Abi izšķirošo cēlienu olimpiskajā kvalifikācijas ciklā sāks šonedēļ Irānā, bet pēc tam komanda mēnesi spēlēs Brazīlijas smiltīs.Fragments no intervijas:
Kā vērtējat līdzšinējo olimpisko ciklu?
Mārtiņa griezumā viss cikls sanācis smagnējs, kā to arī varēja prognozēt. "Īsto" partneri meklējām ilgi un ne visai produktīvi, bet tā ir sanācis, ka apstākļu sakritību rezultātā nonācām pie Haralda, un pie tā pagaidām esam palikuši. Varbūt tas viss izveidojies mazliet par vēlu, taču ar tādu situāciju jārēķinās.
Haralds jau jūsu treniņgrupā bija visu laiku!
Protams, bet viņam bija savi uzdevumi attiecībā pret [iepriekšējo pārinieku] Armandu Āboliņu. Vienmēr jau gribas tā, ka, strādājot vienā treniņgrupā, pavērsieni būtu citiem spēlētājiem mazāk sāpīgi, taču dzīve dažkārt piespiež pieņemt radikālus lēmumus.
Armands šobrīd ir palicis bez pārinieka?
Šobrīd viņš darbojas Ozolniekos zāles volejbolā. Ir ieceres par viņa pārinieku nākamajai sezonai, taču pie tā atgriezīsimies tuvāk pavasarim. Šobrīd katrs risinām savus jautājumus ziemas ietvaros.
Cik liela ir pārliecība par to, ka Pļaviņš un Regža vasarā spēlēs Rio?
Man kā trenerim un Mārtiņam kā spēlētājam nekad citi uzdevumi nav bijuši, kā tikt uz olimpiskajām spēlēm un sasniegt arvien labākus rezultātus katrā turnīrā. Loģiski, ka akcenti ir krituši nedaudz par vēlu, taču kopā ar Haraldu esam jau kaut ko sasnieguši, kas mums dod normālu starta pozīciju, lai sāktu šo sezonu un pacīnītos visās iespējamās kategorijās olimpiskajā atlasē. Ja viss izdosies tā, kā esam iecerējuši, tad, visticamāk, arī brauksim uz Rio.
Kurš no atlases veidiem šim duetam ir visreālākais?
Pavisam ir trīs iespējas, un visas tās mums ir pieejamas. Haralds un Mārtiņš aizvadījuši tikai septiņus no divpadsmit ieskaites turnīriem, kuri tiks vērtēti olimpiskajā atlasē pēc ranga, tāpēc neatmetam cerības kvalificēties pēc punktiem. Tālāk ir Kontinentālā kausa principi. Var kvalificēties gan no Eiropas, gan pasaules Kontinentālā kausa turnīra. Tas jau būs nākamais posms tad, ja mēs nerealizēsim ieceres kvalificēties pēc punktiem.
Vai starpsezonā duets nepazaudēs sezonas beigās uztverto spēles ritmu?
Olimpiskās spēles diktē savus noteikumus, tāpēc sagatavošanās periods mums bija ļoti īss, taču neko neforsējām un strādājām ierastajā ritmā. Cik tas būs pateicīgs, to redzēsim pēc Brazīlijas tūres, pēc kuras arī būs objektīvi izvērtējams, uz ko varam cerēt olimpiskajā rangā. Ja radīsies kādas bažas, visdrīzāk koncentrēsim spēkus, lai produktīvi nostartētu Kontinentālajā kausā.
Uz kādu rezultātu jācer šajos pirmajos turnīros?
[Smejas.] Nevis jācer, bet jāspēlē, un tad jau skaidrība atnāks pati. Es jau varu sapņot un uz papīra domāt jebko, bet objektīvie rādītāji ir sacensības, konkurenti, pašu meistarība un rezultāts, no kā jāizdara secinājumi. Ja redzam, ka varam, tad darām. Ja nevaram, tad turpinām strādāt un domājam, kā to realizēt nedaudz vēlāk. Visi esam lieli cilvēki un uz dāvanām no augšas neceram.
Vai Haralds ir apradis ar pasaules tūres līmeni?
Jaunajiem spēlētājiem tas nav viegls uzdevums. Paiet zināms laiks, kamēr viņš iespēlējas attiecīgā meistarības plauktā. Haraldam vēl nav izdevies uzspēlēt ar visaugstākā līmeņa komandām, kas rada nelielas bažas. Viens ir spēlētOpen turnīros, kur komandas ir diezgan līdzīgas pēc meistarības, izpildījuma un vārdu skanīguma, bet cita lieta ir spēlēt ar nopietnām komandām. Šajā ziņā pirmais nopietnais pārbaudījums būs sezonas otrais turnīrs Brazīlijā, kur trīs ceturtdaļas jau būs top komandas, bet pēc tam Rio Grand Slam turnīrā jau būs visi olimpisko spēļu pretendenti, tostarp favorīti uz medaļām. Haraldam tās būs galvenās ugunskristības, un tas arī būs viens no katalizatoriem, kas var salikt kaut kādus akcentus mūsu tālākai darbībai.
