Par kādreizējā šaha brīnumbērna nāvi paziņoja Starptautiskā Šaha federācija (FIDE), neminot nāves cēloni.
Spaskis bija "viens no visu laiku dižākajiem spēlētājiem" un "atstāja neizdzēšamu zīmi šajā spēlē", FIDE paziņoja sociālo mediju platformā "X".
Spaskis bija desmitais pasaules čempions šahā no 1969. līdz 1972.gadam. Viņa spēle pret Fišeru Reikjavīkā 1972.gadā pārtrauca padomju hegemoniju šahā. Tā kļuva par starptautisku sensāciju un bija pazīstama kā "gadsimta mačs".
Fišers, kurš 1972.gadā uzvarēja Spaski, 1975.gadā zaudēja pasaules čempiona titulu, atsakoties to aizstāvēt spēlē ar Anatoliju Karpovu. Fišers vēlreiz uzvarēja Spaski 1992.gadā Dienvidslāvijā, bet 2008.gadā nomira Reikjavīkā.
Bijušais pasaules čempions Garijs Kasparovs rakstīja "X", ka Spaskis "nekad neatteicās sadraudzēties un būt par mentoru nākamajai paaudzei, sevišķi ar tiem no mums, kas līdzīgi viņam nespēja ērti iekļauties padomju mašinērijā".
Spaskis 1976.gadā emigrēja no Padomju Savienības uz Franciju, bet 2012.gadā atgriezās Krievijā.
Dienvidslāvijas lielmeistars šahā Svetozars Gligoričs sacīja, ka Spaska slepenais spēks "ir viņa kolosālajā prasmē pielāgoties savu pretinieku dažādajiem stiliem".
FIDE nosauca Spaski par "pirmo patiesi universālo spēlētāju", kurš "nebija spēles uzsākšanas speciālists, bet bija izcils sarežģītās un dinamiskās spēles vidus pozīcijās, kurās viņš bija savā elementā".
Pirms slavenā mača pasaules čempiona tituls gadu desmitiem piederēja Padomju Savienības šahistiem.
Pēc Spaska zaudējuma viņš vēsi tika sagaidīts mājās Padomju Savienībā, kur bija kļuvis par valsts vilšanās cēloni. Viņam netika ļauts atstāt valsti, un viņa otrā laulība izjuka.
"Es jutos kā mājās pie šaha galdiņa," Spaskis vēlāk stāstīja, atceroties Reikjavīkas maču. "Mūsu šaha karalistei nav robežu."