Svara stieņa nenogurdinātais deputāts

Bet treneris Eduards Andruškevičs saka tā: «Manuprāt, šis tik tiešām bija vislabākais gads Viktora karjerā. Pirmoreiz viņš uzvarēja abās galvenajās sacensībās — Eiropas un pasaules čempionātā. Bija uzvaras Vācijas bundeslīgā, un nebija nekādu sliktu problēmu. Varbūt tāpēc, ka pats bija gatavs aizsniegties līdz savai veiksmei.»

Skaitļi un medaļas

Individuālo sporta veidu sasniegumu vāceli parasti veido sportista sasniegtais rezultāts un izcīnītās vietas sacensībās. Rēķinot ciparu terminoloģijā, Ščerbatiham šis nebūt nav veiksmīgākais gads. Piemēram, 2000.gada olimpiskajās spēlēs Sidnejā Viktors divu disciplīnu summā — raušanā un grūšanā — pacēla 452 kilogramus, ar kuriem pietika tikai sestajai vietai. Šāgada svarīgākajās sacensībās pasaules čempionātā Taizemes pilsētā Čanmaņā Latvijas spēkavīrs divos vingrinājumos virs galvas noturēja 442 kilogramus, kas jau nodrošināja planētas spēcīgākā vīra titulu.

Ieraksti sacensību protokolos, šķiet, ir ļoti būtisks Ščerbatiha garastāvokļa barometrs. Čanmaņā pēc pasaules čempiona titula izcīnīšanas ar treneri Andruškeviču apskāvāmies, neslēpjot gandarījumu par visu laiku ievērojamāko sasniegumu Latvijas svarcelšanas vēsturē. Pāris minūšu vēlāk Viktors pats notikušo uztvēra dienas normu izpildījuša maiņas brigadiera atturībā. «Paldies Dievam, kurš man palīdzēja uzvarēt. Pašam gan vajadzēja izdarīt vairāk.» Un ne kripatiņas prieka dzirksts nemanīja viņa sejas izteiksmē.

2007.gada pavasarī Ščerbatihs ceturto reizi uzvarēja Eiropas čempionātā un 26.septembrī pirmo reizi kļuva par pasaules čempionu. Ar šiem sasniegumiem var konkurēt tikai 2004.gads, kad Atēnās Viktors «pacēla» olimpisko sudraba medaļu.

Stieņa atkarīgais

Politiskie dzīves līkloči un cilvēciski ikdienas kārdinājumi nav spējuši izmainīt Latvijas visu laiku izcilākā svarcēlāja nedēļas ritmu. Ne dienu bez svara stieņa — tāds varētu būt viņa ikdienas moto. «Pirmdienu, otrdienu un arī trešdienu pavadīju smagatlētikas zālē,» Otrajos Ziemassvētkos svētku režīmu atklāja Viktors.

Sākotnējo sajūsmu — «jā, tik daudz!» — par Saeimas deputātiem pienākošos pamatalgu 912 latiem 2006.gada rudenī nomainījusi ikdienas rutīna. Nu jau viņš secina: «Vieglāk noteikti nav kļuvis.» Trīs vai četras dienas nedēļā Ščerbatihs izraujas uz Ventspili pie sava trenera Andruškeviča. Ceturtdien piedalās Saeimas sēdē Rīgā, bet vēl viņu var sastapt jaunības dienu svaru zālē Dobelē. Starp citu, pasaules čempiona titula izcīnīšanai viņš izmantoja ikgadējo atvaļinājumu.