Kādus redzat Mārtiņu un Haraldu konkurencē ar labākajiem pāriem?
Ir komandas, pret kurām mums iet labāk, un ir tādas, pret kurām ne. No top desmit komandām esam spēlējuši tikai ar Samoilovu/Šmēdiņu un Karambulu/Ranjēri, tāpēc par izredzēm šobrīd nav pamata runāt. Esam tikpat melni pret viņiem, kā viņi pret mums. Labi, Mārtiņš zina, ko no viņiem gaidīt, bet, kā šajā situācijā uzvedīsies Haralds, man ir grūti prognozēt. Ir divi varianti - vai nu viņš nobīstas un nevar uzspēlēt, vai arī nerespektē viņus un spēlē brīvi un labi.
Kā vērtējat pašreizējos darba apstākļus Latvijā?
Var jau arī meklēt iespējas trenēties siltākās vietās, taču uzskatu, ka, ņemot vērā garo un saspringto sezonu, lietderīgāk ir trenēties tuvāk mājām, uzturēt veselīgu saikni ar ģimeni. Tas dod labu produktivitāti treniņos. Mums ir pietiekami labi speciālisti šeit uz vietas. Lielākā problēma ir stipra sparinga atrašana, taču neuzskatu, ka tas ir izšķiroši laba rezultāta sasniegšanai.
Saki, ka trūkst spēcīga sparinga, bet jums taču blakus ir viens no pasaules labākajiem duetiem!
Nu... [Nopūšas.] Mūsu attiecības ir palikušas iepriekšējā līmenī. Mēs pāris reižu esam interesējušies par iespējām sparingot, taču mums tika atteikts. No reizes uz reizi netaisāmies atgriezties pie šīs sarunas. Ja viņi uzskata, ka mēs neesam pietiekami konkurētspējīgi, tad rēķināmies ar to un darām savu ierasto darbu.
Kāda ir informācija par pārējiem duetiem?
Esmu dzirdējis, ka Toms Šmēdiņš gatavojas spēlēt ar Sašu Soloveju, kuram gan bija zināmas veselības problēmas. Zinu, ka Točs ar Finsteru arī ir pieteicies vairākiem starptautiskiem turnīriem. Vēl parādīsies viens otrs interesants pāris, tāpēc domāju, ka Latvijas čempionāts un Jūrmalas Masters turnīrs būs ļoti interesants. Vājāki mēs noteikti nepaliksim. Beidzot sāk veidoties šie neatkarīgie klubi ar saviem treneriem. Tas vieš cerības, ka uz nākamo olimpisko ciklu būs jau vairākas nopietnas komandas ar visu savu aparātu - treneru un atbalstītāju loku. Varbūt nonāksim līdz jaunam pavērsienam izaugsmē un konkurencē.
Točs un Finsters vairs nav jūsu grupā?
Ar viņiem izbeidzām sadarbību iepriekšējās sezonas vidū. Viņi izvēlējās citu treneri. Akcenti ir mainījušies arī dāmām. Es strādāju ar Ozoliņu un Leci, kā arī ar Graudiņu un Ņečiporoku. Citas meitenes ir atradušas kopēju valodu ar Ruslanu Sorokinu un citiem treneriem, arī Pēteri Plūmi. Ir labi, ja spēlētājas saprot, ka ar personīgo treneri, kurš koncentrējas tieši uz viņu darbību, palielināsies viņu iespējas spēlēt labāk. Treneru loka paplašināšanās bija vajadzīga jau ilgāku laiku.
Jūs kā treneri nelenc citu ambiciozo un bagāto valstu komandas?
Man bija iespēja pacīnīties ar citiem treneriem, lai nokļūtu citā vidē, taču izsvēru visus aspektus un sapratu, ka neesmu tendēts strādāt ar citu valstu sportistiem. Kamēr vien Latvijā darba apstākļi mani apmierinās un varēšu sevi uzturēt, netaisos mainīt vietu. Latvijā vēl ir daudz darāmā mūsu sporta veida tālākā attīstībā. Nekas jau nebeigsies ar Rio olimpiskajām spēlēm. Meklēsim, kā uzlabot sniegumu. Es negribētu nonākt Brazīlijas treneru situācijā, kuriem konkurence viņu valstī ir tik liela, ka pārējiem tur nav vietas un viņiem jāmeklē darbs pludmales volejbola trešajās valstīs. Varbūt pietiekami bagātās, taču bez potenciāla uz labu rezultātu. Latvijā to soli esam spēruši krietni plašāku uz priekšu, mums ir labi jaunatnes spēlētāji. Varbūt ne katru gadu, bet mums parādās jaunas zvaigznītes. Cenšamies noturēt savu latiņu pietiekami augstā līmenī.
Visu interviju ar volejbola treneri Aigaru Birzuli lasiet pirmdienas, 15.februāra, avīzē Diena!