs VinokurovsPAR LĀNSU ĀRMSTRONGU — pārcilvēks; kaut kas tur nebija tīrs SASNIEGUMI MTB: 15.vieta pasaules čempionātā (2007) un 6.vieta Eiropas čempionā maratonā (2004)KARJERĀ apmēram 10 uzvaras starptautiskās šosejas sacensībāsSAPŅO uzvarēt tādās prestižās viendienas sacensībās kā Parīze—Rubē PATĪK trenēties Eiropas dienvidos, jo silts un tur saulains SKUMDINA, ka pat Nīderlandē sadzīve ir lētāka nekā Latvijā