Treneris Eduards Andruškevičs visu laiku labākā audzēkņa panākumus skaidro ar stingro raksturu. Ščerbatiha mobilajā tālrunī ierunātais «nevaru atbildēt, jo pašlaik trenējos vai guļu» savulaik kļuva gandrīz vai par sporta aprindu folkloru. Vai arī sakramentālais atrunu sākums: «Kā treneris teiks…» Bet kā treneris skaidro panākumiem apzaļumotā stāda izdīgšanu diezgan trūcīgajā svarcelšanas dārziņā? Veiksmes formula esot aptuveni tāda — 30 procenti talanta, bet pārējo nākas iegūt sūri grūtā darbā. Sliktie piemēri Andruškevičam labi turas uz mēles. Viņš ātri nosauc pāris sportistu uzvārdus tepat Latvijā, kā arī Lietuvā un Kazahstānā, kuriem otrās puses potenciālos talantus aizvilinājušas prom no svaru zāles. Viktoram draudzene esot, bet par nopietnām attiecībām varēšot runāt pēc 2008.gada olimpiskajām spēlēm, kad būs beidzies kārtējais nopietnais atskaites punkts viņa sportiskajā karjerā. Pavisam īsi ziņkāres apmierināšanai Eduards atklāj arī svarcēlāju talanta īpašības. Tās esot ātruma spēks un lokanība, spēja nenervozēt un saņemties atbildīgā brīdī.

Pārbaudījumu laiks

2001.gadā dopinga rēgs klīda pa Latvijas sporta apcirkņiem, paraudams sev līdzi arī Ščerbatihu. Kā zibens spēriens no skaidrām debesīm pienāca ziņa par Ščerbatiha pieķeršanu aizliegto preparātu lietošanā Labas gribas spēlēs Austrālijā, Brisbenā. Dīvaino analīžu sekas (pāris nedēļu pirms sacensībām dopinga prove vēl bija negatīva!?) tagad atceras tikai retais. Divus gadus Ščerbatiham bija liegts piedalīties sacensībās.

Viens otrs paredzēja dobelnieka karjera beigas. Viņš pats spītīgi turpināja iestaigāto ceļu uz svaru zāli, bet neatturējās arī no iekošanās diskvalificēto sportistu aizliegtajā auglī, proti, piedalīšanās sacensībās. Lai arī 2002.gadā Latvijas čempionātā Ludzā Ščerbatihs piedalījās it kā paraugdemonstrējumos, Izglītības un zinātnes ministrija sporta pārvaldes vadītājam Eināram Fogelim pēc tam nācās tautai skaidrot, ka Viktora sasniegtie Latvijas rekordi 462,5 (207+ 255) kilogrami nevar tikt oficiāli reģistrēti.

Sabiedrības uzmanības epicentrā Ščerbatihs nokļuvis arī sadzīvisku ainiņu dēļ. Pēdējais gadījums — kautiņš Rēzeknes restorānā Latgale šā gada 20.oktobrī. Aculiecinieku skatījumā viens no nežēlīgākajiem pilsētā. Smagsvars Ščerbatihs (140 kg) figurē kā liecinieks, kurš centies strīdniekus izšķirt un kurš iebildis, ka viņa vakara sarunu biedrs uzņēmējs Guntis Piterenoks nosaukts par cūku.

Izšķirošs gads

Ščerbatihs 33 gadu vecumā pasaulē ir vecākais svarcēlājs prestižākajā svara kategorijā virs 105 kilogramiem. Viņam ne tikai jāturpina apgūt deputāta etiķeti, bet arī jāmācās sadzīvot ar sāpēm. «Es viņa vietā pēc Pekinas spēlēm neturpinātu,» nākotnes prognozēs tiešs ir fizioterapeits Mareks Osovskis. Neviens cits kā Mareks tik labi nav iepazinis Viktora muskuļu un kaulu uzbūvi. «Celīši pa šiem gadiem ir izturējuši milzīgu slodzi. Spēcīgs viņš ir pēc velna, taču tik svarīgais ātrums sāk zust. Svarcelšanā labākais laiks tomēr ir 25—30 gadi. Man pašam šķiet, ka viņš no sevis izspiež pēdējo sulu.» Par veselības likstām sācis runāt arī Ščerbatihs pats. «Kāju dēļ slodzes vajadzēja koriģēt. Treniņus plānojam, lai pielāgotos sāpēm.»

Nākamais, un, iespējams, pēdējais nopietnais atskaites punkts būs 2008.gada olimpiskās spēles Pekinā. Laikabiedri uzskata, ka tad varētu beigties Ščerbatiha aktīvais laiks svarcelšanā. Pagaidām jautājums par vislabāko gadu viņa karjerā paliek atklāts.