LOK prezidents Aldons Vrubļevskis personīgi pārlūkoja ierakstu pareizību. Uzgaidāmā telpā iztukšošanu gaidīja kartona kastes ar olimpiskajām kaklasaitēm. Kad jau bijām sasēduši prezidenta kabinetā uz interviju, aiz muguras, preses sekretāres sarūpēts, iznira Pekinas plakāts. Olimpiskā tēma izvirzās uzmanības centrā.
Nejūtas kā debitants
Uz četrām spēlēm esat braucis kā LOK ģenerālsekretārs. Vai LOK prezidenta un ģenerālsekretāra izjūtas atšķiras?
Man — nē. Zinu, ka šīs man būs pirmās vasaras spēles, bet "debitanta" izjūtas es pārdzīvoju jau ziemas spēlēs Turīnā. Atšķiras tikai pieņemšanu līmenis.
Bet pienākumu loks?
Prezidentam, ģenerālsekretāram un delegācijas vadītājam, kurš dzīvo olimpiskajā ciematā, organizatorisko jautājumu risināšanā pilnvarojums ir identisks. Uz sporta sacensībām arī visi ejam pa vienu VIP ieeju. Ir valstis, kurās prezidents pats vada delegāciju.
Par LOK eksprezidentu Vilni Baltiņu saglabājies priekšstats, ka viņa galvenais uzdevums spēļu laikā bija rūpēties par sponsoru dvēseles komfortu…
Pēc Atēnu spēlēm, piemēram, daži atbalstītāji palika neapmierināti, jo
uzskatīja, ka viņiem no LOK vadītāju puses nav izrādīta pienācīga cieņa
un uzmanība. Bet mums vajadzēja risināt daudz organizatorisko
jautājumu, un visam neatlika laika.
Sekas pēcāk izjutāt?
Manuprāt, tomēr nē. Stūrus iespējams nogludināt dažādos veidos. Pēc tam tikai vajadzēja vairāk piestrādāt.
Vienotības trumpji
Iepriekšējais triumvirāts — Baltiņš, Vrubļevskis un (delegācijas vadītājs) Fogelis — bija ļoti saliedēts. Kā ir pašlaik?
Pat vēl lielāka saskaņa (smejas). Žoržs Tikmers olimpisko komandu vadīja jau Turīnā un iepriekš Lillehammerē. Organizatoriskais kodols jau ilgāku laiku ir diezgan stabils un kompetents.
Saskaņa patiešām ir tik laba, kā tas no malas izskatās LOK Ģenerālajās asamblejās?
Tur jau mēs neesam trijatā! Bet, ja mēs runājam par kopējo sporta
sabiedrības vienotību, tās lielo nozīmi esmu uzsvēris katrā asamblejā.
Tā nav tikai skaļa frāze. Vienotība ir panākumu pamats, lai sporta
nozare varētu sadarbībā ar valsti, pašvaldībām un sponsoriem veiksmīgi
attīstīties, parādot sporta jomu pozitīvā gaisotnē. Ja mēs kašķētos un
strīdētos, kā tas pašlaik notiek Žurnālistu savienībā, attīstība nebūtu
iespējama.
Zemākā līmenī gan ik pa laikam ir sastopami neapmierinātie. Piemēram, Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis allaž norāda, ka, viņaprāt, bobslejs ir pelnījis lielāku ievērību un atbalstu.
Ja viņš to neteiktu, tas vairs nebūtu Zintis. Otrkārt, bez aktīvas darbības viņam Bobsleja federācijā nebūtu vietas. Tas ir normāli. Tāpat kā Lembergs plēsās par savu Ventspili, Strode — par Daugavpili, Sesks — par Liepāju vai Rāviņš — par Jelgavu. Tomēr mēs no savas puses viena aktīva viceprezidenta dēļ nevaram vienu sporta veidu īpaši izcelt. Ja paskatāmies uz olimpiskās vienības ziemas sporta veidu finansējumu — bobslejs noēd vairāk nekā pusi visa budžeta.
