"Es varu uzzīmēt un izstāstīt taktiskās nianses, bet savas rokas spēlētājiem es nevaru iedot," ar žestiem un vācu valodā Valdmanam taisnojās Znaroks. Komanda var spēlēt atraktīvi un skaisti vai arī disciplinēti un stingri pēc treneru izstrādāta plāna, taču bez spēlētājiem, kuri var iedabūt ripas pretinieku vārtos pozitīvs rezultāts tik un tā nebūs.Lidojot no Toronto uz Halifaksu, National Post lasīju rakstu par NHL kluba Filadelfijas Flyers līderi Danielu Brīru. Šis augumā maziņais uzbrucējs vizuāli nekādi neatbilst NHL līderiem raksturīgajiem parametriem. Tomēr ar vairāk nekā 10 miljonu dolāru algu šosezon viņš esot vislabāk apmaksātais hokejists NHL. Starpsezonā brīvā aģenta statusā viņu medījuši gandrīz visi NHL klubi, jo pirms gada viņš savu vērtību bija apliecinājis Bufalo Sabres rindās. Šāgada Stenlija kausa izcīņā viņš ir otrs labākais pēc gūtajiem vārtiem un sapelnītajiem punktiem. Izrādās, lai nopelnītu 10 miljonus vajagot tikai tik daudz, kā mācēt īstajā laikā atrasties pareizajā vietā. To Brīrs pieprotot lieliski. Cits piemērs Kanādas izlases uzbrucējs Denijs Hītlijs. Jā, viņam ir arī garas rokas un masīvs augums, taču cik dažādos veidos Hītlijs iedabū ripu vārtos! Kā pret slovēņiem. Vajag neapstādinot ripu – lūdzu! Vajag no nūjas lāpstiņas neērtās puses – arī nav problēmu!Latvijas dažādu paaudžu izlases ir grūti salīdzināt. Katrai ir savi plusi un mīnusi, tāpat spēlētāji krasi atšķiras. Iespējams, pēc gadiem trim vai četriem arī pašreizējais izlases modelis pacelsies daudz augstākā līmenī, taču viens no būtiskākajiem mīnusiem izkristalizējies vairāku sezonu garumā. Pārāk bieži no treneru mutēm nākas dzirdēt atzinumu: "Spēlējam labi, tikai realizācija pieklibo." Uzbrucējiem ir jāprot izmantot savas stiprās puses. Ja to nevar izdarīt, tad arī viņa vērtība strauji krītas. Kāpēc savulaik tik veiksmīgi spēlējām pret ASV? Tāpēc, ka Znaroks ar Vītoliņu izspēlē no aizvārtes prata samulsināt NHL aizsargus 1998.gadā Cīrihē. Tāpēc, ka Beļavskis prata ar lielmeistara pauzi izvest no pacietības vārtsargu 2001.gadā Ķelnē. Tāpēc, ka Kerčs regulāri izprovocēja pretiniekus uz noraidījumu. Arī tāpēc, ka 2006.gadā Turīnā no Herberta Vasiļjeva nūjas pretuzbrukumā ripa skaisti ielidoja "devītniekā". Šoreiz Vasiļjevs divas reizes nokļuva aci pret aci ar vārtsargu, taču rezultāts nemainījās. Tiešām grūti izprast, kā tas iespējams, ka Herberts Vācijas līgā vienā mačā sapelna 8 rezultativitātes punktus (pirms gada tika sasniegts līgas rekords), bet Latvijas izlasē ar iemestajām ripām viņš uzspīd gaužām reti. Domājams, vaina nav meklējama tikai spēlēšanā neierastajā centra uzbrucēja postenī.Latvijas izlasē ir superātri slidotāji kā Miķelis Rēdlihs un Mārtiņš Cipulis. Spēlētāji ar apbrīnojami veiklām rokām kā Lauris Dārziņš un Jānis Sprukts. Prasmīgs spēles organizators kā Aleksandrs Ņiživijs. Tomēr visiem viņiem jāprot savas stiprās puses izmantot komandai vajadzīgā brīdī. Kā smejies, varbūt pat nevajag nekā no augšminētā. Pietiktu tikai pāris reižu spēles laikā izslidot īstajā vietā un ripu novirzīt pareizajā virzienā.
Pietrūkst Kerča viltības, Beļavska meistarības un Znaroka nepiekāpības
Pēc 0:4 zaudējuma amerikāņiem ne tikai Latvijas žurnālisti tincināja Oļegu Znaroku par slikto rezultātu nebūt ne bezcerīgā spēlē. Pieredzējušais Vācijas žurnālists Antons Valdmans arī gribēja no Znaroka uzzināt, kāpēc skatītājiem allaž tīkamo kombinacionālo hokeju spēlējošā izlase šoreiz palikusi uz nulles.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.