Fragments no intervijas:
Kā nokļuvi algotā amatā Starptautiskajā Bobsleja un skeletona federācijā?
Es vēl strādāju Ukrainā, kad Starptautiskās federācijas pārstāvji meklēja trases treneri, kas palīdzētu tā sauktajām mazajām nācijām, kurām pašām nav iespējas algot trases treneri. Tā ir ierasta prakse, ka federācijas palīdz šo valstu sportistiem, lai viņi trasēs justos puslīdz droši. Es zināju cilvēku, kurš iepriekš ieņēma šo amatu. Sakontaktējos ar viņu, ievācu informāciju un pēc tam jau runāju ar federācijas pārstāvjiem. Darba apjoms gan ir lielāks, nekā sākotnēji bija runāts.
Ja reiz vairāk darba, tad arī algu palielināja?
Apmaksas ziņā viss ir kārtībā, bet, kā par naudas lietām savulaik izteicās Zintis (Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents Ekmanis - aut.), bobslejs šajā ziņā nekad nekonkurēs ar basketbolu vai futbolu. Es nesūdzos. Federācijas vadību pazinu vēl no tiem laikiem, kad pats startēju. Zināju gan IBSF prezidentu Ivo Feriani, gan ģenerālsekretāri (Heike Gresvanga - aut.), gan arī prezidija pārstāvjus, tāpat viņi zināja mani, tā ka mums nav problēmu sastrādāties.
Bobslejā sportisti tik tiešām nepelna kā basketbolā vai futbolā, bet ieguldījumi gan ir ievērojami. Tas varētu būt iemesls, kāpēc daudzās pasaules valstīs bobslejs netiek kultivēts?
Piekrītu, ka bobslejs nav lēts sporta veids. Tāpēc arī mans uzdevums ir mazajām nācijām palīdzēt visu jautājumu risināšanā, sākot ar loģistiku, respektīvi, kamanu transportēšanu, līdz trašu apgūšanai. Bobsleja kamanu izmaksas vien svārstās no 20 līdz 50 tūkstošiem eiro. Papildus vēl ir ceļa, dzīvošanas un daudzi citi izdevumi. Bobslejs jau vēsturiski ir veidojies kā ekskluzīvs sporta veids. Kā zināms, arī Monako princis Alberts ir startējis bobslejā. Ņemot vērā olimpiskā sporta veida statusu, vadošajās sporta valstīs ir ļoti profesionāla attieksme, sākot no treniņu procesa līdz atbalstītāju piesaistīšanai valstiskā līmenī.
Ar kurām nācijām strādā, un kurus sportistus esi izskolojis bobslejā?
Parasti vieni sāk un nākamie turpina. Strādāju ar korejiešiem, bet tie sportisti jau ir pagājuši maliņā un stafeti pārņēmuši citi. Sākums gan korejiešiem bija smags. Amizanti bija noskatīties, kā viņi cīnās bobsleja trasēs, bet tad viņi piesaistīja citus sportistus, nokomplektēja nopietnu komandu, un rezultāts ir acīmredzams (Junjoņs Vons šosezon Pasaules kausa divnieku sacensībās divreiz ir iekļuvis labāko trijniekā - aut.). Pretējais piemērs ir Jamaika. Kad ir sadabūta nauda, tad šīs valsts sportisti parādās bobsleja trasēs, bet, kad finanšu resursi izsīkst, tad atkal uz kādu laiku pazūd. Mazo nāciju skaitā ietilpst Rumānija, kas visu laiku cenšas uzturēt dzīvību. Bobsleja mazo nāciju kategorijā ieskaitāma arī Norvēģija, lai gan Sandis (Latvijas izlases galvenais treneris Prūsis - aut.) šajā kontekstā nosmīn - baigā jau nu mazā ziemas sporta nācija ir Norvēģija… Lillehammerē norvēģiem pat ir sava trase, taču viņi nespēj savstarpēji vienoties par bobsleja attīstīšanu pienācīgā līmenī.
Latvija pēc platības un iedzīvotāju skaita būtu pieskaitāma mazajām nācijām, taču bobslejā tā nav?
Tieši tā, un šobrīd Latvijas komanda ir tik labi nokomplektēta visās pozīcijās, ka es neredzu nevienu vājo punktu. Augstā profesionālā līmenī strādā gan vadība, gan arī sportisti. Mūsu gadījumā lielu lomu spēlē arī tradīcijas, jo bobslejā ir ļoti grūti kaut ko iesākt no nulles.
Prūsis un Ekmanis ik pa laikam uzsver, ka lielajām nācijām, kuru mērķis olimpiādē un pasaules čempionātā ir medaļas, Latvija tikai maisās pa kājām. IBSF varas gaiteņos to arī var just?
Nezinu, iespējams, ka man neviens to neizrāda (smejas). Tas, protams, pa jokam, bet nu nē - neesmu neko tādu manījis. Sportiskais princips jebkurā gadījumā ir priekšplānā. Protams, ka bobsleja lielvalstij Vācijai garastāvoklis pasliktinās tādās reizēs kā Sočos, kad viņu valsts sportisti paliek bez olimpiskajām medaļām. Iespējams, ka viņu bobsleja vadību pēc tam sauca uz paklāja un varbūt bija jāatbild arī uz tādu jautājumu - kāpēc Latvija ir priekšā?
Latvijā ir tiesneši, kuri spēj strādāt augstākā līmeņa sacensībās?
Tagad es varu teikt, ka ir. Latvijas posma organizētāji piesaistīja cilvēkus, kuri Siguldā piedalās starptautisko sacensību tiesāšanā kamaniņu sportā. Visi renes sporta veidi savā ziņā ir radniecīgi, un, manuprāt, tiesneši ļoti labi tika galā ar saviem pienākumiem. Vieni darbojās finišā pie bobu svēršanas, otri atkal startā mērīja slidu temperatūru, bija vēl citi pienākumi tiesnešiem, un kopumā es paliku ļoti apmierināts. Jāuzteic sacensību direktors Normunds Grava, kuram jau bija pieredze kamaniņu sacensību organizēšanā. Viņš arī sapulcēja savu komandu.
Rudenī Sigulda ir gatava uzņemt Pasaules kausa izcīņas sacensības?
Ļoti vērtīga bija Eiropas kausa mačos iegūtā pieredze. Pēc sacensībām jau izrunājām, kā varētu noorganizēt loģistiku ar operatīvu bobsleja kamanu izvietošanu starta zonā. Tā ir lielākā Siguldas trases neērtība, ka starta laukumā ir maz vietas. Tomēr esam tikuši skaidrībā, kā šo jautājumu atrisināt. Es domāju, ka sportisti būs apmierināti, ja viņiem būs jāstartē Siguldā. Tā būs jauna pieredze, jo gandrīz visas trases gadu no gada atkārtojas.
Šķiet, ka pilnībā sevi kā sportists tomēr nerealizēji?
Tā bija manis paša vaina. Jā, man bija tikai 29 gadi, kad pēc Turīnas 2006. gada olimpiādes pametu bobsleju. No otras puses - es atbrīvoju ceļu jaunajiem.
Visu lielo interviju ar kādreizējo bobslejistu un tagadējo Bobsleja un skeletona federācijas darbinieku Gati Gūtu lasiet pirmdienas, 28.decembra, laikrakstā Diena!