Tātad runāšana ir devusi pozitīvu efektu…
Finansējuma sadalījumu noteica ne jau Zinta aktivitātes, bet sportistu
rezultāti. Tas ir galvenais kritērijs naudas piešķiršanā vienam vai
otram sporta veidam.
Nauda nav galvenais
Pekinā Latvijas delegācijā būs potenciālais miljonārs Ernests Gulbis, vairākas labi pelnošas basketbolistes, kā arī sportisti, kuri arī treniņos ieguldījuši milzīgu darbu, taču viņu sporta veidi nav komercializēti un tādu pārticību nenodrošina. Vai tas nevar radīt iekšējas nesaskaņas?
Es problēmu nesaskatu. Sportisti jau izvēlas savu nodarbošanos, lai sevi pierādītu un sasniegtu labu rezultātu, nevis tāpēc, lai kļūtu par miljonāru. Kad sportists ir izgājis sacensību arēnā, vairs nav nozīmes — vai viņš pelna miljonu vai daudz mazāku naudas summu. Labākais piemērs ir Latvijas hokeja izlases uzvara pār Krievijas miljonāriem pasaules čempionātā Sanktpēterburgā. Mums bija viens miljonārs Artūrs Irbe, krieviem — divdesmit. Ja runājam plašāk, Latvijā publiskajā telpā miljonāra vārda lietošana ir ieguvusi negatīvu rezonansi un ir pielīdzināta gandrīz vai blēža statusam. Tāpēc es negribētu, lai sportistus sauc par miljonāriem, turklāt zinu, ka mūsu olimpiskajā komandā neviena tāda nav. Turklāt arī, piemēram, Ščerbatihs var kļūt par miljonāru. Sportā nē, bet dzīvē gan.
Kā ir mainījušies Atēnu spēļu veiksminieki? Pēc sudraba sajūsmas noplakšanas no daža laba reizēm varēja saklausīt tādu kā vilšanos. Ieguldītais darba apjoms bija liels, bet laimes mirklis pavisam īss, turklāt inflācija ir noēdusi daļu gandarījumu par valsts piešķirto atlīdzību.
Valsts piešķirto prēmiju nevajag uztvert kā samaksu par padarīto darbu. Tā tomēr ir balva, tāpat kā olimpiskā medaļa. Manuprāt, valsts paredzētā naudas prēmija līdz 100 tūkstošiem latu ir diezgan atbilstoša Latvijas situācijai. Jā, piekrītu, ka pēdējos astoņos gados inflācija šīs summas vērtību ir samazinājusi, tomēr tā Latvijas apstākļiem tāpat ir ievērojama. Jāņem vērā, ka lielākā daļa olimpiešu sagatavošanās ciklā no valsts saņēmusi ievērojamu atbalstu. Mēs tomēr neesam Krievija. Es, protams, būtu priecīgs, ja Latvijas uzņēmumi vai bankas, līdzīgi kā LMT, Samsung vai Latvijas gāze, atalgotu sportistus. Kāpēc, piemēram, nekustamo īpašumu firma veiksmīgam olimpietim nevarētu piešķirt dzīvokli jaunuzceltā mājā? Firmai tā būtu arī lieliska reklāma.
Kā olimpiešu atalgojuma ziņā izskatāmies uz citu valstu fona?
Man nav šādas informācijas. Es tikai zinu, ka pirms Atēnu spēlēm
Lietuvas NOK bija līgums ar BMW, un uzvarētājam pienācās septītā,
sudraba medaļas ieguvējam — piektā un bronzas ieguvējam trešā modeļa
BMW mašīna. Gadās, ka par sportistu atalgošanu uzzinām tikai no sliktām
ziņām. Kā Igaunijā, kad Erki Nolam nozaga mašīnu un apzaga māju, kuru
viņš bija saņēmis balvā.
Kā esat izjutuši taupības režīmu valstī?
LOK un sporta veidu federācijas to ir izjutušas, bet paši olimpieši gan ne. Nedaudz šogad jūt ziemas sporta veidu pārstāvji. Pašlaik visa uzmanība ir pievērsta Pekinai. Par ziemas sporta veidu pirmsolimpiskās sezonas finansējumu precīzāk zināsim septembrī.
