Finālam kvalificējās 12 labākās. Kvalifikācijas norma bija 61,50 m, ko pirmajā grupā pārsniedza piecas. “Tā bija mana taktika – visu ielikt pirmajā metienā. Ja tas nesanāk, tad nākamajos ko labot kļūst grūtāk. Beidzot šī robeža, kas ilgi mani mocīja, ir pārvarēta. Šeit par to centos nedomāt. Bet personisko rekordu gan gribēju samest un tad tie paši 60 m arī būtu. Ceru, ka veiksmes enģelītis, kas man bija uz pleciem, tur paliks vēl dažas stundas, un es būšu finālā," sacīja Ozoliņa.
"Stadionā pirms tam biju tikai reizi, lai rezerves laukumā iemērītu ieskrējien marku. Celiņš te labāk nes uz priekšu, tāpēc ieskrējiens ir garāks. Otrais metiens nesanāca, jo gribējās vēl vairāk uzraut un sanāca par daudz ar spēku, tehnikas pietrūka. Iesāpēpējās arī elkonis. Tomēr ne tik ļoti, lai nevarētu mest. Kamēr norma nav izpildīta, nebūtu sportiski atteikties no trešā metiena. Tomēr arī tas nesanāca," viņa stāstīja.
"Atmosfēra bija lieliska. Ja sākumā likās, ka deviņos no rīta stadions būs tukšs, tad jau ar pirmajām dienām televizorā varēja redzēt, ka tribīnes ir pilnas. Šādā atmosfērā mest ir prieks un ceru, ka šeit vēl atgriezīšos. Zinu, ka vecāki Latvijā cēlās jau četros no rīta, la skatītos un ezmu laimīga, ka izdevās viņus iepriecināt. Zinu, ka daudz uzmundrinājumu ir draugos, bet pirms sacensībām cenšos sevi no sēdēšanas internetā atturēt. Arī uz stadionu nebraucu," stāstīja Ozoliņa.
Sintas trenere Valentīna Eiduka paskaidroja, kāpēc pārējie metieni tik labi neizdevās: "Viņa vēl nav tik pieredzējusi sportiste, lai labojusi personisko rekordu par pusotru metru varētu novaldīt emocijas un nākamos izdarīt tikpat labi. Es par otrās grupas rezultātiem centīšos neuztraukties. Tā it kā ir vājāka, tomēr šeit ir olimpiskās spēles. Jau tas, kas sezonas svarīgākajās sacensībās viņa uzstādīja Latvijas rekordu ir lieliski."