Vai starts Pekinā varētu ietekmēt finansējumu ziemas sporta veidu pārstāvjiem?
Nedomāju, ka tas kaut ko būtiski mainīs. Veiksmīgs starts varētu nodrošināt naudas balvas un pateicības pašiem veiksminiekiem.
Bet sporta veidu saimniecībām?
Nākamās vasaras spēles būs tikai pēc četriem gadiem… Decembrī LOK
beidzas līgumi ar sponsoriem. Ģenerālsponsori LMT un Latvijas gāze ir
solījuši atbalstu arī nākamajam olimpiskajam ciklam. Par citiem
sponsoriem skaidrības pagaidām nav.
Viena olimpieša izmaksas dažādos sporta veidos ir daudzmaz vienādas?
Nē, nav. Sporta veidu federācijas no LOK budžeta par katru olimpiādē
piedalījušos sportistu gan saņem noteiktu naudas summu, teiksim, 3000
vai 4000 latu. Pēc tam jau ņem vērā izcīnīto vietu un uzrādītos
rezultātus konkrētajā sezonā.
Par finansējumu nekad nav sūdzējušies BMX pārstāvji. Vai tam nav sakara
ar LOK prezidenta saistību ar šo sporta veidu? (A.Vrubļevskis bijis BMX
federācijas prezidents — aut.)
BMX nebija citu sporta veidu līdzpaņemtās bagāžas no padomju laikiem,
kur darbojās vārdu salikums "man pienākas". Viņi tādu nezināja. BMX
attīstījās uz vecāku un pašu puiku entuziasma un astoņdesmito gadu
beigās izveidoto klubu sistēmas. Kamēr šis sporta veids nebija
olimpiskajā programmā, tam nebija atbalsta no sporta skolām un valsts
institūcijām. Vispirms bija vecāku ieguldītā nauda un labi rezultāti,
un tikai pēc tam nāca valsts atbalsts. Kā debesmanna, jo nu uz
sacensībām varēja aizlidot un vairs nebija jābrauc ar mašīnu četras
dienas cauri visai Eiropai.
Nākamā BMX paaudze labus apstākļus jau pieņems kā normu…
Baltiņš pēc BMX iekļaušanas olimpiskajā programmā jau teica — cauri ir,
drīz vien prasīs naudu un sabojāsies (smaida). Taču šai paaudzei
sabojāšanās nedraud. Mēs gan nezinām, kas būs četriem gadiem, lai gan,
ņemot par piemēru basketbolu, vingrošanu un vieglatlētiku, gaisotne
viena sporta veida ietvaros ir diezgan konservatīva. Ja ir nostāja — ko
tad mēs, nabadziņi, — tad tā arī tiek pārmantota nākamajās paaudzēs.
Vai LOK ietekmējas, ja sportisti — savulaik Staņislavs Olijars, Jeļena
Rubļevska — sāk runāt par iespējamo pāriešanu zem citas valsts karoga,
jo Latvijā neesot bijis pienācīgs atbalsts…
Tādi gadījumi bija pasen. Tieši otrādi: no sporta veidu federācijām un
individuālām personām esam saņēmuši piedāvājumus kļūt par Latvijas
pilsoņiem, lai varētu startēt liela mēroga sacensībās.
Cik perspektīvs liekas šāds naturalizēšanas ceļš?
Nav perspektīvs. LOK gan neliek šķēršļus, ja klubi vai federācijas Saeimā izvirza jautājumu par pilsonības piešķiršanu sportistiem. Tomēr es personiski esmu pret, ka tas tiek darīts merkantilu iemeslu dēļ. Izņēmumi varētu būt, ja labā sporta spēļu komandā trūkst atbilstoša spēlētāja vienā pozīcijā — kā gadījumā ar latviešu izcelsmes basketbolistu no ASV.
Kvalitāte pret kvantitāti
Olimpiskos centrus LOK attīsta ar valsts galvotu kredītu palīdzību, turklāt nauda tiek atdota no valsts piešķirtiem līdzekļiem. Vai šāda sistēma ir vislabākā no ekonomiskā un juridiskā viedokļa?
Ja būtu iespēja, LOK to nedarītu. Diemžēl nav iespējama savādāka
sistēma, kas varētu nodrošināt reģionālo sporta bāzu attīstīšana.
Valsts nevar sev izsniegt galvojumu, pati aizņemties un pati atdot
kredītu. LOK ar 33 olimpisko sporta veidu federācijām desmit gadu
garumā šo programmu veiksmīgi ir pildījusi. Pretējais piemērs. Kas
deviņdesmito gadu sākumā notika ar sporta bāzēm, kuras valsts izdevīgi
pārdeva tiem, kuri vairāk maksāja? Daudzās no šīm bāzēm sporta vairs
nav. Tāpēc mums tas jāturpina darīt, lai gan iedzīvotāju nodrošināšana
ar sporta bāzēm ir valsts un pašvaldību funkcija.
Sportistu sagatavošanas sistēma ir mainījusies. Bija sporta skolas un
internāti, tagad ir klubi un sporta centri. Kurš olimpiskais centrs ir
bijis produktīvākais olimpiešu sagatavošanā?
Redziet, ir pienācis laiks, kad mēs par Murjāņiem kā par olimpiešu sagatavošanas vietu vairs nerunājam. Tā vietā ir olimpiskie centri. Kāpēc, piemēram, no Kurzemes pārcelties uz Murjāņiem, ja netālu Ventspilī ir lieliskas bāzes un viss nepieciešamais sportošanai.
Bet kvalificētu treneru piesaistīšana? Šīs profesijas prestižs un atalgojums nav konkurētspējīgi!
Es šim apgalvojumam negribētu piekrist. Pie mums brauc strādāt ārvalstu sporta spēļu treneri, kuru atalgojums ir krietni virs Latvijas vidējā līmeņa.
Cilvēkam, kurš savu nākotni grib saistīt ar sportu, skaidri ir redzams attīstības ceļš.
Par sporta spēlēm jāpiekrīt, bet individuālajos veidos situācija ir savādāka.
Tajos tik tiešām ir problēmas. Ir gan sarežģīta paaudžu maiņa, gan arī talantu trūkums.
Labais piemērs varētu būt Eduards Andruškevičs un svarcelšana, pretējais — vingrotāji, kuri pēc medaļnieku paaudzes aiziešanas zaudējuši pozīcijas.
Naudas ārvalstu speciālistu piesaistīšanai nepietiek, bet pašmāju
treneri tālāk par jauniešu un junioru līmeni netiek. Vingrotāji ilgi
uztraucās, ka nav kur trenēties. Tagad ir, bet nav kam to darīt.
Sporta veidu pārstāvniecība olimpiskajā komandā pamazām sarūk…
Toties kvalitāte pieaug. Nekad vēl neesam uz spēlēm braukuši ar diviem pēdējo pasaules čempionātu uzvarētājiem.
Kādiem vajadzētu būt rezultātiem, lai LOK prezidents ar Pekinā sasniegto būtu gandarīts?
Jebkurās sacensībās vislielāko gandarījumu sniedz medaļas. Tomēr vēl
svarīgāk būs, lai visi Latvijas sportisti parādītu cīņasgribu.
Negribētos arī krasu atšķirību — ir mums bijuši sportisti, kuri pašu
mājās spīd ar labiem rezultātiem, bet starptautiskos mačos neko
neparāda. No otras puses, neveiksmes nevajadzētu uztvert kā traģēdiju.
Dzīvē un sportā visādi var gadīties.
***
Aldons Vrubļevskis: fakti
Dzimis: 1957.gada 2.jūnijā Zaļeniekos, audzis Smiltenē
Riteņbraucējs: Latvijas jauniešu izlases dalībnieks, jauniešu rekordists 1 km hītā
Jurists: Bijis Rīgas rajona tiesas priekšsēdētājs
Sporta darbinieks: Latvijas BMX federācijas prezidents no 1989. līdz 2004.gadam